Es un mans Animus
Viens no smagākajiem maniem iekšējiem darbiem ir bijis darbs ar projekcijām*. Precīzāk ar to, ko manā dzīvē ir atnesušas attiecības ar vīriešiem.
Atsevišķi vīrieši manā psihē ir kļuvuši par ārkārtīgi spēcīgiem projekcijas nesējiem. Citi vairāk, citi mazāk, bet attiecības ar pretējo dzimumu man lielā mērā ir kalpojušas par ļoti jaudīgu katalizatoru savas iekšējās pasaules pētīšanai un izprašanai. Jo pašos pamatos tās nav tikai attiecības ar otru. Tās ir arī attiecības ar kaut ko sevī - ar to manu psihes daļu, ko Jungs sauc par Animus.
* Projekcija būtībā ir mūsu psihes veids, kā kaut ko, kas pieder mums pašiem, ieraudzīt ārpusē. Mēs kaut ko sevī neapzināmies vai vēl nespējam līdz galam ieraudzīt, un pēkšņi tas parādās otrā cilvēkā - viņa īpašībās, klātbūtnē, vārdos, tajā, ko viņš mūsos izraisa. Un tad mēs reaģējam ne tikai uz pašu cilvēku, bet arī uz to, ko mūsu psihe viņā ir ieraudzījusi.
Projekcija ir sarežģīta lieta. Lai arī tad, kad es jau zināju, ka tā ir projekcija, tas nebūt nenozīmēja, ka projekcija pārstāja darboties. Viena no dīvainākajām lietām ir tā, ka projekciju var ļoti labi apzināties un vienlaikus turpināt tajā atrasties.
Jo spēcīgāks ir projekcijas nesējs, jo grūtāk ir atšķirt cilvēku no tā, ko es caur viņu piedzīvoju. Un dažkārt tas, ko piedzīvoju, ir tik spēcīgs, ka ārējais cilvēks, attiecības ar viņu un viss, ko es ap viņu piedzīvoju, kļūst par milzīgu psihiskās enerģijas lauku.
Tas var izpausties kā kaisle, ļoti spēcīga iemīlēšanās, apmātība, nepārtrauktas domas par otru, ilgas, sajūta, ka šis cilvēks ir kaut kā īpašs vai liktenīgs. Tā var būt ļoti skaista un ļoti dzīva pieredze, bet tā var būt arī biedējoši spēcīga.
Jo cilvēks, uz kuru kaut kas tiek projicēts, nav tikai tukšs ekrāns. Viņš ir reāls cilvēks. Viņam ir savas īpašības, sava pievilcība, sava personība, savi ierobežojumi. Un tieši tāpēc projekcija ir tik sarežģīta - tā gandrīz nekad nav pilnībā izdomāta. Kaut kas otrā cilvēkā patiešām rezonē. Tikai tas, ko mana psihe ap šo kaut ko uzbūvē, var kļūt nesamērīgi lielāks par pašu cilvēku.
Arvien interesantāk man kļūst skatīties uz to, ko projekcijas nesējs man stāsta par mani pašu. Īpaši to, kas saistīts ar Animus - manis pašas vīrišķo psihes daļu. Taču Animus nav tikai stāsts par attiecībām ar vīriešiem. Tas ir daudz plašāks psihisks princips - mana spēja ieņemt pozīciju, būt noteiktai, pārliecinātai, virzīties, rīkoties, radīt, runāt ar savu balsi, iziet pasaulē. Viss tas, ko es varu saukt par savu vīrišķo enerģiju.
Ir bijuši cilvēki, kuru klātbūtnē šī enerģija manī burtiski sāk uguņot. Tā kļūst daudz lielāka, drosmīgāka, dzīvāka, radošāka, asāka. It kā otra cilvēka klātbūtne aktivizētu manī kaut ko tādu, kas ikdienā ir daudz klusāks, bet te pēkšņi sāk dzīvot ar pilnu jaudu. Un tāpēc tā ir tik vilinoša...
Un tāpēc nepietiek sev pateikt: “Tā ir tikai projekcija.” Nē. Tā nav tikai projekcija. Tajā ir kaut kas pavisam īsts. Kaut kas ļoti būtisks tiek sakustināts manās dzīlēs, ko ar gribasspēku vai intelektuālu piepūli vienkārši apturēt nevar.
Psiholoģiskajā darbā ar sevi ir viegli aizmirst, ka saprast mehānismu nav tas pats, kas atbrīvot tajā ieslēgto enerģiju.
Un te arī sākas sarežģītākais - ko vispār nozīmē atsaukt projekciju?
Nevis intelektuāli saprast, ka tā ir projekcija. Nevis pārliecināt sevi, ka otrs cilvēks nav nekas īpašs. Nevis ar prātu izšķīdināt to, ko jūtu. Un nevis apspiest to enerģiju, kas manī ir pamodusies. Bet pamazām atšķirt (un atbrīvot) cilvēku no tā, ko viņa klātbūtne manī atver. Atgūt sev to, kas ir mans. Redzēt viņu kā reālu cilvēku un ļaut tam, kas reiz bija piesaistīts ārējam, pamazām atgriezties manā psihē - nevis pazust, bet kļūt pieejamam man pašai.
Es nebūt neesmu nonākusi vietā, kur varētu teikt ka es vairs neprojicēju. Patiesībā man ir diezgan bail sastapt kādu patiešām spēcīgu projekcijas nesēju, jo mana psihe (dvēsele) mēdz burtiski baroties no pašas radītās jezgas un uzprasīties "uz nepatikšanām".
Tāpēc es ļoti cienu un bijāju šo psihisko procesu. Jo projekcijas apzināšanās nedod imunitāti pret projekciju. Tā varbūt ir tikai iespēja agrāk pamanīt: Ak, šeit es atkal esmu atradusi ļoti labu nesēju... Un nepadarīt to uzreiz par "likteni".
Varētu padomāt, ka līdz ar apzinātību dzīvei tiek laupīta garša. Ka vairs nav to karuseļu, reibinošo kāpumu un kritumu, lielo drāmu, liktenīgo sajūtu un psihes radīto uguņošanu. Taču patiesībā tajā ir diezgan liels miers, jo tu vairs neesi likteņa vai sava paša psihes varā pār bortu pārmests aktieris, kuram atliek tikai mēģināt izsekot tam, kas ar viņu notiek. Tu arvien vairāk kļūsti par savas dzīves režisoru un scenogrāfu - nevis tādu, kurš visu kontrolē, bet tādu, kurš beidzot redz arī skatuvi, rekvizītus un pašu spēli.
Un tad izrādās, ka nav nemaz tik slikti apsēsties skatītāju rindās un paskatīties, kādu lugu mana apbrīnojamā psihe atkal ir uzvedusi uz skatuves.
Un ja tagad brīnāties - bet kā tad ar mīlestību?
Kamēr mīlestība lielā mērā notiek caur projekciju, mēs sastopam otru nevis pilnībā viņa realitātē, bet arī caur savu pašu radīto tēlu par viņu. Tā ir mīlestības pieredze, taču tikai pirmais tās slānis - tajā vēl (pārāk) daudz ir par mani, manu iekāri, ilgām, fantāziju, vajadzībām. Visas “nelaimīgās mīlestības” stāsti, dziesmas un filmas šķiet dzīvo šeit..
Bet, kad pirmais līmenis ir iziets, var sākties nākamais. :)
P.S. Projekcija, protams, nav tikai stāsts par vīriešiem vai sievietēm. Cilvēka psihe projicē nepārtraukti - uz cilvēkiem, attiecībām, notikumiem, dabu, lietām. Šeit es vienkārši pieskaros vienam no jaudīgākajiem šīs projekcijas “reaktoriem” - attiecībām ar otru cilvēku.
