Mana Odiseja jeb kāpēc ar pasaules karti vien nepietiek
Kāpēc mums vispār vajag kartes?
Cilvēks vienmēr ir zīmējis kartes.
Pasaules kartes. Zvaigžņu kartes. Smadzeņu kartes. Attīstības kartes. Apziņas kartes.
Jo kartes palīdz orientēties.
Pēdējos gados integrālais skatījums man ir kļuvis par vienu no šādām kartēm. Tas palīdz ieraudzīt pasauli plašāk - saprast, ka realitāte ir daudzdimensionāla un ka daudzas personīgās pieredzes ir daļa no daudz lielākiem attīstības procesiem.
Man patīk domāt par integrālo skatījumu kā par pasaules karti. Tā nepasaka, pa kuru ielu man šodien jāiet, bet palīdz saprast, kā ir uzbūvēta pati pasaule. Tā dod uzticēšanos dzīvei un kopainu.
Taču pasaules karte nav domāta tam, lai aizvietotu dzīvi. Tā ir domāta tam, lai dzīvē būtu vieglāk orientēties.
Odisejs - ceļš bez gatavas kartes
Odisejs neatgriezās mājās, sekojot Google Maps.
Viņš nepārtraukti sastapās ar situācijām, kurās neviena gatava karte nebūtu derējusi.
Sirēnas. Kiklopi. Kirkes sala. Pazeme.
Tas nav tikai stāsts par seno Grieķiju un mītiem. Tas ir stāsts par cilvēka iekšējo ceļu. Katram ir savas sirēnas, savs kiklops un savas salas, kurās gribas palikt un aizmirst, kas esi un kurp ej.
Tieši tāpēc neviena universāla karte nevar pateikt, kā iziet tieši manu Odiseju.
Te parādās personīgā karte
Ja integrālais skatījums palīdz saprast pasaules uzbūvi, tad personīgā karte palīdz iepazīt manas psihes ainavu. Tā ir manas psihes topogrāfija - mani kalni, manas upes, mani purvi un manas vēl neatklātās alas.
To zīmē psihoterapija, darbs ar ēnu, sapņiem, aktīvā iztēle, refleksija, meditācija, radošums, garīgās prakses un godīga, apzināta dzīves vērošana.
Pasaules karte un personīgā karte nav konkurentes. Tās vienkārši ir dažādos mērogos.
Ar pasaules karti var saprast, kur atrodas Alpi, bet ar personīgo karti var atrast avotu savā mežā, vietu, kur sākas purvs, taku, kuru pazīstu tikai es, vai ozolu, pie kura vienmēr apstājos.
Kāpēc nepietiek tikai ar universālām teorijām?
Mēs varam perfekti zināt AQAL modeli. Spirālveida dinamiku. Jungu. Budismu. Un tomēr nezināt, kāpēc šonakt sapnī satikām tieši vilku.
Jo simboli nekad nav tikai kolektīvi. Tie vienmēr kļūst personiski. Kolektīvais simbols ir kā valoda, bet sapnis, nozīmīga satikšanās vai spēcīga dzīves pieredze ir tas, ko šajā valodā saka mana psihe.
Tas attiecas ne tikai uz sapņiem, bet uz visu personīgo psiholoģisko darbu. Neviena teorija nevar manā vietā pateikt, ko nozīmē konkrētais simbols, šis dzīves posms vai šī satikšanās. Tā var dot orientierus, bet personīgā karte atklājas tikai ejot.
Kad pats ej pa taku, izrādās, ka kalns ir daudz stāvāks, upe daudz aukstāka un mežs daudz biedējošāks, nekā tas izskatījās kartē.
Tieši tāpēc individuācija nav aizstājama ar teoriju. To var tikai piedzīvot.
Integrālais skatījums un Jungs nav pretmeti
Tieši otrādi.
Ja integrālā pieeja man dod pasaules karti, tad Jungs un simboliskais darbs palīdz iepazīt teritoriju, kurā dzīvo mana dvēsele.
Bez pasaules kartes ir viegli katru savu pieredzi uzskatīt par absolūti unikālu un pazust subjektivitātē. Savukārt bez personīgās kartes integrālā teorija var kļūt tikai par skaistu intelektuālu sistēmu - mēs zinām, kā attīstās cilvēks, bet nepamanām, kā attīstība izpaužas tieši manā dzīvē.
Varbūt tāpēc mani tik ļoti uzrunā sapņi, simboli un mitoloģija. Tie reti dod gatavas instrukcijas. Tie nepasaka, pa kuru taku iet. Tie māca uzticēties tam, ka personiskā karte rodas pašā iešanā.
Arvien vairāk jūtu, ka dzīve no manis neprasa atrast vēl vienu labāku teoriju, bet gan - iepazīt teritoriju, kuru nevar atrast nevienā grāmatā.
Pamazām sāku ieraudzīt savas kartes koordinātas, kuras neviens cits nevar iezīmēt: kur mani pārņem autoritārais komplekss, kur ūdens mani nes, nevis slīcina, un kur man jābūt uzmanīgai pret balsi, kas izliekas par vienīgo patiesību.
Integrālā domāšana man dod plašumu, bet simboliskā - detaļas un dziļumu. Un varbūt tieši tāpēc ir mainījies mans jautājums - nevis tikai, kura karte vislabāk apraksta pasauli? Bet kā izskatās vieta, kurā dzīvo mana dvēsele?
Uz šo jautājumu manā vietā nevar atbildēt ne Vilbers, ne Jungs, ne Plotkins. Viņi var iedot leģendu, kompasu un dažus orientierus. Taču savu karti varu uzzīmēt tikai es.
Itaka
Varbūt dzīves gudrība nav atrast vienu ideālu karti. Varbūt tā ir spēja turēt rokās vairākas.
Viena ir pasaules karte - integrālais skatījums, attīstības psiholoģija, filozofija, zinātne un garīgās tradīcijas. Tā palīdz ieraudzīt kopainu un neapmaldīties savas psihes okeānā. Otra ir personīgā karte, kas pamazām top, dzīvojot.
Jo neviens pasaules atlants nevar pateikt, kur tieši atrodas manas mājas.
Varbūt tieši tāpēc mani tik ļoti uzrunā Odisejs. Viņš nekļuva par sevi tāpēc, ka jau sākumā zināja ceļu. Viņš kļuva par sevi, jo turpināja iet, arī tad, kad ceļš nebija skaidrs.
Mums katram ir sava Odiseja.
Un mājupceļš nekad nav uzzīmēts iepriekš.
