Starp kalpošanu un pašreklāmu
Vai redzamība vienmēr prasa skatuvi?
Nesen lasīju e-pastu par kādu personīgās izaugsmes retrītu.
Sākums bija skaists. Par klātbūtni. Par ķermeni. Par mieru. Par spēju būt šeit un tagad. Viss šķita sakarīgi. Patiesi. Vērtīgi.
Bet tad sekoja fotogrāfijas, atsauksmes, aicinājums pieteikties, sekot. Un tas manī izraisīja vilšanos un aizkaitinājumu. Par to, cik bieži pat ļoti dziļas un labas idejas tiek iepakotas tajos pašos mehānismos, ar kuriem pārdod jebko citu.
Kāpēc viss tiek pārvērsts par skatuvi?
Ja cilvēks runā par atbrīvošanos no ego, bet visa komunikācija ir būvēta ap personīgo autoritāti, harizmu un sevis pozicionēšanu, rodas jautājums:
Kur beidzas mācība un sākas zīmols?
Un te es nonāku zināmā pretrunā ar laikmetu. Jo pēdējos gados mums arvien biežāk māca būt pašiem par savu zīmolu. Atrast savu stāstu. Skaidri definēt savu vērtību. Veidot atpazīstamību un auditoriju. Un es saprotu, kāpēc. Pasaulē, kurā uzmanība kļuvusi par vienu no vērtīgākajiem resursiem, redzamība ir nepieciešamība. Tomēr mani nepamet jautājums – kas notiek brīdī, kad cilvēks no sava stāsta patiešām kļūst par savu zīmolu? Kurā brīdī instruments sāk veidot pašu cilvēku?
Un, protams, tam sekoja pats svarīgākais jautājums sev pašai - kāpēc tas mani tik ļoti aizskar?
Jo problēma jau nav pašā reklāmā. Cilvēki drīkst stāstīt par savu darbu. Arī retrīti ir jāpiepilda, un tas, ka kāds izmanto atsauksmes vai regulāri raksta e-pastus, vēl neko nepasaka par viņa darba kvalitāti. Daudzi cilvēki patiešām saņem palīdzību. Daudzi gūst atbildes. Daudzi piedzīvo reālas pārmaiņas.
Tāpēc manas dusmas nav par pašu mārketingu. Tās ir par sajūtu, ka forma sāk dominēt pār saturu. Manī palika sajūta, ka notikusi pāreja no kaut kā ļoti cilvēciska un intīma uz kaut ko ļoti tirgojamu. No cilvēka uz zīmolu. No prakses uz produktu.
Vārdos tika teikts: viss ir tevī.
Bet attēli un forma stāstīja: nāc pie manis.
Un šī pretruna mani nodarbināja vēl ilgi pēc tam, kad e-pasts bija aizvērts. Jo tas nebija tikai stāsts par kādu retrītu. Tas bija stāsts par kaut ko plašāku.
Pēdējā laikā bieži aizdomājos par to, kā cilvēks var būt redzams pasaulē, nezaudējot savu īstumu. Kā dalīties ar to, kas viņam ir svarīgs, nepārvēršot sevi par produktu. Kā strādāt ar cilvēkiem, nekļūstot par guru.
Un te sākas vēl viena neērtā daļa.
Es pamanīju, ka mani kaitina ne tik daudz citu pašreklāma, cik drīzāk tas, ka viņi šķietami daudz vieglāk "aizņem vietu". Organizē. Veido kopienas. Raksta. Publicē. Runā par savu darbu bez nepārtrauktas šaubīšanās, kamēr mani nodarbina citi jautājumi: Vai tas ir autentiski? Vai tas nav ego? Vai es kaut ko nepārdodu?
Reizēm šķiet, ka mana vēlme būt godīgai pret sevi nonāk konfliktā ar vidi, kas augstu vērtē pārliecību un vienkāršus vēstījumus, kamēr mani vairāk interesē nianses un sarežģītība. Un mana iekšējā sistēma burtiski pretojas identitātei un lomai, kas tik bieži tiek pievienota šādam “darbam”.
Jā, te noteikti ir kur paraudzīties manas Ēnas virzienā...
Taču šīs pārdomas kļuva vēl asākas pēc dokumentālā seriāla Wild Wild Country par Ošo noskatīšanās. Tas radīja vēl vienu jautājumu.
Kas notiek ar cilvēku, kad tūkstošiem citu sāk viņu uztvert kā kaut ko vairāk nekā cilvēku?
Mēs bieži pieņemam, ka garīga izpratne un izaugsme automātiski nozīmē arī briedumu attiecībās ar varu un ietekmi. Taču vēsture rāda pretējo. Cilvēks var būt ļoti dziļš vienā dimensijā un vienlaikus akls pret to, ko ar viņu dara pielūgsme, statuss un autoritāte.
Varbūt tāpēc mana pretestība nav tikai pret mārketingu. Varbūt tā ir arī piesardzība pret to, kas notiek, kad cilvēks sāk pats ticēt savam tēlam.
Mēs dzīvojam laikā, kurā redzamība ir kļuvusi gandrīz par priekšnoteikumu ietekmei. Ja vēlies sasniegt cilvēkus, tev jābūt pamanāmam. Ja vēlies, lai tavs darbs tiek atrasts, par to jāstāsta (turklāt autentiski, un viss pēkšņi ir tik vienādi autentisks) :)
Taču līdz ar šo iespēju rodas arī spriedze.
- Kā būt redzamam, nepārvēršot sevi par projektu?
- Kā dalīties ar savu darbu, nekļūstot par savu tēlu?
- Kā aizņemt vietu pasaulē, nezaudējot spēju apšaubīt pašam sevi?
Jā, mēs katrs esam savs stāsts. Bet mēs esam arī kas vairāk par stāstu, ko par sevi stāstām, un dzīve nav mārketinga kampaņa.
Man šķiet, ka šie jautājumi nav svarīgi tikai skolotājiem, treneriem vai garīgajiem līderiem. Tie kļūst arvien aktuālāki ikvienam, kurš vēlas radīt, vadīt, ietekmēt vai vienkārši tikt sadzirdēts.
Varbūt atbilde nav ne pilnīga atteikšanās no redzamības, nedz arī nepārtraukta sevis pozicionēšana. Varbūt izaicinājums ir aizņemt vietu pasaulē, nepadarot sevi par tās (ego)centru.
Katrā ziņā šī ir tēma, kuru šobrīd pētu sevī. Jo aiz aizkaitinājuma par citu skatuvēm es ieraugu ne tikai kritiku, bet arī jautājumu par to, kā un kādu vietu pasaulē esmu gatava ieņemt pati.
