Par čūskām un dāvanām

Tuvojoties Ziemassvētkiem, kā jau daudzi, arī es domāju par dāvanām. Ko dot, ko saņemt, ko novēlēt... ko mūsdienās vispār nozīmē dāvana.. Un ko tā nozīmē man?

Pāršķirstot savu 2025. gadu, sapratu, ka mana lielākā dāvana šogad ir pašai no sevis. Šis Čūskas gads man ir bijis ļoti vēlīgs. Ne tāpēc, ka viss būtu gājis gludi un slideni, bet tāpēc, ka man bija daudz iespēju nomainīt ādu. Un es tās visas izmantoju.

Bez fanātiskas sevis labošanas, bet arī bez izvairīšanās. Es nebēgu no diskomforta, bet arī tajā neiemīlējos. Es mācījos just robežas - kad sevi paspiest, kad pasaudzēt. Un tieši tur, pa vidu, izveidojās jauns uzticēšanās līmenis pašai sev.

Attiecības ar sevi kļuva ciešākas, atklātākas, tuvākas. Jo bez šīm pamata attiecībām visas pārējās ātri vien pārvēršas par konstrukcijām, kas balstās projekcijās, cerībās un gaidās, nevis patiesumā.

Es gāju visam cauri ar atvērtām acīm - un jā, es lepojos ar sevi. Par spēju būt klātesošai. Par spēju būt brutāli godīgai pret sevi un iespēju robežās pret citiem, neizmantojot godīgumu kā ieroci, bet kā tiltu. Un tā ir mana lielākā dāvana šajos Ziemassvētkos. Jo lielākās dāvanas - un arī lielākos žagarus - es sev pasniedzu pati (un Dzīve).

Esmu pateicīga par visām pieredzēm - gan sāpīgām, gan skaistām. Es tās sen vairs nešķiroju labajās un sliktajās. Man tās ir kļuvušas par ielūgumiem. Par iespējām. Par attīstību.

Un, skatoties uz priekšu, uz Zirga gadu, man ir pavisam cilvēcīga cerība - ka varēšu beidzot kārtīgi pazirgoties. Varbūt pat laisties auļos. Nevaru solīt, ka būšu eleganta jātniece. Bet ceru kustēties ar spēku, ne sakostiem zobiem. Ar prieku un vieglumu, nevis tikai ar raksturu un gribu. Un, ja kritīšu - tad vismaz kustībā, ne stāvot uz vietas.

Ja man ir kāds vēlējums sev un citiem, tad ļoti vienkāršs - lai pietiek drosmes atkal un atkal novilkt savas vecās ādas, kad tās kļūst par šauru. Un lai nākamajā gadā ir mazāk ložņāšanas un vairāk dzīvas kustības. Katram savā tempā. Savā stilā. Ar sajūtu, ka dzīvi nav obligāti jāpārvar - to drīkst arī rikšot un auļot.

Lai Ceturtā advente un gada nogale kļūst par apstāšanos — lai sajustu, kur dodamies, ko nesam līdzi un vai tas zirgs vispār ir mūsējais.

Pilnīgs Kosmoss jeb daži vārdi, noslēdzot kursu

Ja man aizvadītais kurss būtu jāraksturo divos vārdos, es teiktu: “pilnīgs kosmoss.” Ne tāds, kurā sprāgst un dūmo, bet tāds, kāds ir pirmatklājējiem, dodoties iepazīt jaunu te(rit)oriju. Ar ķiveri galvā nevis tāpēc, ka bīstami, bet tāpēc, ka mainās atmosfēra. Ikdienas “gaiss” tur īsti nestrādā: vajag vairāk atvērtības, drosmes un klātbūtnes. Un bez humora izdzīvošana šajā integrālajā visumā arī… tiek apšaubīta :)

Grupa bija dzīva, ieinteresēta, atvērta — cilvēki, kas ne tikai klausījās, bet domāja līdzi, dalījās un padarīja šo par kopīgu telpu, nevis lekciju sēriju. Tas procesu patiesi nesa uz priekšu. Rezultātā viss bija tieši tā, kā vajag: īstas sarunas, atklājumi, arī haoss un mazliet spriedzes (jo dzīve), prieks, gandarījums un materiāls, kas patiešām dzīvo.

Un jā, mēs visas gribam kļūt par “labāku sevis versiju”. Tikai izrādās, ka to sevis versiju ir vairākas, un katra grib galveno lomu. Tāpēc mēs darījām ko drosmīgāku: mēģinājām viņas visas sasēdināt vienā telpā un paskatīties, vai tās prot sarunāties bez apvērsuma.

Šis kurss nebija “viegls saturs” — tas bija koncentrāts. Vienā piegājienā varēja dabūt gan “ahā”, gan “paga, ko?” un tas ir tieši tas, kas man patīk. Katra nodarbība atkal un atkal apstiprināja, ka manai "misijai" ir gan gravitācija, gan ritms, gan virziens, un pat sava orbīta.

Pirmā bija par integrālo teoriju un dzīvi kā veselumu — kartes, kvadranti, stāvokļi, līmeņi… intensīvs starts ar karti un kompasu pirms došanās mežā. Tad nāca ķermenis — ar konkrētām sajūtām, bez teorijas un diplomdarba. Emocijas iebrāzās bez klauvēšanas un pateica, ka nav šeit, lai būtu ērtas. Prāts bija gatavs ar definīcijām, pētījumiem un jautājumu: “vai šo var izmērīt?” Apzinātība vienkārši sēdēja un skatījās, kas notiek, un izrādījās: ar to pietiek. Dvēsele parādījās bez mērķiem un grafikiem, bet ar rotaļīgu radošumu. Un tad ienāca attiecības — ar sevi un ar citiem - ne vienmēr glīti, bet beidzot godīgi. Un dzīve… dzīve visu pārbaudīja praksē.

Lekcijas bija blīvas kā sakompresēts zip fails, bet grupa… atvēra, nesabruka un vēl pateica paldies — tas ir ļoti iedvesmojoši. Noslēgumā nebija viena “aha!” un nebija arī finiša līnijas. Drīzāk: “O, šis beidzot turas kopā.”

Integrēt.ies nav perfekts stāvoklis. Tā ir dzīva saruna ar sevi un dzīvi — spēja neapjukt arī tad, kad kārtība atkal izjūk. Un es šo labprāt darītu vēlreiz. Jo man patīk kosmoss. Ar jēgu un trajektoriju. Un man ļoti gribas ticēt, ka šis bija tikai sākums :)

Kur esi tu?

Snieg sniegs,
kura rīt vairs nebūs.

Sniegpārslas nezin,
ka kusīs - tās dejo,
līdz elpa zudīs.

Tikai es
to saucu par zaudējumu.

Sērās par rītdienu
nepamanu šodienu.

Snieg sniegs.

Kur esi tu?

***
Lai trešais Advents mums atgādina, ka ne viss, kas kūst, ir zudis. Baltums paliek. 

Spirālē

arvien vairāk

Filma ar laimīgām beigām

Tu atteicies
No filmas ar laimīgām beigām
Jo viena sērija nebija izdevusies
Taču man filma
Vēl nebija beigusies
Un tā turpināsies
Kamēr es elpošu
Jo visa dzīve ir pilna
Negaidītu sēriju un epizožu

Tev šķiet, ka mēs skatāmies dažādas filmas
Bet patiesībā ir tikai Viena 
Par Mīlestību

Atstāt iespaidu

Vienīgais cilvēks
Uz kuru es gribu
Atstāt iespaidu
Ir mana 6 gadīgā
Un 80 gadīgā versija
Viņas vārdā
Es pāradu pagātnes valdziņus
Un pārradu tagadnes musturus
Jo nav nekā iespaidīgāka
Par veselu, vienotu cilvēku
Visumā

Brīnumzemē

Eju un skatos
Kraukļu salidojumā
Ērglis pilnā godībā
Par ko bija saruna
Neviens man nesaka
Nekas svarīgs, nekas tāds
Atrunājas
Taču viņus nodod
Svarīgās frakas
Un nopietnuma smārds
Dīvaina kompānija
Lauzu galvu
Vai iztraucēju sapulci
Drošības labad
Ne asaku, ne spalvu saku
Un dodos tālāk pa savu taku
Tērpusies kā egle
Sūnu zaļajā mētelī
Saplūstot ar mežu
Vējiņš taisa ovācijas
Kājās lapu kori ceļ
Matus man mākonī veļ 
Un visi sāk spurgt
Par jocīgo cilvēku
Kurš dabas apburts
Apcer brīnumzemes dēku

Ja paveiksies

Mana straume

1+1=1

Es atlaidu 
Dievu 
No darba
Ne jau tāpēc, ka slikti strādāja
Gluži pretēji
Viņš savu darbu tik labi darīja
Ka man vairs nebija vajadzības
Pēc viņa pakalpojuma
Sistēma ieviesta
Projekts realizēts
Haha
I realised
Ka 1 plus 1 ir 1
Un visa sarežģītā matemātika
Ir apgūta
Un ka Vienai
Pašai
Man jāsāk
Būšana

Es trenēšos
Jo zinu, ka dažādi man klāsies
Un nebūs tik viegla tā prakse
Taču es vienmēr atcerēšos
Viņa padomus par neiespringšanu
Un ikdienas profilaksi

Mazāk par vienu procentu

Mazāk par vienu procentu
Sapratīs šo stāstu
Grūti to neuztvert kā lāstu

Mazāk par vienu procentu
Runās šajā valodā
Es jūtos kā trimdā, svešumā

Mazāk par vienu procentu
Ies tur, kur es eju
Šis ceļš nekad nekļūs par brodveju
Kaut arī atklāj mūsu visu
Patieso seju

Nevienam tā neinteresē?
Nē, es dramatizēju
Pārspīlēju

Mazāk par vienu procentu…
Vienu procentu…
Centu…
Atbalsojas man galvā

Statistika, cipari, skaitļi
Kāda gan cepties jēga 
Nav jātaisa brēka
Ja nulle, nekas 
Būs mana balva
Jeb simts procenti
Absolūta cilvēka

Shapes of Mind: The 10 Stages of Consciousness

Dieva ausī

Dieva ausī
Man nav ko lūgt
Vien pateikties
Par krāšņo iespēju šeit būt
Dzīves pilnībā
Elpot un just

Maņas noklust
Un acīm neredzamais
Staburags
Uznirst
Atgādinot
Nekas nav zudis
Tepat ir Viss

Brīvdabas stadionā

Brīvdabas stadionā
Zirnekļi gatavo finiša lentes
Smilgas ceļmalā sit pieci
Apses satraukti aplaudē
Spāres traucas plecu pie pleca
Taureņi uzmundrina un gavilē
Kā lai nesmaida pretī
Un nerāda klasi
Ja tik daudzi man tic
Ka pieveikšu trasi

Pret straumi

Es šogad maz rakstu
Un lasu
Jo daudz dzīvoju
Peldot pret straumi
(Hei, neviens nestrīdoties par gaumi)

Atklāsmes uz papīra nepierakstītas
Dziļi sirdī iespiestas
Vārdi vējā nepieskatīti
Kā mazi bērni manās lūpās rotaļājas
Spontāni un brīvi
Dzīvās sarunās, skatienos un pieskārienos
Par dzīvi

Mans krūšturis un teicamnieces bizes
Vairs netraucē
Būt mežonei
Trakai
Jo mana dziļā aka
Ir pārvērtusies
Par burbuļojošu, bezgalīgu
Strūklaku

Vēl tikai mani garie rozā nagi
Duras man acīs (un klaviatūrā)
Kā tādi iedomāto ne-pareizību arhipelāgi
Es izturu
Nenovēršos
Un atvados
Ne jau no nagiem
Bet savām dumībām
Ar prieka un bēdu asarām
Skaistajā vasarā
Lai neatstāju pēdas
Kā putns lidodams debesīs
Vien savas esamības skaņu
Vienīgo

Lielā straume mani tvērusi
Un es tai atdevusies
Bet ne jau krasts mani vilina
Jo beidzot es vērusies
Savai ūdens dabai
Gatava pārpeldēt okeānus
Mūžīgi nārstot upēs pret straumi
Lēkt augšup ūdenskritumiem cauri
Lai mana suga
Varētu piedzīvot jaunu lugu
Nevis izmirt kā dinozauri

Jā, no acīm lasi
Nevis no lūpām
Raudu vai asari

Šodien

Šodien es radu
Nākotnes atmiņas
Šodien es dzīvoju tā
Kā man sagribas
Šodien es esmu
Pilna dzīvības
Jo citas dienas man nav
Pēc būtības

Šodiena ir tā diena
Kad saule apspīd
Mani un tevi kā nevienu
Atgādinot dzīvot no sirds
Prieka un ar rozā brillēm
Katru dienu

Šodien es jogoju
Pļāpāju un smejos
Šodien es skrienu
Virs zemes paceļos
Un kūleņojot lejā veļos
Šodien es apstājos
Apbrīnā pasaulē veros
Un klusi klusiņām
Izbaudu šo dienu
Sev dāvātu vēl Vienu

mirkļa vājumā

un šajā mirkļa vājumā
es rakstu tev tā
(baidoties sūtīt
zinot, ka pēc paisuma
es atkal došos bēgumā
bet tu to pārvērtīsi
nesolītā apsolījumā)
es negribu būt ar tevi
ilgās un cerībās
tās ir mokas
es gribu būt ar tevi
tuvās saderībās
just tavas rokas
pieskārienu
balsi
sirdi
dzirdi?
es negribu būt šķirti
...
bet dzīves plūdums
ir kā upe
tev jau nu tas būtu jāzina
ka dubļi un krāces
straumes un kritumi
mūs stiprina
bet saldā veldze upes deltā
ik reizi apliecina
neviena cīņa nekad nav velta

Nevar kaut ko jautrāku?

Nevar kaut ko jautrāku?
Mūžīgā pesimiste
Ar pustukšo glāzi
Tumsas kruīzere
Ciniski novilka
Savu veco ādu
Līdz ar nopietno
Zinātniski garīgo grādu
Postavj moi kompaktģisk
Man tagad ir
Tuc-tuc-tuc
This vibe or nothing
Ēra
Poziķiiiiv
Saproti?
Dopamīns
Serotonīns
Endorfīni
Nu, labi, arī kofeīns
Ir mani amfetamīni
Nevis depresīvi vīni
Sports, gēla nagi, plastiskā ķirurģija
Dvēseles liftings un prāta liposukcija
Mana garīgā panaceja
Dievišķā perfekcija
Jo viss griežas pa apli
Pa apli vien
Viss ir Viena deja

Sakari

Ar tevi
Sakaros
Šajos rītos un vakaros
Es saskaros
Un tu ar mani
Mēs kopā
Traki
Sakarīgi
Mīlestības atkarīgi
Ļoti cilvēcīgi
Es tev rakstu 
Šajā sakarā
Rindas liriskā garā
Par mūsu sakaru
Kas nav mūsu
Bet dzīves sakarību
Varā
Kad dzīvei sakām jā
Ja?

Nūdeles

Nūdeles
Vārītas
Kā es
Dižā dzjniece
Kurai trūkst
Dažu burtu alphabetā
Un stingras nostājas
Šajā konsistencē
Izjūk manieres un gammas
Izstiepjas pēc elastīgas
3 min verdošas programmas
Jo nevārītas jau nav baudāmas
Un sanāk tīri labas
Kad ļenganas

Vētra

Vai par vētru
Vari pateikt
Ko ērtu?

Plosās un ārda
Rauj un plēš
Ko vajag un nevajag
Nešķirojot mēž

Kā tikt ar to galā
Ja trāpies tās varā
Bet tavi protesti
Tai šķiet groteski

Vai vēl trakāk
Tu esi tā vainīgā
Kas cunami un lavīnas rada
Un neesi apvaldāma
Pēc dabas

Tu esi tā vērta
Viņi saka
Taču viņi nezina
Cik vētras nasta
Ir smaga