Par čūskām un dāvanām

Tuvojoties Ziemassvētkiem, kā jau daudzi, arī es domāju par dāvanām. Ko dot, ko saņemt, ko novēlēt... ko mūsdienās vispār nozīmē dāvana.. Un ko tā nozīmē man?

Pāršķirstot savu 2025. gadu, sapratu, ka mana lielākā dāvana šogad ir pašai no sevis. Šis Čūskas gads man ir bijis ļoti vēlīgs. Ne tāpēc, ka viss būtu gājis gludi un slideni, bet tāpēc, ka man bija daudz iespēju nomainīt ādu. Un es tās visas izmantoju.

Bez fanātiskas sevis labošanas, bet arī bez izvairīšanās. Es nebēgu no diskomforta, bet arī tajā neiemīlējos. Es mācījos just robežas - kad sevi paspiest, kad pasaudzēt. Un tieši tur, pa vidu, izveidojās jauns uzticēšanās līmenis pašai sev.

Attiecības ar sevi kļuva ciešākas, atklātākas, tuvākas. Jo bez šīm pamata attiecībām visas pārējās ātri vien pārvēršas par konstrukcijām, kas balstās projekcijās, cerībās un gaidās, nevis patiesumā.

Es gāju visam cauri ar atvērtām acīm - un jā, es lepojos ar sevi. Par spēju būt klātesošai. Par spēju būt brutāli godīgai pret sevi un iespēju robežās pret citiem, neizmantojot godīgumu kā ieroci, bet kā tiltu. Un tā ir mana lielākā dāvana šajos Ziemassvētkos. Jo lielākās dāvanas - un arī lielākos žagarus - es sev pasniedzu pati (un Dzīve).

Esmu pateicīga par visām pieredzēm - gan sāpīgām, gan skaistām. Es tās sen vairs nešķiroju labajās un sliktajās. Man tās ir kļuvušas par ielūgumiem. Par iespējām. Par attīstību.

Un, skatoties uz priekšu, uz Zirga gadu, man ir pavisam cilvēcīga cerība - ka varēšu beidzot kārtīgi pazirgoties. Varbūt pat laisties auļos. Nevaru solīt, ka būšu eleganta jātniece. Bet ceru kustēties ar spēku, ne sakostiem zobiem. Ar prieku un vieglumu, nevis tikai ar raksturu un gribu. Un, ja kritīšu - tad vismaz kustībā, ne stāvot uz vietas.

Ja man ir kāds vēlējums sev un citiem, tad ļoti vienkāršs - lai pietiek drosmes atkal un atkal novilkt savas vecās ādas, kad tās kļūst par šauru. Un lai nākamajā gadā ir mazāk ložņāšanas un vairāk dzīvas kustības. Katram savā tempā. Savā stilā. Ar sajūtu, ka dzīvi nav obligāti jāpārvar - to drīkst arī rikšot un auļot.

Lai Ceturtā advente un gada nogale kļūst par apstāšanos — lai sajustu, kur dodamies, ko nesam līdzi un vai tas zirgs vispār ir mūsējais.

Nav komentāru

Komentēt