Mēs visi esam politiķi

Tuvojas vēlēšanas, un atkal daudz runājam par politiku. Par partijām, kandidātiem, programmām, Saeimu, ministriem, likumiem un cīņu par varu, bet es arvien vairāk domāju par pašu vārdu "politika", jo šķiet, ka esam sašaurinājuši tā sākotnējo nozīmi un līdz ar to arī savu atbildību.

Sengrieķu polis nodarbojās ar jautājumu - kā mums, cilvēkiem, kopā dzīvot un būt? Un šādā nozīmē politika nav tikai tas, ko dara politiķi, bet arī cilvēku ikdienas izvēles un rūpes par to, kādu sabiedrību kopā veidot.

Patiesībā mēs ikviens darbojamies "politiski" daudz vairāk, nekā paši domājam.

Lasīt tālāk »

Nāves ēnā

Arvien biežāko krīžu un kataklizmu, tuvāku un tālāku nāvju ēnā, gribot negribot arvien biežāk nākas domāt par dzīves trauslumu. 

Par cilvēkiem, kuri no rīta pieceļas, dodas savās gaitās un nemaz nezina, ka šī būs viņu pēdējā diena.

Patiesībā es ik pa laikam kopš brāļa pēkšņās nāves sev apvaicājos - ja es nomirtu šodien, rīt vai pēc nedēļas, vai un ko es nožēlotu?

Lasīt tālāk »

Es un mans Animus

Viens no smagākajiem maniem iekšējiem darbiem ir bijis darbs ar projekcijām*. Precīzāk ar to, ko manā dzīvē ir atnesušas attiecības ar vīriešiem.

Atsevišķi vīrieši manā psihē ir kļuvuši par ārkārtīgi spēcīgiem projekcijas nesējiem. Citi vairāk, citi mazāk, bet attiecības ar pretējo dzimumu man lielā mērā ir kalpojušas par ļoti jaudīgu katalizatoru savas iekšējās pasaules pētīšanai un izprašanai. Jo pašos pamatos tās nav tikai attiecības ar otru. Tās ir arī attiecības ar kaut ko sevī - ar to manu psihes daļu, ko Jungs sauc par Animus.

Lasīt tālāk »

Mana Odiseja jeb kāpēc ar pasaules karti vien nepietiek

Kāpēc mums vispār vajag kartes?

Cilvēks vienmēr ir zīmējis kartes.

Pasaules kartes. Zvaigžņu kartes. Smadzeņu kartes. Attīstības kartes. Apziņas kartes.

Jo kartes palīdz orientēties.

Pēdējos gados integrālais skatījums man ir kļuvis par vienu no šādām kartēm. Tas palīdz ieraudzīt pasauli plašāk - saprast, ka realitāte ir daudzdimensionāla un ka daudzas personīgās pieredzes ir daļa no daudz lielākiem attīstības procesiem.

Man patīk domāt par integrālo skatījumu kā par pasaules karti. Tā nepasaka, pa kuru ielu man šodien jāiet, bet palīdz saprast, kā ir uzbūvēta pati pasaule. Tā dod uzticēšanos dzīvei un kopainu.

Taču pasaules karte nav domāta tam, lai aizvietotu dzīvi. Tā ir domāta tam, lai dzīvē būtu vieglāk orientēties.

Odisejs - ceļš bez gatavas kartes

Odisejs neatgriezās mājās, sekojot Google Maps.

Viņš nepārtraukti sastapās ar situācijām, kurās neviena gatava karte nebūtu derējusi.

Sirēnas. Kiklopi. Kirkes sala. Pazeme.

Tas nav tikai stāsts par seno Grieķiju un mītiem. Tas ir stāsts par cilvēka iekšējo ceļu. Katram ir savas sirēnas, savs kiklops un savas salas, kurās gribas palikt un aizmirst, kas esi un kurp ej.

Tieši tāpēc neviena universāla karte nevar pateikt, kā iziet tieši manu Odiseju.

Te parādās personīgā karte

Ja integrālais skatījums palīdz saprast pasaules uzbūvi, tad personīgā karte palīdz iepazīt manas psihes ainavu. Tā ir manas psihes topogrāfija - mani kalni, manas upes, mani purvi un manas vēl neatklātās alas.

To zīmē psihoterapija, darbs ar ēnu, sapņiem, aktīvā iztēle, refleksija, meditācija, radošums, garīgās prakses un godīga, apzināta dzīves vērošana.

Pasaules karte un personīgā karte nav konkurentes. Tās vienkārši ir dažādos mērogos.

Ar pasaules karti var saprast, kur atrodas Alpi, bet ar personīgo karti var atrast avotu savā mežā, vietu, kur sākas purvs, taku, kuru pazīstu tikai es, vai ozolu, pie kura vienmēr apstājos.

Kāpēc nepietiek tikai ar universālām teorijām?

Mēs varam perfekti zināt AQAL modeli. Spirālveida dinamiku. Jungu. Budismu. Un tomēr nezināt, kāpēc šonakt sapnī satikām tieši vilku.

Jo simboli nekad nav tikai kolektīvi. Tie vienmēr kļūst personiski. Kolektīvais simbols ir kā valoda, bet sapnis, nozīmīga satikšanās vai spēcīga dzīves pieredze ir tas, ko šajā valodā saka mana psihe.

Tas attiecas ne tikai uz sapņiem, bet uz visu personīgo psiholoģisko darbu. Neviena teorija nevar manā vietā pateikt, ko nozīmē konkrētais simbols, šis dzīves posms vai šī satikšanās. Tā var dot orientierus, bet personīgā karte atklājas tikai ejot.

Kad pats ej pa taku, izrādās, ka kalns ir daudz stāvāks, upe daudz aukstāka un mežs daudz biedējošāks, nekā tas izskatījās kartē.

Tieši tāpēc individuācija nav aizstājama ar teoriju. To var tikai piedzīvot.

Integrālais skatījums un Jungs nav pretmeti

Tieši otrādi.

Ja integrālā pieeja man dod pasaules karti, tad Jungs un simboliskais darbs palīdz iepazīt teritoriju, kurā dzīvo mana dvēsele.

Bez pasaules kartes ir viegli katru savu pieredzi uzskatīt par absolūti unikālu un pazust subjektivitātē. Savukārt bez personīgās kartes integrālā teorija var kļūt tikai par skaistu intelektuālu sistēmu - mēs zinām, kā attīstās cilvēks, bet nepamanām, kā attīstība izpaužas tieši manā dzīvē.

Varbūt tāpēc mani tik ļoti uzrunā sapņi, simboli un mitoloģija. Tie reti dod gatavas instrukcijas. Tie nepasaka, pa kuru taku iet. Tie māca uzticēties tam, ka personiskā karte rodas pašā iešanā.

Arvien vairāk jūtu, ka dzīve no manis neprasa atrast vēl vienu labāku teoriju, bet gan - iepazīt teritoriju, kuru nevar atrast nevienā grāmatā.

Pamazām sāku ieraudzīt savas kartes koordinātas, kuras neviens cits nevar iezīmēt: kur mani pārņem autoritārais komplekss, kur ūdens mani nes, nevis slīcina, un kur man jābūt uzmanīgai pret balsi, kas izliekas par vienīgo patiesību.  

Integrālā domāšana man dod plašumu, bet simboliskā - detaļas un dziļumu. Un varbūt tieši tāpēc ir mainījies mans jautājums - nevis tikai, kura karte vislabāk apraksta pasauli? Bet kā izskatās vieta, kurā dzīvo mana dvēsele?

Uz šo jautājumu manā vietā nevar atbildēt ne Vilbers, ne Jungs, ne Plotkins. Viņi var iedot leģendu, kompasu un dažus orientierus. Taču savu karti varu uzzīmēt tikai es.

Itaka

Varbūt dzīves gudrība nav atrast vienu ideālu karti. Varbūt tā ir spēja turēt rokās vairākas.

Viena ir pasaules karte - integrālais skatījums, attīstības psiholoģija, filozofija, zinātne un garīgās tradīcijas. Tā palīdz ieraudzīt kopainu un neapmaldīties savas psihes okeānā. Otra ir personīgā karte, kas pamazām top, dzīvojot.

Jo neviens pasaules atlants nevar pateikt, kur tieši atrodas manas mājas.

Varbūt tieši tāpēc mani tik ļoti uzrunā Odisejs. Viņš nekļuva par sevi tāpēc, ka jau sākumā zināja ceļu. Viņš kļuva par sevi, jo turpināja iet, arī tad, kad ceļš nebija skaidrs.

Mums katram ir sava Odiseja.

Un mājupceļš nekad nav uzzīmēts iepriekš.

.ies termometrs jeb kā man patiesībā iet?

Pēdējā laikā dzīve mani atkal un atkal atved pie .ies termometra.

Tas neapskaužami precīzi parāda, kāda temperatūra šobrīd valda katrā no manām dzīves kopām. Nereti tieši tur atrodu atbildi uz to, no kurienes rodas mans nogurums, neapmierinātība, prieks vai ilgas.

Pēdējo mēnešu pārmaiņas manā dzīvē man pašai atgādina, cik viegli ir aizrauties ar vienu dzīves daļu un nepamanīt, ka cita tikmēr klusi sāk saukt pēc uzmanības.

Tāpēc tas man ir viens no vienkāršākajiem veidiem, kā ik pa laikam apstāties, godīgi paskatīties uz savu dzīvi un pajautāt sev - kā man patiesībā iet?

Uz savu ikdienu es skatos caur septiņām dzīves kopām. Tās palīdz pamanīt, kurās šobrīd ir daudz dzīvības, bet kurās temperatūra jau sāk kristies .

Dažkārt ir palīdzoši katrai no tām piešķirt atzīmi piecu ballu skalā, bet ne jau tāpēc, lai visas būtu uz pieci. Dzīve tā nedarbojas. Tā rit ciklos. Ir periodi, kad vairāk uzmanības prasa ķermenis, citreiz priekšplānā izvirzās darbs, attiecības vai radošums.  Tās nav atzīmes par to, cik labi dzīvoju. Tā ir vienkārši mēraukla, kas palīdz pamanīt, kā es dzīvoju.

Un vēl – šī aina nav nemainīga. Tā nepārtraukti mainās līdz ar manu dzīvi. Dažkārt no dienas uz dienu, citkārt pa nedēļām, citreiz pēc mēnešiem vai pat gadiem. Tāpēc pie šī termometra var atgriezties atkal un atkal. Nevis tāpēc, lai salīdzinātu sevi ar vakardienu, bet lai pamanītu, kas šobrīd manā dzīvē ir mainījies.

Es nemeklēju ideālu līdzsvaru. Es mācos dzīvot ritmā. Svarīgākais ir pamanīt, kurā dzīves kopā temperatūra paliek vēsa un kurā joprojām ir pietiekami daudz dzīvības un siltuma.

Trenēt.ies (ķermenis)

Šeit es sev jautāju – vai mans ķermenis jūtas labi? Vai esmu pietiekami kustējusies, izgulējusies, paēdusi, atpūtusies? Kustība man ir svarīga ikdienas daļa, bet tikpat svarīgi ir sadzirdēt brīdi, kad ķermenim vajag mieru un atpūtu.

Runāt.ies (emocijas)

Šis ir mans ikdienas darbs ar sevi un attiecībās ar citiem. Mācīties pamanīt savas emocijas, nevis tās apiet. Sarunas ar sevi, ar tuvākajiem un reizēm arī ar savu ēnu. Par spēju būt godīgai.

Mācīt.ies (prāts)

Man patīk mācīties. Lasīt, domāt, pētīt, meklēt citus skatupunktus, paplašināt perspektīvu un būt gatavai sastapt atšķirīgus viedokļus. Ja ilgāku laiku neko jaunu neesmu iemācījusies, mans prāts sāk izsalkt.

Apzināt.ies (apziņa)

Vai manā ikdienā pietiek laika un telpas meditācijai, klātbūtnei, klusumam - visam tam, kur prāts uz brīdi apklust un varu vienkārši un spontāni būt.

Radīt.ies (dvēsele)

Šeit dzīvo mana dzeja un rakstīšana, bet ne tikai. Tie var būt arī video, ieraksti vai jebkas cits, kur varu izpausties vārdos, tēlos, simbolos un idejās.

Darbot.ies (darbs)

Man ir svarīgi, lai darbs nebūtu tikai ienākumu avots. Lai tas būtu saskaņā ar manām vērtībām un kaut kādā veidā kalpotu cilvēkiem.

Kopot.ies (attiecības)

Tā ir mana tuvība ar ģimeni, draugiem, kopienu un dzīvi kopumā. Attiecības neveidojas pašas. Tām vajag klātbūtni, laiku, uzmanību, apzinātu kopšanu un piederības sajūtu.

Tieši tā šobrīd izskatās mana integrālā dzīvošana. Tā nav vēl viena metode vai prakse, ko pievienot garajam sarakstam. Tas ir veids, kā paskatīties uz savu dzīvi kā uz veselumu.

.ies termometra temperatūra nav vērtējums. Tā ir tikai signāls, kas palīdz rast atbildi, kāpēc mani kaut kas vairs nepiepilda vai, tieši pretēji, kāpēc kādā dzīves jomā jūtu daudz prieka un enerģijas.

Stāsts nav par atzīmēm. Tas ir stāsts par attiecībām ar savu dzīvi. Jo tad, kad godīgi ieraugu, kur šobrīd plūst mana enerģija un kas jau ilgāku laiku palicis bez uzmanības, daudz kas kļūst saprotamāks.

Visām dzīves kopām nav jābūt vienādā temperatūrā, vienlīdz "siltām". Dzīve dabiski rit ciklos, un līdz ar to mainās arī mūsu prioritātes. Vienā brīdī vairāk uzmanības prasa darbs, citā – attiecības vai ķermenis. Svarīgi nav noturēt visas dzīves kopas uz pieci, bet nepazaudēt saikni ar nevienu no tām uz pārāk ilgu laiku, un ik pa laikam atgriezties pie kopainas.

Atsevišķas prakses palīdz man par šīm dzīves kopām rūpēties, bet pati dzīve notiek pa vidu un starp - tajā, kā es atpūšos, strādāju, mīlu, radu, klusēju, mācos un satieku cilvēkus.

Varbūt tieši tāpēc mans .ies termometrs man ir kļuvis par tik uzticamu sabiedroto.

Katra no šīm kopām ir vesela pasaule. Šeit es tās tikai ieskicēju, bet varbūt kaut kad katrai no tām veltīšu arī atsevišķu stāstu.

Ja tu šobrīd paskatītos uz savu .ies termometru... Kura no tavām dzīves kopām šobrīd ir silta? Un kura jau kādu laiku klusi gaida tavu uzmanību?

Vai mākslīgais intelekts zog mūsu iztēli?

Arvien biežāk sastopamies ar rakstiem un sarunām par mākslīgo intelektu. Liela daļa no tiem iekrīt vienā no divām galējībām - vai nu MI tiek pasludināts par eksistenciālu draudu cilvēcei vai arī par risinājumu gandrīz visām mūsu problēmām, taču ir arī mēģinājumi saglabāt plašāku skatījumu, neidealizējot tehnoloģijas, bet arī nedemonizējot tās.

Tieši tāpēc mani uzrunāja Integral Life vietnē publicētā saruna ar Kītu Martinu-Smitu. Ne tik daudz tāpēc, ka tajā tiktu dotas gatavas atbildes, bet tāpēc, ka tajā konsekventi tiek saglabāta integrālā perspektīva - spēja vienlaikus ieraudzīt vairākas patiesības, neiekrītot ne bailēs, ne sajūsmā.

Nolēmu iztulkot (ar MI palīdzību) šīs sarunas galvenos pieturpunktus, kas, manuprāt, ir vērtīgi ikvienam, kurš cenšas saprast ne tikai to, ko mākslīgais intelekts dara ar pasauli, bet vairāk - ko tas dara ar mums pašiem.

***

Kīts Martins-Smits aizsāk sarunu ciklu par mākslīgo intelektu, pievēršoties Abi Avomosu provokatīvajai esejai Your Imagination Was Always Empire's Last Frontier ("Tava iztēle vienmēr ir bijusi impērijas pēdējā robeža"). Esejas centrālā doma ir, ka mākslīgā intelekta impērijas necenšas iegūt tavu darbu vai tavu spriestspēju, bet gan tiecas pēc tās tavas daļas, kas sapņo, iztēlojas un rada.

Kīts šo argumentu uztver nopietni. Viņš atzīst tajā ietverto patiesību, vienlaikus skaidri parādot vietas, kur argumentācija kļūst pārspīlēta. To viņš dara no integrālas perspektīvas, atsakoties ieslīgt gan katastrofiskā pesimismā, gan nekritiskā tehnoloģiju pielūgsmē.

Viņš aicina mainīt skatpunktu.

Mākslīgais intelekts mums neatņem mūsu spējas. Tās izzūd tad, ja pārstājam tās izmantot. Uzraksti e-pastu ar mākslīgā intelekta palīdzību un pēc trim dienām mēģini atcerēties, ko rakstīji. Lielākā daļa būs izzudusi no atmiņas, jo patiesībā šīs domas nekad pilnībā nepiederēja tev. Drauds nav “mašīna”, kas ienāk tavā prātā un nozog iztēli. Drauds ir brīdis, kad tu pats pārstāj tai sniegties pretī. Jebkurš muskulis, kas netiek lietots, pamazām kļūst vājš.

Pie šīs mašīnas stūres nesēž viens vienīgs cilvēks. Ir vilinoši iztēloties vienu impēriju ar vienotu gribu, slepenu valdi, kas apzināti virza pasauli pretī postam. Taču realitāte ir daudz sarežģītāka. To veido ekonomiskie stimuli, kapitāla plūsmas, cīņa par statusu, investoru spiediens, institucionāla gļēvulība un vienlaikus arī patiesa vēlme radīt kaut ko labu. Daudz vieglāk ir nosaukt vienu vainīgo, nekā pieņemt, ka darbojas sistēma, kuru neviens pilnībā nekontrolē.

Arī modernitāte nav viennozīmīga. Tā ir nesusi resursu ekspluatāciju, kolonizāciju un kaitējumu videi. Tas viss ir patiesi. Taču tā ir devusi arī anestēziju, antibiotikas, pārtikas uzglabāšanas tehnoloģijas, meiteņu izglītību un radikāli jaunu ideju – ka arī cilvēkiem ārpus mūsu cilts piemīt tiesības. Kritika, kas redz tikai ievainojumu, ir pārstājusi redzēt kopainu.

Mākslīgais intelekts ir mūsu bērns. Tas ir cilvēku radīts un tāpēc sevī nes visu, kas esam mēs paši - gan mūsu ģenialitāti, gan alkatību, gan spēju rūpēties, gan tieksmi pakļaut. Āmurs var uzcelt māju vai kļūt par ieroci. To nosaka roka, kas to tur. Ja mākslīgo intelektu uztversi kā glābēju, neizbēgami piedzīvosi vilšanos. Ja uztversi to kā velnu, kļūsi akls pret to, kas tas patiesībā ir.

Vienīgais ceļš uz priekšu ir apzināta līdzdalība. Nav iespējams vienkārši atteikties no tehnoloģijas, kuru pieņēmusi visa pasaule. Tas būtu līdzīgi kā atteikties lietot telefonu tikai tāpēc, ka tas ir jauns izgudrojums. Taču tikpat bezjēdzīgi ir mēģināt apturēt šīs pārmaiņas - tas ir kā censties aizturēt paisuma vilni ar tējkaroti. Atliek iesaistīties apzināti, izmantojot šo rīku tā, lai tas stiprinātu dvēseli, nevis to aizvietotu; pieņemot progresu, to nepielūdzot; cienot pagātni, to neidealizējot.

Sarunā Kīts pievēršas arī vairākiem citiem jautājumiem: kāpēc prāta spējas, kuras netiek izmantotas, pakāpeniski apsīkst; ironiskajam faktam, ka eseja, kas kritizē mākslīgo intelektu, visticamāk, pati tapusi ar tā palīdzību; kāpēc jēdziens "impērija" nereti kļūst par visaptverošu biedēkli; kā kritikas ēnas puse var izpausties pat vislabāko nodomu vadītā domāšanā; un ko praksē nozīmē apzināta līdzdalība tehnoloģiju laikmetā.

Jautājumi pārdomām

Kur mākslīgais intelekts nemanāmi ir aizstājis kādu manu spēju, kuru agrāk trenēju pats? Kad ļauju tam rakstīt, pieņemt lēmumus vai iztēloties manā vietā, ko es iegūstu ātruma ziņā - un kura mana spēja tikmēr pamazām apklust, jo netiek izmantota?

Kad kritizēju varenos - miljardierus, oligarhus vai cilvēkus, kuri vada šo sistēmu - cik lielā mērā tas, ko nosodu viņos, mājo arī manī? Kur savā dzīvē arī es pats mēdzu reducēt lietas līdz lietderībai, peļņai vai izmērāmiem rādītājiem, vienlaikus norādot ar pirkstu uz "viņiem"?

Vai es uztveru mākslīgo intelektu kā glābēju, velnu vai vienkārši kā rīku? Kas mainītos manā attieksmē un lietošanas paradumos, ja es to uztvertu tā, kā iesaka Kīts - kā mūsu pašu bērnu, kurš sevī nes gan mūsu ģenialitāti, gan mūsu trūkumus?

Saskaroties ar modernitātes radīto kaitējumu - resursu ekspluatāciju, atsvešinātību un ekoloģisko postu - vai spēju vienlaikus ieraudzīt arī tās sniegtās dāvanas? Vai varu izsērot to, kas ir zaudēts, neizliekoties, ka pagātne bija ideāla pasaule, un novērtēt progresu, to nepielūdzot?

Kur manā paša domāšanā es sajaucu spēcīgu morālu pārliecību ar pārliecību, ka mans skatījums ir vienkārši objektīva realitāte? Vai es spēju nosaukt pasaules uzskatu, no kura izsaku savus argumentus, vai arī pieņemu, ka mana perspektīva ir vienkārši "tā, kā lietas ir"?

Kā apzināta līdzdalība izskatītos manā ikdienas attiecībā ar tehnoloģijām? Kuri rīki stiprina manu dvēseli un padara manu domāšanu skaidrāku un dziļāku, un kuri, gluži pretēji, pakāpeniski noplicina tieši tās spējas, kuras visvairāk vēlos sevī saglabāt?

Autores piezīme

Šis raksts man atgādina, ka svarīgākais jautājums nav par mākslīgo intelektu, bet gan par mums pašiem. Par to, kā mēs izvēlamies lietot tehnoloģijas un kādas cilvēciskās spējas turpinām sevī apzināti kopt.

Arī es ikdienā arvien biežāk izmantoju mākslīgo intelektu. Tas palīdz man strukturēt domas, atrast formulējumus, pārskatīt un rakstīt tekstus un dažkārt ietaupīt ļoti daudz laika. Un tomēr es regulāri sev uzdodu jautājumu: ko šī ērtība dara ar mani? Ķā es šo iegūto laiku izmantoju? Vai mana domāšana kļūst skaidrāka? Vai arī es nemanot pārstāju trenēt spējas, kuras agrāk attīstīju pati?

Mēs intuitīvi saprotam, ka ērtības ir lieliskas, kamēr tās neaizstāj spēju. Droši vien mēs vairs neatgriezīsimies pasaulē bez mākslīgā intelekta. Taču tas nenozīmē, ka varam pārstāt rūpēties par saviem iekšējiem "muskuļiem". Arī tad, ja ikdienā braucu ar automašīnu, man joprojām ir vajadzīgas kājas. Arī tad, ja man ir lifts, ir vērtīgi uzkāpt pa kāpnēm.

Man šķiet, ka ar domāšanu, iztēli un radošumu ir līdzīgi. Mākslīgais intelekts var būt lielisks palīgs, taču tas nevar mūsu vietā uzturēt dzīvu to, kas mūs padara par cilvēkiem. Par to atbildīgi esam tikai mēs paši.

***

Šis teksts ir balstīts uz Kīta Martina-Smita rakstu un sarunu "Is AI Stealing Your Imagination?", kas publicēta Integral Life platformā: https://integrallife.com/is-ai-stealing-your-imagination  

Tulkojums latviešu valodā sagatavots ar mākslīgā intelekta palīdzību un redakcionāli pielāgots Integrālas dzīves vietnes vajadzībām. Visas autora idejas un intelektuālā īpašuma tiesības pieder oriģinālā darba autoram un izdevējam.

Starp kalpošanu un pašreklāmu

Vai redzamība vienmēr prasa skatuvi?

Nesen lasīju e-pastu par kādu personīgās izaugsmes retrītu.

Sākums bija skaists. Par klātbūtni. Par ķermeni. Par mieru. Par spēju būt šeit un tagad. Viss šķita sakarīgi. Patiesi. Vērtīgi.

Bet tad sekoja fotogrāfijas, atsauksmes, aicinājums pieteikties, sekot. Un tas manī izraisīja vilšanos un aizkaitinājumu. Par to, cik bieži pat ļoti dziļas un labas idejas tiek iepakotas tajos pašos mehānismos, ar kuriem pārdod jebko citu.

Kāpēc viss tiek pārvērsts par skatuvi?

Ja cilvēks runā par atbrīvošanos no ego, bet visa komunikācija ir būvēta ap personīgo autoritāti, harizmu un sevis pozicionēšanu, rodas jautājums:

Kur beidzas mācība un sākas zīmols?

Un te es nonāku zināmā pretrunā ar laikmetu. Jo pēdējos gados mums arvien biežāk māca būt pašiem par savu zīmolu. Atrast savu stāstu. Skaidri definēt savu vērtību. Veidot atpazīstamību un auditoriju. Un es saprotu, kāpēc. Pasaulē, kurā uzmanība kļuvusi par vienu no vērtīgākajiem resursiem, redzamība ir nepieciešamība. Tomēr mani nepamet jautājums – kas notiek brīdī, kad cilvēks no sava stāsta patiešām kļūst par savu zīmolu? Kurā brīdī instruments sāk veidot pašu cilvēku?

Un, protams, tam sekoja pats svarīgākais jautājums sev pašai - kāpēc tas mani tik ļoti aizskar?

Jo problēma jau nav pašā reklāmā. Cilvēki drīkst stāstīt par savu darbu. Arī retrīti ir jāpiepilda, un tas, ka kāds izmanto atsauksmes vai regulāri raksta e-pastus, vēl neko nepasaka par viņa darba kvalitāti. Daudzi cilvēki patiešām saņem palīdzību. Daudzi gūst atbildes. Daudzi piedzīvo reālas pārmaiņas.

Tāpēc manas dusmas nav par pašu mārketingu. Tās ir par sajūtu, ka forma sāk dominēt pār saturu. Manī palika sajūta, ka notikusi pāreja no kaut kā ļoti cilvēciska un intīma uz kaut ko ļoti tirgojamu. No cilvēka uz zīmolu. No prakses uz produktu.

Vārdos tika teikts: viss ir tevī.

Bet attēli un forma stāstīja: nāc pie manis.

Un šī pretruna mani nodarbināja vēl ilgi pēc tam, kad e-pasts bija aizvērts. Jo tas nebija tikai stāsts par kādu retrītu. Tas bija stāsts par kaut ko plašāku.

Pēdējā laikā bieži aizdomājos par to, kā cilvēks var būt redzams pasaulē, nezaudējot savu īstumu. Kā dalīties ar to, kas viņam ir svarīgs, nepārvēršot sevi par produktu. Kā strādāt ar cilvēkiem, nekļūstot par guru.

Un te sākas vēl viena neērtā daļa.

Es pamanīju, ka mani kaitina ne tik daudz citu pašreklāma, cik drīzāk tas, ka viņi šķietami daudz vieglāk "aizņem vietu". Organizē. Veido kopienas. Raksta. Publicē. Runā par savu darbu bez nepārtrauktas šaubīšanās, kamēr mani nodarbina citi jautājumi: Vai tas ir autentiski? Vai tas nav ego? Vai es kaut ko nepārdodu?

Reizēm šķiet, ka mana vēlme būt godīgai pret sevi nonāk konfliktā ar vidi, kas augstu vērtē pārliecību un vienkāršus vēstījumus, kamēr mani vairāk interesē nianses un sarežģītība. Un mana iekšējā sistēma burtiski pretojas identitātei un lomai, kas tik bieži tiek pievienota šādam “darbam”. 

Jā, te noteikti ir kur paraudzīties manas Ēnas virzienā...

Taču šīs pārdomas kļuva vēl asākas pēc dokumentālā seriāla Wild Wild Country par Ošo noskatīšanās. Tas radīja vēl vienu jautājumu.

Kas notiek ar cilvēku, kad tūkstošiem citu sāk viņu uztvert kā kaut ko vairāk nekā cilvēku?

Mēs bieži pieņemam, ka garīga izpratne un izaugsme automātiski nozīmē arī briedumu attiecībās ar varu un ietekmi. Taču vēsture rāda pretējo. Cilvēks var būt ļoti dziļš vienā dimensijā un vienlaikus akls pret to, ko ar viņu dara pielūgsme, statuss un autoritāte.

Varbūt tāpēc mana pretestība nav tikai pret mārketingu. Varbūt tā ir arī piesardzība pret to, kas notiek, kad cilvēks sāk pats ticēt savam tēlam.

Mēs dzīvojam laikā, kurā redzamība ir kļuvusi gandrīz par priekšnoteikumu ietekmei. Ja vēlies sasniegt cilvēkus, tev jābūt pamanāmam. Ja vēlies, lai tavs darbs tiek atrasts, par to jāstāsta (turklāt autentiski, un viss pēkšņi ir tik vienādi autentisks) :)

Taču līdz ar šo iespēju rodas arī spriedze.

• Kā būt redzamam, nepārvēršot sevi par projektu?
• Kā dalīties ar savu darbu, nekļūstot par savu tēlu?
• Kā aizņemt vietu pasaulē, nezaudējot spēju apšaubīt pašam sevi?

Jā, mēs katrs esam savs stāsts. Bet mēs esam arī kas vairāk par stāstu, ko par sevi stāstām, un dzīve nav mārketinga kampaņa. 

Man šķiet, ka šie jautājumi nav svarīgi tikai skolotājiem, treneriem vai garīgajiem līderiem. Tie kļūst arvien aktuālāki ikvienam, kurš vēlas radīt, vadīt, ietekmēt vai vienkārši tikt sadzirdēts.

Varbūt atbilde nav ne pilnīga atteikšanās no redzamības, nedz arī nepārtraukta sevis pozicionēšana. Varbūt izaicinājums ir aizņemt vietu pasaulē, nepadarot sevi par tās (ego)centru.

Katrā ziņā šī ir tēma, kuru šobrīd pētu sevī. Jo aiz aizkaitinājuma par citu skatuvēm es ieraugu ne tikai kritiku, bet arī jautājumu par to, kā un kādu vietu pasaulē esmu gatava ieņemt pati.

Divas patiesības vienlaikus: ko polaritātes var mums iemācīt?

Mēs dzīvojam laikā, ko arvien biežāk raksturo jēdziens kultūrkarš.

Tas ir konflikts par vērtībām, identitāti un pasaules redzējumu. Par to, kas ir pareizi un nepareizi, kas būtu jāsargā un kas jāmaina, kam pieder balss un kurš tiek sadzirdēts.

Šajos strīdos bieži saduras nevis fakti, bet dažādas vērtības.

Brīvība un drošība.
Tradīcija un progress.
Individuālās tiesības un kopējā atbildība.
Nacionālā identitāte un globālā piederība.

Katra puse parasti aizstāv kaut ko patiesi svarīgu. Taču problēma rodas brīdī, kad mēs pārstājam redzēt, ko otra puse cenšas aizsargāt, un sākam redzēt tikai tās ēnas pusi. Tajā brīdī saruna vairs nenotiek. Katra puse runā par otras puses galējībām, nevis par tās patieso motivāciju. 

Taču kultūrkarš sākas daudz agrāk nekā sociālajos tīklos, saeimā vai ziņu virsrakstos.

Tas sākas mūsu apziņā. Brīdī, kad vairs nespējam noturēt divas patiesības vienlaikus, mēs sākam sadalīt pasauli labajos un sliktajos, gudrajos un muļķos, savējos un svešajos.

Mēs redzam tikai savas pozīcijas priekšrocības un otras puses trūkumus.

Integrālā pieeja piedāvā paskatīties uz šiem jautājumiem citādi.

Tā sākas ar vienkāršu novērojumu, ka daudzi no jautājumiem, par kuriem strīdamies, nav problēmas, kurām iespējams atrast vienu pareizo risinājumu. Tās ir polaritātes — spriedzes starp divām vērtībām, kuras abas ir svarīgas.

Brīvība ir vērtība. Taču sabiedrība, kurā nav kopīgu noteikumu un atbildības, var kļūt haotiska.

Drošība ir vērtība. Taču sabiedrība, kas drošības vārdā atsakās no brīvības, riskē kļūt autoritāra.

Tradīcijas palīdz saglabāt uzkrāto gudrību, kultūras atmiņu un identitāti. Taču tradīcijas var kļūt arī par šķērsli nepieciešamām pārmaiņām.

Progress ļauj attīstīties un pielāgoties jaunām realitātēm. Taču progress bez saknēm var novest pie virspusības un zaudētas orientācijas.

Katrs pols nes sev līdzi gan dāvanas, gan ēnas puses. Kad spējam saskatīt polaritāti, kas slēpjas zem strīda, mainās pats jautājums.

Tas vairs nav: Kurai pusei ir taisnība?

Tas kļūst par jautājumu:

Ko šī puse cenšas aizsargāt?
Kas ir vērtīgais, ko tā redz?
Ko tā pārspīlē?
Kas notiek, ja šī vērtība tiek ignorēta?

Integrālā pieeja nav aicinājums relativizēt visu. Tā nenozīmē atteikties no kritiskās domāšanas. Tā nenozīmē pieņemt, ka visi viedokļi ir vienlīdz pamatoti. Tā nenozīmē arī meklēt mākslīgu kompromisu jebkurā situācijā. Dažkārt nepieciešams skaidri iestāties pret vardarbību, netaisnību vai varas ļaunprātīgu izmantošanu.

Taču arī šādos gadījumos ir iespējams mēģināt saprast, kādas bažas, vajadzības vai vērtības slēpjas aiz otra cilvēka pozīcijas.

Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad dzīvojam kara, politiskās polarizācijas un strauju pārmaiņu apstākļos. Ģeopolitiskā spriedze, demokrātijas izaicinājumi, migrācija, klimata jautājumi, identitātes un vērtību konflikti nepārtraukti pārbauda mūsu spēju sadzīvot ar atšķirīgiem skatījumiem.

Jo vairāk sabiedrība sadalās nometnēs, jo lielāks kļūst kārdinājums redzēt tikai vienu patiesības daļu. Taču ilgtermiņā neviena sabiedrība nevar pastāvēt tikai uz viena pola.

Šis princips attiecas ne tikai uz politiku. Tas parādās arī mūsu personīgajā dzīvē.

Rūpes par sevi un rūpes par citiem.
Sevis pieņemšana un izaugsme.
Drošība un piedzīvojums.
Stabilitāte un radošums.

Arī šeit bieži meklējam vienu pareizo atbildi, lai gan dzīve drīzāk aicina mācīties kustēties starp abiem poliem.

Integrālajā pieejā veselība nenozīmē atrast ideālu viduspunktu starp pretstatiem. Tā nozīmē attīstīt spēju pamanīt, kad viena pola stiprās puses sāk pārvērsties ēnas pusēs, un apzināti atjaunot līdzsvaru.

Polaritātes nav statisks līdzsvars. Tās ir dinamiska kustība.

Līdzīgi kā ieelpa un izelpa.
Līdzīgi kā aktivitāte un atpūta.
Līdzīgi kā tuvošanās un attālināšanās attiecībās.

Tāpēc viens no praktiskākajiem jautājumiem, ko man māca polaritāšu pieeja, nav: 
Kuru pusi izvēlēties?

Bet gan:
Pēc kādām pazīmēm es varu pamanīt, ka viena pola dāvanas sāk pārvērsties tā ēnas pusēs?
Kad stabilitāte sāk pārvērsties stagnācijā?
Kad rūpes par citiem sāk pārvērsties izdegšanā?
Kad brīvība sāk pārvērsties haosā?
Kad progress sāk zaudēt saikni ar gudrību?

Tieši šie jautājumi padara polaritātes par daudz vairāk nekā teoriju. Tie kļūst par kompasu.

Integrālā perspektīva piedāvā nevis neitrālu vidusceļu, bet plašāku skatījumu.

Neatsakoties no savām vērtībām.
Nezaudējot spēju domāt kritiski.
Un nezaudējot cilvēcību attiecībās ar tiem, kuri pasauli redz citādi.

Varbūt tieši šī spēja ir viens no svarīgākajiem resursiem laikā, kad sabiedrība kļūst arvien polarizētāka un kultūrkari arvien biežāk aizstāj īstu sarunu un saikni.

Šī raksta tapšanu iedvesmoja Integral Life ievadmateriāls "Two Sides of Every Truth: An Introduction to Polarities", kas piedāvā vērtīgu ieskatu polaritāšu domāšanā un kā tā var palīdzēt orientēties gan sabiedrības konfliktos, gan personīgās dzīves spriedzēs.

Lasīt oriģinālu: https://integrallife.com/primers/two-sides-of-every-truth/

Kas notiek, kad mēs apstājamies?

1. Kas notiek galvā

Kad cilvēks apstājas un neko nedara, prāts reti paliek kluss. Parādās šķietami vienkāršas domas: 

• “Ok… un tagad ko?”
• “Cik ilgi es tā sēdēšu?”
• “Tas ir bezjēdzīgi.”
• “Es varētu šo laiku izmantot kaut kam…”
• “Citi droši vien šobrīd dara kaut ko vērtīgu.”
• “Es atpalieku.”
• “Man nevajadzētu tā izšķērdēt laiku.”

Parādās domāšanas aktivitāte. Ļoti ātri ieslēdzas vajadzība šo laiku aizpildīt. Prāts sāk darīt to, ko tas prot vislabāk — radīt kustību:

• atceras atliktos darbus
• uzpeld vecas sarunas (“vajadzēja pateikt citādi”)
• sāk risināt jaunas vai nebūtiskas problēmas
• rodas vēlme optimizēt, sakārtot, uzlabot
• idejas parādās tieši brīdī, kad nolēmi “nedarīt neko”

Un vēl smalkāk — “nedarīšana” pati kļūst par uzdevumu:

• “Varbūt es daru šo nepareizi…”
• “Man vajadzētu būt mierīgākam…”
• “Kāpēc man nesanāk vienkārši būt?”

Pat nedarīšana pārvēršas par vēl vienu darīšanas formu.

2. Ko mēs jūtam (emocijas)

Līdz ar domām parādās arī emocijas — bieži negaidītas un ne pārāk ērtas. Sākumā tās var būt grūti noķert, bet tās ir ļoti klātesošas  :

• nemiers
• tukšuma sajūta
• vieglas bailes / nedrošība
• bezjēdzīguma sajūta
• sajūta, ka “kaut kas nav kārtībā”

Dažreiz tas kļūst intensīvāk:

• trauksme
• aizkaitinājums (pret sevi vai situāciju)
• iekšēja spriedze
• pēkšņs nogurums

Ir arī dziļāks slānis, kas ne vienmēr ir uzreiz redzams:

• skumjas bez acīmredzama iemesla
• sajūta, ka kaut kas iekšā grib parādīties, bet tiek apslāpēts
• eksistenciāls tukšums (it kā pazūd balsti)

Jautājumi, kas var uzpeldēt:

• “Ja es neko nedaru - kas es esmu?”
• “Kas mani patiesībā dzen uz priekšu?”

Kļūst redzams, cik daudz darīšanas ir bēgšana no šīm sajūtām un cik daudz ikdienas kustības nav brīva izvēle, bet veids, kā nepalikt klusumā.

3. Kas notiek ķermenī

Apstāšanās nav tikai mentāls process — to ļoti skaidri jūt arī ķermenis:

• spriedze krūtīs
• sekla vai saraustīta elpa
• spriedze žoklī, plecos, vēderā
• mikro kustības (pirksti, kājas, pozas maiņa)

Impulsi, ķermenis sāk meklēt kustību:

• piecelties bez iemesla
• paņemt telefonu
• pārslēgt uzmanību
• kaut ko apēst vai iedzert
• ieslēgt skaņu vai fonu

Papildu signāli:

• grūti noturēt ķermeni mierā
• rokas “nezina, kur likties”
• acis meklē stimulu

Dažreiz ķermenis reaģē citādi:

• pēkšņs nogurums
• smaguma sajūta ķermenī
• vai pretēji - trauksmes vibrācija

Un reizēm tas kļūst ļoti konkrēti jūtams:

• kamols kaklā
• spiediens saules pinumā
• tukšuma sajūta vēderā

4. Kāpēc “nekā nedarīšana” patiesībā nav nekā nedarīšana

Apstāšanās nav pasivitāte - tas ir pārejas process:

• ārēji nekas nenotiek, bet iekšēji kļūst redzams tas, kas vienmēr bijis fonā
• tu pārstāj novērst uzmanību → parādās saturs
• nervu sistēma pārslēdzas no darbības uz uztveri
• notiek pāreja no “es daru” uz “es pamanu”

Tu sāc sastapt sevi bez starpniekiem: bez uzdevumiem, lomām, rezultātiem. Tas var izskatīties kā stagnācija, bet bieži ir pārejas posms un telpa, kurā kaut kas var parādīties. Bieži tā ir pirmā reize, kad notiek īsts kontakts ar to, kas ir. 

Nevis tukšums kā neesamība, bet tukšums kā iespēja.

5. Ko tas atklāj (dziļāks slānis)

Apstāšanās var izgaismot neērtas lietas:

• grūtības būt ar sevi bez nodarbes
• ieradumu pastāvīgi sevi nodarbināt
• to, ka darīšana bieži ir bēgšana

Var parādīties:

• “Vai es vispār esmu interesants sev?”
• “Kas paliek, ja es pārstāju darīt?”
• sajūta, ka daudzas izvēles nav apzinātas, bet automātiskas

Un reizēm - atziņa, ka brīvība, ko mēs sev piedēvējam, ir ierobežotāka, nekā šķita, jo vienkārši būt izrādās grūtāk, nekā darīt.

6. Kā ar to būt praksē

Šo nav jāizdara “pareizi”. Bet ir dažas lietas, kas palīdz neieslīdēt autopilotā.

1. Atpazīt, kas notiek (nevis to labot)
Kad parādās nemiers, domas vai impulsi - vienkārši nosauc to sev:

• “prāts meklē, ko darīt”
• “parādās nemiers”
• “gribas aizbēgt”

Tas jau rada nelielu distanci no automātiskas reakcijas.

2. Nereaģēt uzreiz uz impulsu
Impulss paņemt telefonu, piecelties vai novērsties parasti ir ļoti ātrs.

Pamēģini neko nedarīt dažas sekundes ilgāk nekā gribas.

Nevis apspiest, bet nedaudz aizkavēt automātismu. 

3. Pārcelt uzmanību uz ķermeni
Kad prāts kļūst skaļš:

• sajūti elpu
• pamani spriedzi ķermenī
• pievērs uzmanību kontaktam ar krēslu, grīdu

Tas palīdz iziet no “domāšanas cilpas”.

4. Atļaut sajūtām būt (bez analīzes)
Nav nepieciešams saprast, kāpēc ir nemiers, tukšums vai skumjas.

Svarīgāk ir ļaut tam būt klātesošam, nevis uzreiz to nosaukt, izskaidrot vai mainīt.

5. Samazināt “uzdevuma sajūtu”
Ja parādās domas:

• “man vajadzētu būt mierīgākam”
• “man tas jādara pareizi”

Pamani, ka arī tas ir darīšanas režīms. Un vari sev atgādināt: šis nav uzdevums, ko izpildīt.

6. Ļaut pieredzei būt nepilnīgai
Apstāšanās bieži neizskatās mierīga vai “skaista”.

Tas var būt haotisks, neērts, saraustīts process, un tas ir normāli.

7. Sākt ar mazu apjomu
Nevajag uzreiz ilgu laiku.

• 30 sekundes
• 1 minūte
• dažas apzinātas pauzes dienā

Svarīgāka ir regularitāte, nevis ilgums. 

8. Pamanīt, kas notiek pēc tam
Pēc apstāšanās brīža:

• vai kaut kas ķermenī mainās?
• vai domas kļūst lēnākas?
• vai parādās kas cits zem nemiera?

Tas palīdz ieraudzīt procesu, nevis tikai diskomfortu.

Kopsavilkums

Apstāšanās nav tukšums bez satura. Tā ir telpa, kurā kļūst redzams tas, ko parasti aizpilda darīšana.

Prāts mēģinās aizpildīt.
Ķermenis meklēs kustību.
Emocijas var kļūt neērtas.

Un tas viss nav kļūda - tas ir pats process.

“Vienkārši būt” nesākas ar mieru. Tas sākas ar spēju neaizmukt no tā, kas mūsos jau ir.

Kā tas ir - vienkārši būt?

Ir kaut kas gandrīz maģiski mītisks šajā idejā par “vienkārši būt”. Tā skan tik viegli, bet praksē - gandrīz nepanesami.

Jo mēs saprotam sevi caur darīšanu. Darīšana definē. Dod robežas, nozīmi, virzienu.

Kad es daru - es zinu, kas es esmu. Bet kas notiek, kad es nedaru neko?

Apstāšanās. Tukšums bez koordinātēm.

Un pirmais, ko es tur sastopu, nav miers. Tas ir troksnis.

Tas var izskatīties ļoti konkrēti:

• Es apsēžos uz dīvāna un paņemu telefonu - atveru, aizveru, atkal atveru - pat īsti nezinot, ko meklēju. Pārslēdzu aplikācijas bez mērķa, it kā kaut kas “pats atradīsies”.
• Es gribu vienkārši pasēdēt - bet pēc 20 sekundēm jau gribas piecelties, atvērt ledusskapi,  uzrakstīt kādam, vai vismaz ieslēgt fonā kaut ko.
• Es atguļos bez mērķa un ķermenī sāk parādīties nemiers: neliela trauksme krūtīs, kņudēšana rokās, vēlme kustēties bez iemesla.

Es neko nedaru un galvā sāk skanēt domas:

“Es tērēju laiku.”
“Man vajadzētu darīt kaut ko lietderīgu.”
“Tā nevar vienkārši sēdēt.”

Un vēl smalkāk:

Es mēģinu “vienkārši būt”, bet slepus sevi vēroju:
“Vai es jau esmu mierā?”
“Cik labi man sanāk?”

Es it kā apstājos, bet galvā jau veidoju stāstu:
“Es tagad praktizēju apstāšanos…”
(un tā jau atkal ir darīšana)

Es sajūtu diskomfortu… un gandrīz automātiski gribu to nosaukt, izskaidrot, atrisināt - nevis vienkārši ļaut tam būt.

Sajūtu līmenī tas ir neērti, tukši, biedējoši, bezjēdzīgi. It kā kaut kas būtu “nepareizi”. Dažreiz pat viegla panika vai trauksme.

Un tieši tāpēc tas ir tik grūti. Jo, kad pazūd darīšana, sāk ļodzīties tas, uz kā mēs balstāmies.

Identitāte: kas es esmu, ja es neko nedaru? Ja es neesmu noderīgs, produktīvs, mērķtiecīgs? Ja es neuzlaboju sevi?

Mēs esam pieraduši pastāvēt caur funkciju. Caur lomu. Caur kustību uz kaut ko.

Un apstāšanās to uz brīdi izšķīdina. Tas var justies kā kontroles zudums. Kā pazušana. Kā neliels sabrukums.

Bet, ja es nevis aizpildu šo vietu, bet palieku…sāk notikt kas interesants.

Es sāku pamanīt, ka šīs sajūtas nav viens veselums. Tās ir slāņi.

Zem nemiera - nogurums. Zem vēlmes darīt - bailes apstāties. Zem tukšuma - nezināšana, kas es esmu bez visa tā. Un dažreiz - ļoti, ļoti klusa klātbūtne.

“Vienkārši būt” var izskatīties arī šādi:

• Es sēžu un nekas īpašs nenotiek, bet nejūtu vajadzību to mainīt.
• Es eju pa ielu bez mērķa optimizēt katru soli un pēkšņi pamanu gaismu, skaņu, gaisu.
• Es daru kaut ko ļoti vienkāršu un tajā nav steigas kļūt par kaut ko vairāk.
• Es esmu… un tas nav jāattaisno.

Būt - tas nav tukšums, kurā nekā nav. Tas nozīmē uz brīdi nebalstīties uz to, ko daru. Ļaut sev pastāvēt arī bez formas, uzdevuma, skaidrojuma.

Sākumā tas tiešām jūtas kā tukšums. Bet, ja tajā paliek… tas sāk elpot.

Un pat tagad…

Es varu ļoti precīzi aprakstīt šo procesu un tajā pašā laikā tajā nepalikt. Es redzu, kā notiek bēgšana un tieši tajā brīdī arī bēgt. Taču es ne tikai bēgu no tukšuma - es pat to ļoti izsmalcināti organizēju. Un dažreiz tas izskatās pēc dziļuma. Es varu būt ļoti tuvu sev…un tieši tajā brīdī pagriezties prom.

Mana interese par šo tēmu pati par sevi var kļūt par veidu, kā nepalikt tukšumā. Es analizēju, nosaucu, strukturēju -  un tas dod sajūtu, ka esmu “kontaktā”, lai gan patiesībā neesmu.

Pat “apzinātība” var kļūt par smalku kontroli. Es varu pētīt savu nemieru - bet nepiedzīvot to līdz galam.

Es varu uzrakstīt par būšanu - un tajā pašā laikā no tās izvairīties.

Ir ļoti smalka robeža starp: būt ar pieredzi un domāt par pieredzi. Un es bieži izvēlos domāt.
Jo, kad es tiešām palieku…pazūd struktūra, uz ko balstīties. Un tas ir pārāk neērti.

Tukšums nav tikai tukšs. Tas noņem man iespēju sevi definēt.

Un pat šis jautājums - “kā vienkārši būt?” - var būt vēl viens veids, kā kaut ko darīt.

No malas tas var izskatīties pēc apzināta procesa, bet patiesībā - tas ir mans glābšanas salmiņš.

Un tomēr - es neesmu barga pret sevi. Es mācos cienīt savu cilvēcisko dabu un kapacitāti. Es ļauju savam prātam šo izpreparēt līdz mikroskopiskam līmenim, lai ieraudzītu makroskopisko  (jo vajag taču mērķi). Kamēr dziļumā rāmi viļņojas vienkārša, klusa zināšana.

Jo “vienkārši būt” nav kaut kas, ko iemācīties vai saprast - bet kaut kas, ko pārstāt sev nepārtraukti aizsegt.

the Beast in Me

Pagājušajā ziemā es nejauši nokļuvu briežu medību epicentrā. Laukos, kur parasti nav neviena un es varu stundām pazust klusumā, pēkšņi viss bija dzīvs - kustībā, spriedzē, klātbūtnē.

Es redzēju, kā bars lielu, skaistu dzīvnieku skrien pāri laukiem. Mednieki tos bija ielenkuši no trim pusēm. Tāpat kā mani. Brieži skrēja manā virzienā, un es redzēju mednieku - kādus simts metrus tālāk - paceļam ieroci. Es varēju ielūkoties tajā līnijā, kur satiekas dzīvība un nāve.

Es nezinu, par ko es tajā brīdī baidījos vairāk - par sevi vai par to, ka man būs jāpieredz otra nāve tik tuvu.

Bars tuvojās ceļam tieši manā priekšā. Es instinktīvi mēģināju paslēpties aiz koka. Atskanēja šāviens. Es zināju, ka kādam ir trāpīts.

Un tajā brīdī manī atvērās kaut kas, ko es līdz galam nepazinu. Kaut kas tumšs, dzīvniecisks, destruktīvs un vienlaikus dzīvs. Kaut kas, ko es toreiz vēl nemācēju nosaukt.

Tas nebija tikai par iznīcību. Tas bija arī par spēku. Par robežu pārkāpšanu. Par autentiskumu bez filtriem. Par instinktu, kas nav “pareizs”, bet ir patiess.

Manī ieplūda spēcīgs vilnis - adrenalīns, šoks, fascinācija. Un vēlme tuvoties, nevis novērsties.

Es gāju mednieka virzienā. Viņš runāja mierīgi, gandrīz jokojot un vainojot mani, ka patraucēju. It kā nekas īpašs nebūtu noticis.

Es neko negribēju dzirdēt. Es gribēju redzēt dzīvnieku.

Viņš gulēja pļavas vidū. Liels, smags, skaists. Februāra aukstumā no viņa ķermeņa cēlās tvaiks. Elpa vēl bija klātesoša - smaga, dziestoša. Viņš asiņoja. Es notupos blakus un uzliku roku.

Manī plūda viss: skumjas, līdzjūtība, apbrīna, adrenalīns, tuvums. Tikai ne asaras. Dzīvības beigas manā acu priekšā - un ķermenis uz to reaģēja daudzslāņaini.

Es atvainojos. Par cilvēku. Par šo robežu, kuru mēs šķērsojam. Es pateicos par viņa dzīvību.
"Es redzu tevi. Tu neesi tikai medījums."

Tas viss notika bez domāšanas. Nebija laika formulēt. Bija tikai sajūta.

Es gribēju palikt.
Gribēju būt viņam līdzās līdz galam. Sajust, kā dzīvība pamazām atkāpjas no ķermeņa.
Es gribēju to arī iemūžināt. Man bija kauns par to, bet bildes neapzināti vēl spilgtāk atklāja to, ko man nebija ērti atzīt - manu fascināciju ar nāvi.

Bet mirklis tika pārtraukts. Tuvojās citi - suņi, balsis, kustība. Dzīvība jau bija pārvērsta par pagātnes notikumu.

Es aizgāju.

Ilgi vēl gāju pa tukšajiem ceļiem. Atskatījos bara virzienā. Un dzirdēju medniekus sakām: “mēs viņus dabūsim”.

Es par to nemoralizēju. Es neveidoju viedokli.

Es tikai jutu.

Šī pieredze palika manī.
Kā enkurs.

Manā ķermenī vēl ilgi dzīvoja tas vilnis - nevis šausmas, bet intensitāte. Tuvums. Kaut kas gandrīz nepieklājīgi un nāvīgi dzīvs.

Pieredze, kas negrib tikt aizmirsta. Kas grib tikt integrēta.

-

Pagāja vairāk nekā gads, līdz es to atpazinu citā valodā.

Eross - dzīvības impulss: tuvoties, sajust, būt attiecībās.
Thanatoss - spēks, kas pārtrauc, aizver, ved uz izzušanu.

Tajā dienā viņi abi bija klātesoši.
Šāviens. Mana roka uz viņa ķermeņa.

Nāve atvēra dzīvības intensitāti. Tuvība parādījās tieši tur, kur viss beidzās.

-

Lieldienās es noskatījos seriālu The Beast in Me.

Stāstu par cilvēka tumšo pusi. Par spēku, kas ne vienmēr ir kontrolējams. Par robežām, kuras var pārkāpt. Par thanatoss, kas, ja paliek viens, sāk iznīcināt arī pašu cilvēku.

Un es atpazinu kaut ko no tā sevī. Es atpazinu, ka tas, kas mani patiesībā valdzina - gan tajā pieredzē, gan cilvēkos - nav iznīcība, bet gan thanatoss dzīvais, nefiltrētais spēks.

Tiešums. Robežas. Nepielāgošanās. Iekšējs balsts. Uzdrošināšanās.

Mana neizdzīvotā un neintegrētā spēka puse.

Un līdzās tam - to daļu, kas nometas ceļos blakus mirstošam dzīvniekam. Kas pieskaras. Kas atvainojas. Kas paliek.

Tas briedis joprojām dzīvo manī.

Un tikai tagad, šo rakstot, es viņu pa īstam apraudāju. Un atlaidu.

-

Jā, es zinu, ka atbilstošos apstākļos cilvēks ir spējīgs nogalināt. Arī es. Turklāt mēs katru dienu kaut ko vai kādu nogalinām arī daudz "nevainīgākos" veidos, tā izpaužot šo spēku. Bet tas nav tas, kas mūs definē.

Tas, kas piešķir dzīvībai svaru un nozīmi, ir kaut kas cits.
Nevis nāves neizbēgamība. Bet spēja sajust. Ievainojamība. Tuvums.

Eross.

Un varbūt tieši tur - starp šo spēku un šo trauslumu - mēs patiesībā dzīvojam.

Varbūt patiesais dzīves pagrieziens nav kļūt stiprākiem, bet ļaut runāt tai daļai, kas ir visklusākā. Visjūtīgākā. Visievainojamākā.

Jo, kad tā ir klātesoša - spēks nekļūst destruktīvs. Un tad notiek kaut kas ļoti vienkāršs un ļoti rets: jūtīgums un spēks sāk pastāvēt līdzās.

Un iespējams tas ir tas, ko es visu laiku meklēju.
Ne gaismu. Ne tumsu. Bet vietu sevī, kur nekas nav jāiznīcina, lai kaut kas varētu dzīvot.
Kur vecais drīkst beigties caur apzināšanos, nevis cīņu.

Veseluma mīts: pārpratumi un eksistenciālā jēga

Par veselumu bieži runājam kā par stāvokli, kur viss beidzot sakārtojas. Kur ienāk miers, viss kļūst skaidrs, harmonisks, un cilvēks “atrod sevi / nonāk sevī”.  Bet tas ir maldinoši vienpusējs priekšstats.

Veselums nav tikai tad, kad mēs jūtamies labi un mierīgi. Veselums ir spēja būt ar to, kas ir - arī ja tas nav mierīgs, jēgpilns vai skaists.

Ceļš uz šo veselumu reizēm ir smags. Psihe ne vienmēr dod vairāk stabilitātes; bieži tā dara pretējo. Tā atkārtoti trenē mūs turēt to, kas agrāk šķita neizturams, un tas nav nejaušs haoss, bet pašregulējošs process, kurā psihe paplašina mūsu ietilpību. Nevis pievienojot jaunu “resursu” vai “prasmes”, bet noņemot balstus, uz kuriem bijām balstījušies, lai mēs varētu atklāt, ka varam pastāvēt arī bez visa pierastā.

Šeit der atcerēties Viktora Frankla ideju par eksistenciālo jēgu. Mēs visi labi pazīstam jēgu, ko iegūstam caur darīšanu, rezultātiem un personīgo attīstību - to, kas dod sajūtu “esmu paveicis” vai “man ir mērķis”. Bet Frankls norāda, ka pastāv vēl dziļāka, eksistenciāla jēga: pat tukšumā, pat bez skaidras struktūras vai tūlītējām atbildēm, dzīvei ir nozīme, ko varam atklāt tikai tad, kad spējam palikt klāt pieredzei, nevis tikai meklēt ātru komfortu vai rezultātu. Šī jēga parādās tad, kad mēs varam palikt klātesoši pat tukšumā. Un tieši tajā brīdī parādās arī tas, ko bieži cenšamies apiet: bezjēdzība, nezināmais, neskaidrība.

Ir vilinoši domāt, ka veselums nozīmē, ka šīs pieredzes pazūd. Bet patiesībā nekas būtisks netiek izslēgts no tā, kas mēs esam. Veselums ietver visu pieredzes spektru - ne tikai mieru, bet arī nemieru; ne tikai skaidrību, bet arī neziņu; ne tikai jēgu, bet arī bezjēgu.

Tāpēc ideja, ka kļūstot veseliem un viengabalainiem “beidzot viss būs sakārtots un mierīgs”, ceļā bieži sabrūk. Praksē mēs iemācāmies turēt pretrunas, nevis tās atrisināt. Mēs jūtam vairāk, redzam vairāk un vairs nevaram vienkārši izvēlēties “pareizo pusi”. Bet vienlaikus mēs zaudējam iekšējo šķelšanos. Vairs nav jābūt tikai “tā” vai tikai “šitā”.

Un šeit labi iederas Junga perspektīva: veselums nozīmē iekšējo pretstatu satikšanu un integrāciju. Tas, ko mēs agrāk ignorējām vai noliedzām, tiek ielaists apziņā. Konflikti, pretrunas, neizlēmība - tie nav šķēršļi, bet iespējas iepazīt sevi pilnīgāk un paplašināt psihisko kapacitāti.

Veselums bieži nāk ar paradoksu: mums ir lielāka psihiskā spriedze, bet mazāka iekšējo konfliktu noliegšana; mazāk atkarības no ārējās jēgas; mazāk identitātes, kas balstīta darīšanā; lielāka spēja vienkārši būt - arī bez skaidras definīcijas, jēgas un struktūras.

Svarīgākais pagrieziena punkts iespējams ir tāds, ka mēs pamazām iemācāmies būt tajā, kas ir, nesabrūkot un neaizpildot tukšumu kompulsīvi. Ne ar darīšanu, ne ar skaidrojumiem, ne ar ātru jēgas atgūšanu.

Te parādās arī klusuma, kurā sadzirdam sevī ilgi apslāpēto, pārpratumu - jo tas parasti nav tikai rāms un harmonisks, bet arī tukšs, neērts, dezorientējošs. Taču tieši tajā klusumā atsedzas spēja būt bez sevis “pierādīšanas”, “ķeksīšiem", mērķiem un bez nepieciešamības sevi nepārtraukti definēt.

Veselums nav gala punkts, kurā viss kļūst viegli. Tas ir process, kurā paplašinās mūsu spēja būt ar visu pieredzes spektru - arī ar to, ko agrāk gribējās izslēgt. Un tieši tajā brīdī sākas cita veida brīvība - dzīve turpinās, mēs jūtam un esam klāt, pat ja ne viss ir sakārtots, un mēs atrodam savu eksistenciālo jēgu starp pieredzēm un tukšumu.

Kad vecā dzīves forma vairs neder: kas ir pārkalibrēšanās?

Reizēm mēs pamanām, ka lietas, kas vēl nesen šķita svarīgas, vairs īsti nekustina. Projekts, kas agrāk aizrāva, sāk nogurdināt. Idejas, kas deva virzienu, sāk šķist izsmeltas. Mēs it kā turpinām, bet iekšā kaut kas saka: tas vairs nav tas. Ārēji viss vēl var izskatīties pilnīgi normāli, bet iekšēji parādās sajūta, ka forma, kurā mēs dzīvojam vai strādājam, vairs neatbilst tam, kas šobrīd esam.. un pat tas vairs īsti nav skaidrs.

Tieši šādos brīžos sākas process, ko var saukt par pārkalibrēšanos.

Tas nav mistisks notikums un ne vienmēr ir liels dzīves pavērsiens. Biežāk tas sākas daudz klusāk - ar nogurumu no ierastā režīma, ar grūtībām turpināt to, kas agrāk nāca dabiski, ar sajūtu, ka kaut kas ir izsmelts, lai gan loģiski vēl “vajadzētu strādāt”.

Pārkalibrēšanās būtībā nozīmē vienu: psihe sāk pielāgot ārējo formu tam, kas iekšēji jau ir mainījies.

Dažreiz tas izskatās kā virziena maiņa. Dažreiz kā identitātes pārbūve. Dažreiz kā periods, kurā vecie balsti vairs netur, bet jaunie vēl nav izveidojušies.

Un tad kādu laiku mūsu sistēma pārkārtojas - ne tāpēc, ka “kosmoss sūta zīmes” vai “dvēsele tā grib”, bet bieži tāpēc, ka psihe ir kļuvusi ļoti jutīga pret neatbilstību starp iekšējo realitāti un ārējo formu.

Ir cilvēki, kuri var dzīvot ar šo neatbilstību gadiem. Bet ir citi, kas to pamana daudz ātrāk. Nevis tāpēc, ka būtu nepastāvīgi, bet tāpēc, ka viņiem ir (uztrenēta) augstāka pašrefleksija, augstāka jēgas jutība un zemāka tolerance pret iekšēju neautentiskumu. Tas nozīmē, ka plaisa starp to, kas notiek iekšā, un to, kā dzīve ir organizēta ārpusē, kļūst jūtama agrāk. Tas, kas citiem ir desmit gadu cikls, šeit var kļūt redzams jau pēc dažiem gadiem… vai pat mēnešiem.

Kad šī plaisa kļūst pārāk liela, psihe sāk pārkārtot sistēmu. Taču tas nav viena “lēmēja” darbs. Nepastāv viena iekšēja instance, kas vienā dienā nolemj: tagad viss būs citādi. Drīzāk tas ir daudzu līmeņu process: nervu sistēma sāk nogurt no noteikta režīma, identitātes struktūra sāk plaisāt, jo tā vairs neatspoguļo aktuālo iekšējo stāvokli, un apziņa šo plaisu pamana tik skaidri, ka vairs nevar ignorēt.

Un tas ir nogurdinoši. Katru reizi, kad cilvēks atlaiž lomu, pārskata vērtības vai maina identitātes struktūru, smadzenes un psihe burtiski pārraksta ierastos modeļus. Tas ir neirobioloģiski un psiholoģiski ļoti dārgs process. Tiek zaudēti vecie orientieri, un tas prasa daudz enerģijas.

Kens Vilbers raksta, ka atteikties no ierastā skatījuma uz sevi, dzīvi vai savu lomu ir psiholoģiska zemestrīce - apmēram septiņas balles iekšējā Rihtera skalā. Un lielākā daļa cilvēku no tā izvairās, cik vien iespējams. Katrs pasaules uzskats patiesībā ir mūsu pasaule, un zaudēt šo pasauli nozīmē piedzīvot sava veida nāves krīzi. Tāpēc pārkalibrēšanās tik bieži nāk kopā ar tukšuma sajūtu.

Tukšums šeit nav sods. Tas ir pārejas stāvoklis - brīdis, kurā vecā pasaule vairs netur, bet jaunā vēl nav izveidojusies. Un to ir ļoti grūti izturēt, jo tukšums aktivizē ļoti primitīvas bailes: ka pazudīsi, ka izšķīdīsi, ka bez virziena, lomas vai nākamā soļa tu vairs nebūsi nekas. Ego struktūrai tas ir drauds, tas jūtas apdraudēts ne tikai tad, kad kaut kas sāp, bet arī tad, kad nav ko darīt, nav ko būvēt, nav kur tiekties.

Tāpēc cilvēks tukšumu parasti neiztur ilgi. Viņš atkal kaut ko uzsāk. Kaut ko izveido. Kaut ko nosauc. Ar jaunu projektu. Jaunu ietvaru. Jaunu identitāti. Jaunu veidu, kā atkal sajust intensitāti. Un tas ir ok.

Bet reizēm pārkalibrēšanās sāk virzīties nevis uz vairāk, bet uz mazāk. Nevis uz nākamo uzrāvienu, bet uz vienkāršošanu. Nevis uz jaunu konstrukciju, bet uz stabilizāciju. Cilvēks arvien biežāk spēj pamanīt: es atkal gribu būvēt nevis tāpēc, ka tas ir patiesi vajadzīgs, bet tāpēc, ka ir grūti nezināt.

Un tad jautājums vairs nav: “Kas tālāk?”, bet arvien vairāk: “Kas paliek, kad nekas nav jādara un nekam nav jābūt?”

Tas ir par spēju neuzbūvēt nākamo soli pārāk ātri, par spēju nepārvērst iekšējo kustību jaunā projektā, par spēju palikt nenoteiktībā ar katru reizi mazliet ilgāk.

Tur sākas pavisam cita veida briedums, un tas nav pasīvs process. Tā ir cita veida izturība. Pieaug tolerance būt bez tūlītēja risinājuma, jo reizēm tas, ko mēs piedzīvojam kā dezorientāciju, patiesībā ir ļoti organisks psihes mehānisms, kas mūs virza pretī attīstībai.

Un tad kādu brīdi viss ir “starp”.

Kā koks agrā pavasarī, kad sula jau kustas, bet lapu vēl nav.

Ko nozīmē “vieglums” un “brīvība”?

Jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk šie vārdi man nozīmē kaut ko romantisku, spožu vai ārēju. Kādreiz brīvība man vairāk saistījās ar drosmi, izvēlēm, iespējām, izlaušanos, pašizpausmi, ar sajūtu, ka es varu un es drīkstu. Savukārt vieglums šķita kā plūdums - it kā dzīve pati nestu, un man vienkārši būtu jātrāpa tai līdzi.

Tagad tas sāk izskatīties citādi.

Ar laiku ir kļuvis redzams, ka vieglums ne vienmēr ir prieks. Un brīvība ne vienmēr ir ekstāze. Dažreiz brīvība ir ļoti klusa un vieglums - gandrīz nemanāms. Tas var nozīmēt to, ka man vairs nav tik ļoti sevi jāskaidro, jāaizstāv savas sajūtas, lēmumi, ritms, sava atkāpšanās, savs klusums. Pirmkārt, jau pašai sev.

Varbūt tas ir viens no pieaugšanas paradoksiem: sākumā brīvība šķiet kā iespēja sevi izteikt, bet vēlāk tā arvien biežāk nozīmē iespēju sevi vairs nepierādīt.

Ir laiks, kad brīvība nozīmē iziet pasaulē - atdalīties, izvēlēties, riskēt, mēģināt, radīt. Tajā posmā vajag spēku, gribu, identitāti, virzienu. Bet ir arī cits posms, kur brīvība sāk nozīmēt ko pretēju: atlaist pārmērīgo gribu, atlaist vajadzību visu definēt, atlaist piespiedu jēgas ražošanu.

Brīvība ne vienmēr ir darīt vairāk. Bieži tā ir darīt mazāk. Mazāk no vajadzības sevi piespiest un pierādīt. Mazāk no vajadzības visu paskaidrot. Mazāk no vajadzības savu pieredzi uzreiz pārvērst jēgā, secinājumā vai struktūrā.

Un tieši tur rodas cita veida vieglums - nevis no uzvaras, bet no atlaišanas. Nevis kā pacēlums, bet kā mazāks iekšējais svars. Mazāk berzes starp to, ko jūtu, un to, ko no sevis sagaidu. Mazāk berzes starp to, kas ir, un to, kādam tam, manuprāt, vajadzētu būt. Mazāk berzes starp mani un mani.

Arvien vairāk redzu, cik daudz enerģijas ir aizgājis nevis pašai dzīvošanai, bet “sevis uzturēšanai” smalkās, gandrīz cienījamās formās - sevis skaidrošanai, novērošanai, koriģēšanai, formulēšanai, jēgas un nozīmes piešķiršanai. It kā iekšā nepārtraukti būtu kāds, kurš skatās, vērtē, komentē, prasa noformulēt, saprast, nosaukt, salikt pa vietām.

Es negribu to noliegt, jo tas viss man ir devis ļoti daudz. Bez tā es nebūtu radījusi, domājusi, meklējusi, mācījusies, gājusi dziļumā. Bet vienā brīdī kļūst redzams, ka tas pats mehānisms, kas kādreiz palīdzēja kustēties, vēlāk sāk nogurdināt. Tas turpina griezties arī tad, kad vairs nav nepieciešams. Tas sāk prasīt aktivitāti tur, kur būtu vajadzīga atslābšana. Tas sāk ražot nozīmes tur, kur būtu pieticis vienkārši pabūt.

Arī apzinātība var kļūt smaga, ja tā pārvēršas nemitīgā iekšējā komentēšanā. Tad es vairs ne tikai dzīvoju - es vienlaikus visu laiku arī skaidroju sev savu dzīvi. Un varbūt tieši tur es visvairāk sajūtu atšķirību starp smagumu un vieglumu. Smagumā viss kaut ko nozīmē. Viss prasa interpretāciju. Viss prasa atbildi. Vieglumā kaut kas vienkārši ir.

Kaut kādā brīdī vieglums sāk nozīmēt nevis “es visu sapratu”, bet “es šobrīd neko nekomentēju”. Es vienkārši esmu. Es jūtu, ka man šodien gribas šo, nevis to. Es jūtu, ka ķermenis saraujas vai atveras. Es jūtu, ka kāda saruna mani nogurdina. Es jūtu, ka negribu turp doties. Es jūtu, ka gribu klusumu. Un man nav uzreiz jātaisa no tā analīze vai teorija.

Un tomēr tas nav vienkārši. Nervu sistēma ir pieradusi pie cita ritma: spriedze, kulminācija, atrisinājums. Nemiers, uzrāviens, atvieglojums. Tukšums, aizpildīšana, īslaicīga sajūta, ka atkal viss ir kārtībā. Ja ilgi dzīvojam šādā ritmā, tad pāreja uz smalkāku frekvenci sākumā tiešām jūtas kā dezorientācija. It kā nekas nenotiktu, un tieši tāpēc rodas vēlme kaut ko ierosināt, uzsākt, noorganizēt, nosaukt.

Bet tieši tur sākas cits treniņš: nevis uzreiz darīt, nevis uzreiz aizpildīt, nevis uzreiz pārvērst impulsu par projektu, nevis uzreiz izskaidrot sev, kas ar mani notiek. Vienkārši nedaudz palikt. Tukšumā.

Tas ir daudz grūtāk, nekā izklausās. Jo darīt es protu. Radīt es protu. Strukturēt es protu. Uzsākt es protu. Bet nedarīt tikai tāpēc, ka tas šobrīd ir patiesāk? Nepārvērst katru iekšējo kustību par nākamo soli? Tā jau ir pavisam cita izturība. Neatsaukties katrai trauksmei, impulsam, vajadzībai sevi noformulēt, katrai vēlmei kompensēt tukšumu ar kustību, saturu vai jēgu.

Brīvība nav darīt visu, ko gribas, tā drīzāk ir spēja nebūt verdzībā pret saviem automātismiem. Tad brīvība kļūst ļoti praktiska. Tā dzīvo mikromirkļos. Un, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka brīvība nav stāvoklis, kuru vienreiz sasniedz. Tā ir arvien smalkāka savu nebrīvību pamanīšana.

Un arī vieglums nav balva par pareizu dzīvošanu. Tas ir blakusefekts tam, ka arvien retāk sevi “stumju”. Ka arvien retāk daru lietas tikai tāpēc, ka “tā vajag”. Ka arvien retāk uzturu identitātes konstrukcijas, kuras sen vairs neelpo. Ka arvien biežāk uzticos klusumam.

Šis process nav nekas unikāls. Psiholoģijā un garīgajās tradīcijās to bieži apraksta kā apziņas brieduma posmu - brīdi, kad psihe savā attīstībā sāk pamanīt arī paša prāta un ego radītās konstrukcijas, un tām vairs nav jādarbojas nepārtrauktā spriedzē.

Galu galā tas viss pieder pie ceļa. Dažreiz ir jāizdara ļoti smags darbs, lai kļūtu viegli — tikai citādi, nekā sākumā iedomājamies. Nevis caur vēl lielāku piepūli, vēl lielāku kontroli vai perfekciju, bet lēnām atlaižot to, kas vairs nav jānes.

Un reizēm šis smagais darbs ir pavisam kluss: izturēt to smalko iekšējo pāreju no piespiešanas uz uzticēšanos. Un varbūt tieši tāpēc šis vieglums nav virspusējs. Tas nav vieglums, kas kaut ko izlaiž vai apiet. Tas ir vieglums, kas nāk pēc satikšanās ar savu smagumu. Vieglums, kas vairs nav naivs, bet nobriedis.

Un tad kļūst klusāk. Un ar to pietiek.

Kas kaiš mūsdienu mākslai?

No ironijas uz dziļumu jeb kāpēc modernā māksla nosmacē pati sevi.

Šis Kena Vilbera One Taste fragments par mākslas (apziņas stadijām) man palīdzēja noformulēt to, kam jau kādu laiku pietrūka vārdu. Ilgi jutos apjukusi mūsdienu mākslas priekšā — reizēm augstprātīga, reizēm vienkārši nezinoša. Kaut kas tajā šķita plakans, ironijā ieslēgts, pašreferenciāls, bet man pietrūka valodas, lai saprastu — kas tieši mani traucē (arī manis pašas darbos).

Un tad Vilbers ļoti skaidri izgaismoja: mākslu visvairāk nosaka nevis objekts, bet subjekta dziļums, kas to izsaka. Un, ja subjekts paliek virspusē, māksla sāk griezties ap sevi. Tā turas pie virsmas un aplenc sevi ar sevi pašu.

Šis teksts nav par estētiku vien. Tas ir par apziņas dziļumu. Par pasaules uzskatiem. Par to, kā kultūra izsmeļ vienu skatījumu un meklē nākamo. Un par to, ka postmodernā ironija var būt nevis brīvības forma, bet aizsardzība pret dziļumu. Ka ironija kļūst par drošu patvērumu, bet pašrefleksija — par bezgalīgu spoguli bez dziļuma.

Vilbers nepiedāvā atgriezties pie mītiskā vai reliģiskā. Viņš runā par transpersonālu horizontu — par tādu apziņas dziļumu, kur māksla vairs nav tikai komentārs par pasauli, bet izpausme no plašāka lauka.

Man šķiet svarīgi piebilst, ka šis nav tikai par “vizuālo mākslu”. Tas attiecas uz visām radošajām cilvēka izpausmēm — rakstīšanu un dzeju, mūziku, teātri un performanci, kino, fotogrāfiju, dizainu, arhitektūru, amatniecību, pat to, kā mēs veidojam telpu, valodu un attiecību estētiku. Visur, kur cilvēks rada, skan viens un tas pats jautājums: no kāda dziļuma tas tiek radīts? Jo mēs varam attīstīt tehnikas, stilus, formātus, trikus un atsauču spēli — un tomēr neattīstīt būšanu.

Un šo noformulēt man bija svarīgi, jo varēju atviegloti nopūsties — nevis tāpēc, ka “man taisnība”, bet tāpēc, ka ir iespējams cits virziens, īpaši šajā neprātīgajā (fast food, fashion, music, art, relationship utt) patēriņa laikmetā.

Teksts tapis pirms gandrīz 30 gadiem, un tas ir gandrīz neērti, jo šķiet, ka mēs joprojām stāvam tajā pašā vietā un jautājums paliek atklāts:  kas uzgleznos nākamo ainavu?

***

Mākslu visvairāk nosaka nevis izteiktais objekts, bet subjekta dziļums, kas to izsaka. Un tas pārbīda mākslu un mākslas kritiku no ironijas uz autentiskumu — soli, kas mūsdienu acīm var šķist visai satraucošs. Vai māksla un mākslas kritika spēj izdzīvot ironijas zaudējumu — neautentiskuma zaudējumu — ja tieši tas ir bijis to centrālais avots? Un, ja mūsdienu māksla atsakās no sardoniskām virskārtām, kur tā galu galā mājos?

Jebkurā konkrētā laikā un jebkurā kultūrā lielākā daļa pieaugušo mēdz apdzīvot viena noteikta pasaules uzskata ainavu. Iemesls ir pavisam vienkāršs: katrs pasaules uzskats patiesībā ir cilvēka pasaule, un zaudēt šo pasauli nozīmē piedzīvot sava veida nāves krīzi. Atteikties no sava pasaules uzskata ir psiholoģiska zemestrīce — apmēram 7,0 balles iekšējā Rihtera skalā — un lielākā daļa cilvēku no tā izvairās par katru cenu.

Taču reizēm, īpašos apstākļos… vai izcilu mākslinieku gadījumā… augstāki vai dziļāki pasaules uzskati izlaužas cauri mūsu ikdienišķās uztveres garozai, un pasaule kaut kādā ziņā nekad vairs nav gluži tāda pati.

Saskaņā ar Vaithedu, “radošā tieksme uz jauno” ir Visuma pamatiezīme. Taču mēs arī zinām — pateicoties plašiem psiholoģiskiem un socioloģiskiem pētījumiem — ka noteiktas pamatiezīmes no aptuveni duča galveno pasaules uzskatu jau potenciāli ir pieejamas cilvēkiem. Dabā parasti nenotiek sākšana pilnīgi no nulles — tā pārbūvē to, kas jau ir pie rokas, un tikai pēc tam pievieno "jaunuma" noslēdzošos akcentus.

Mēs zinām pasaules uzskatus, kas jau ir izmēģināti un izsmelti: arhaiskais, maģiskais, mītiskais, mentāli racionālais (modernais) un eksistenciāli aperspektīvais (postmodernais). Postmodernais, protams, vēl turpinās būtiski ietekmēt nākamās desmitgades, ceļā uz savu galīgo stāvokli. Taču mākslinieciskie darbi — gluži kā kanārijputniņi kultūras raktuvēs — masveidā “krīt beigti”, tiklīdz postmodernitātes pūstošā gāze sāk plūst pa šo tuneli. Tāpēc mākslas pasaule, ātrāk nekā stabilākais “ganāmpulka” domāšanas veids, meklē jaunus apvāršņus; un tādējādi, kā jau iepriekš norādījām, šodienas mākslas strupceļš patiesībā ir postmodernā pasaules uzskata beigu spēle.

Tātad — kādi citi apvāršņi ir pieejami tieši tagad?

Vismaz trīs. Mēs tos jau nosaucām: smalkais, cēloniskais un neduālais. Pasaules uzskatu fenomenologi šos trīs uzskatus raksturo kā transracionālus vai transpersonālus un pretstata tos agrīnajiem pasaules uzskatiem, no kuriem daži ir pirmsracionāli vai pirms-personiski (arhaiskais, maģiskais un mītiskais), bet citi — racionāli vai personiski (mentālais un eksistenciālais).

Tas sniedz vīriešiem un sievietēm pieejamu pasaules uzskatu spektru: no pirmsracionāla uz racionālu un tālāk uz transracionālu; no pirms-personiska uz personisku un tālāk uz transpersonālu; no zemapziņas uz pašapzinātu un tālāk uz superapziņu.

Pieņemot, ka esam izsmēluši reibinošo pašrefleksivitātes retorisko regresu, paliek tikai divi ceļi: atpakaļ uz zemapziņu vai uz priekšu uz superapziņu — atpakaļ uz infraracionālo vai uz priekšu uz supraracionālo.

Šī atšķirība ir būtiska, jo transracionālie, transpersonālie pasaules uzskati ir tie, ko varētu dēvēt par “garīgiem”, taču tiem ir maz sakara ar tradicionālajiem maģiskajiem un mītiskajiem reliģiskajiem pasaules uzskatiem. Transracionālās sfēras nav saistītas ar ārējiem dieviem vai dievietēm, bet gan ar iekšēju apzināšanos, kas iedziļinās psihes dziļumos. Tām nav sakara ar lūgšanām pēc pieprasījuma vai rituāliem; tās ir pilnībā saistītas ar apzināšanās paplašināšanu un skaidrošanu. Tām nav sakara ar dogmām vai ticējumiem — bet gan ar attīrīšanu.

Ne tikai atšķirīgas vērtības, bet arī atšķirīgi objekti pastāv dažādos pasaules uzskatos. Un mākslinieki var gleznot, attēlot vai izteikt savas konkrētās šo objektu uztveres jebkurā no šīm sfērām — atkarībā no tā, vai viņi paši ir dzīvi šajās sfērās vai ne.

Sensomotorā pasaule ir pietiekami pazīstama — tie ir objekti, ko var uztvert ar maņām: akmeņi, putni, augļu trauki, kailfigūras, ainavas. Mākslinieki ir gleznojuši šos objektus — un dara to joprojām — visdažādākajos veidos, sākot no kliedzoši reālistiska stila līdz impresionisma maigākajiem toņiem.

Maģiskais pasaules uzskats ir plastiskas pārvietošanas un kondensācijas pasaule — sapņu pasaule, pilna ar saviem ļoti reāliem objektiem (kas, atrodoties šajā pasaules skatījumā, šķiet pilnīgi reāli, kā visi pasaules uzskati). Mākslinieki var gleznot šos objektus, kā to, cita starpā, ir parādījuši sirreālisti.

Mītiskais pasaules uzskats ir pilns ar dieviem un dievietēm, eņģeļiem un elfiem, bezķermeniskām dvēselēm, figūrām, kas ir gan labvēlīgas, gan ļaunas, gan palīdzīgas, gan postošas. Mākslinieki var gleznot šos objektus, un patiesībā lielākā daļa mākslinieku visā pasaulē — no 10 000. g. p.m.ē. līdz 1500. g. m.ē. — nav gleznojuši neko citu kā vien šos objektus.

Mentālais pasaules uzskats ir pārpildīts ar jēdzieniem un idejām, racionālu perspektīvismu un abstraktām formām. Mākslinieki var ne tikai attēlot šos saturus (konceptuālā māksla, abstraktā māksla), bet arī tos izteikt (abstraktais ekspresionisms).

Eksistenciālais (aperspektīvais) pasaules uzskats, cita starpā, ietver izolēta subjekta šausmas, sastopoties ar svešu pasauli, kurā nav ne mītisko mierinājumu, ne racionālo pretenziju. Mākslinieki visos medijos bieži vien ļoti spēcīgi ir attēlojuši šo stāvokli (piemēram, Edvards Munks, “Kliedziens”).

Taču aperspektīvais pasaules uzskats savās robežās ir arī subjekts, kas raugās pats uz sevi. Mākslinieki ir mēģinājuši attēlot šo pašrefleksīvo regresu dažādos veidos — sākot no dekonstrukcijas līdz ironiskai spēlei, līdz dubultošanai (ieskaitot mākslinieku kā mākslas darba daļu) — tas viss ir riskants ceļš, kas galu galā ved uz pašnosmakšanu.

Tas paver ceļu transpersonālajām pasaules telpām ar to saturiem, tēmām un uztverēm. Visas šīs sfēras patiešām ir transpersonālas — tas vienkārši nozīmē tās realitātes, kas ietver, bet arī pārsniedz personisko un individuālo — plašākas straumes, kas aizskalo no noslēgtā ego un aizskar citas būtnes, aizskar kosmosu, aizskar Garu un vietas, kas paliek apslēptas tiem, kuri turas pie virsmas un aplenc sevi paši ar sevi.

Tas, ka šīs transpersonālās pasaules telpas mums ir pieejamas kā lielas, potenciālas mājas, nenozīmē, ka tās jau nāk pilnībā iekārtotas. Mēs paši tās iekārtojam. Mēs būvējam, radām, pievienojam, modelējam, veidojam, kaļam, iznesam pasaulē un komponējam — un tieši šeit mākslinieki visos laikos un visos medijos tradicionāli ir bijuši priekšgalā, avangardā vislabākajā un patiesākajā nozīmē.

Tādēļ, no vienas puses, mēs varam raudzīties pagātnē, meklējot tos retos brīžus, kad kāda subkultūra ir pieslēgusies transpersonālajai sfērai un iznesusi to mākslā un arhitektūrā, dzejā un glezniecībā, amatniecībā un kompozīcijās — piemēram, dzenbudisma ietekmi uz japāņu estētiku. Taču pagātni mēs varam izmantot tikai kā norādes, jo rītdienas māju var iekārtot tikai tie, kuri šobrīd stāv uz šīs atvēršanās sliekšņa.

Kā šis iekārtojums izskatīsies?

Šobrīd mēs stāvam atklātā klajumā, starp divām pasaulēm, gaidot tieši šo dzimšanu. Taču viena lieta ir skaidra: tas nāks no to sieviešu un vīriešu apziņas, kuri paši savā dzīvē ir atvērti transpersonālajam — kuri no sirds un gara dziļumiem iznes pasaulē tās starojošās realitātes, kas uzrunā mūs nepārprotamā valodā.

Visi galvenie pasaules uzskati pastāv kā potenciāli cilvēka ķermeņa–prāta iekšienē. Jo dziļāka ir indivīda apzināšanās, jo vairāk pasaules telpu viņš vai viņa spēj izpētīt. Un tieši tādēļ — galu galā, dziļi un neizbēgami — tieši subjekta dziļums rada mākslas objektus.

Mēs esam redzējuši jutekliskus objektus, maģiskus objektus, mītiskus objektus, mentālus objektus un aperspektīvus objektus… un esam redzējuši, kā tie visi izsmeļ savu nozīmi.

Kas mums tagad parādīs transpersonālās ainavas objektus? Kas atvērs sevi tādam dziļumam, ka spēs uzkāpt šajos jaunajos augstumos un atgriezties, lai pastāstītu tiem no mums, kuri vēl tikai klusi gaida uzzināt, ko viņi ir redzējuši? Kas spēs atkāpties tik tālu no sevis, no ego un kauna, no cerības un bailēm, ka transpersonālais varēs plūst caur viņiem ar tādu spēku, ka tas satricinās pasauli? Kas uzgleznos to, kā izskatās realitāte, kad ego ir iekļauts, kad, iegrimstot līķa pozā, tas mirst savā paša izbrīnā un raugās uz pasauli no jauna?

Kas uzgleznos šo jauno ainavu? Kas mums to parādīs?

***

Tulkojuma piezīme

Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.

Liecinieks vai depersonalizācija?

"Pastāv ļoti krasa atšķirība starp būšanu Lieciniekam un depersonalizāciju. Pirmajā gadījumā tu neesi piesaistīts; otrajā — atsvešināts. Pirmajā tev ir līdzsvara un mierīguma pamats, no kura tu ar degsmi iesaisties visā, kas rodas; otrajā tu esi nejutīgs, nespējīgs izjust kaisli pret jebko. Pirmajā tu redzi visu ar intensīvu skaidrību un spilgtu mirdzumu; otrajā tas ir tā, it kā tu skatītos uz pasauli caur teleskopa nepareizo galu." Kens Vilbers

Bieži garīgumu pārprot kā kaut ko “atrautu no dzīves”: it kā attīstoties mūs vairs nekas īsti neskartu, mēs kļūtu vienmēr mierīgi, neitrāli un nesatricināmi. It kā vairs nebūtu apnicīgu domu un izaicinošu emociju. Bet tas nav tas, par ko runā apzinātība.

Būt savu iekšējo un ārējo procesu vērotājam nav tas pats, kas kļūt nejutīgam. Liecinieks nozīmē — tu joprojām jūti un redzi visu, tikai vairs neesi pilnībā pielipis katrai domai un emocijai. Ir iekšējs pamats, no kura tu vari iesaistīties dzīvē ar skaidrību un dzīvīgumu.

Savukārt depersonalizācija ir pavisam kas cits: atsvešināšanās un atslēgšanās, kur pasaule kļūst tāla un “bez krāsām”. Tas var izskatīties pēc miera, bet patiesībā tas ir kontakta zudums. Dažreiz arī “all light and love” tendence var kļūt par apvedceļu — nevis par īstu Liecinieku, bet par smalku izvairīšanos no neērtā: miers izskatās garīgs, bet patiesībā samazina kontaktu ar realitāti.

Un tieši to Vilbers grib nošķirt: garīga attīstība nav par to, lai dzīve mūs vairs neskartu. Drīzāk par to, lai mēs varam palikt ar to kontaktā — jūtīgi, dzīvi, iesaistīti — tikai ar mazāk "aplipšanas" un mazāk automātikas.

Pieņemsim, man kāds pasaka ko asāku (vai vienkārši “ne tajā tonī”), un es sajūtu: krūtīs saspiežas, prātā uzreiz parādās titri — “mani nenovērtē”, “man jāaizstāvas”, “es nedrīkstu izskatīties vāja”.

Ego variants: es iekrītu filmā, galvenajā lomā - vai nu uzsprāgstu, vai noriju, vai aizveros.

Liecinieka variants: es joprojām to jūtu (jā, sāp / kaitina), bet paralēli pamanu: “ā, šis ir aizvainojums un aizsardzība.” Parādās neliela atstarpe. Es varu ievilkt elpu, nepateikt pirmo replikas melnrakstu, un atbildēt no vietas, kas ir dzīvāka un skaidrāka.

Depersonalizācija izskatās citādi: it kā sistēma pēkšņi pārslēgtos “drošības režīmā” (jo tāds ir tās uzdevums - nervu sistēmas aizsardzības mehānisms, kas uz brīdi samazina pārdzīvojuma intensitāti, piem., stresā, panikā, pārslogojumā, reizēm pēc traumas. Nevis “es elpoju un skaidri redzu”, bet “es atslēdzos, lai nesāp”. Sajūtas kļūst blāvākas vai attālinās. Domas joprojām var skanēt, bet bez īsta kontakta. Var rasties iespaids, ka es skatos uz sevi no malas, it kā šī saruna notiktu ar kādu citu. Ir miers, bet auksts: nevis klātbūtne, bet atvienošanās. Un pēc tam var palikt tukšums vai dīvaina atslābuma sajūta kopā ar attālināšanos — no cilvēka, no sevis, no dzīves garšas.

Tāpēc garīgums nav par to, lai vairs neko nejustu. Tas ir par to, lai varētu just — un ar to visu  nepazust.

Dzīve kā kino

Lai arī “dzīve kā kino” skan nedaudz klišejiski, tā ir pārsteidzoši precīza metafora tam, kā kustas un atklājas mūsu apziņa.

Filma

Pārsvarā dzīve mūs ievelk kā filma.

Ir sižets. Dramatiskas ainas. Varoņi un antagonisti. Iekšējie monologi. Filma ir “mans stāsts”: personība, biogrāfija, vecie ievainojumi, uzvaras, cerības, bailes. Ego, kas salīdzina, aizstāvas, grib piederēt, grib būt saprasts.

Un viss šķiet tik īsts un pārliecinošs, ka aizmirstas: tā ir tikai viena versija par notiekošo. Tajā brīdī mēs esam kļuvuši par galveno varoni - pilnībā iekšā ainā.

Kinozāle

Taču, ja dzīve ir filma, tad kaut kur ir arī kinozāle.

Uz ekrāna mainās ainas: skrējiens, kritiens, mīlestība, cīņa, bailes, triumfs, vilšanās. Un paralēli skan balss, kas visu komentē:

“Vajadzēja rīkoties citādi.”
“Es atkal esmu par daudz.”
“Redzi, viņi nesaprot.”
“Es atkal kļūdījos.”

Tie ir titri. Prāts kā tulkotājs. Tas nosauc, interpretē, piešķir nozīmi. Un bieži mēs noticam titriem vairāk nekā pašai ainai. Notikumi varētu notikt arī bez titriem - bet tieši titri piešķir “identitāti” tam, kas notiek. Un jo intensīvāka aina, jo vieglāk aizmirst, ka tas viss ir uz ekrāna.

Ekrāns

Jo ir kaut kas, kas paliek nemainīgs, kad ainas mainās.

Dusmas pāriet. Sajūsma pāriet. Bailes pāriet. Bet ir klātbūtne, kas to visu tur. Ne doma. Ne emocija. Ne loma. Drīzāk fons, kas nepazūd, kad mainās saturs. Kā ekrāns, uz kura viss parādās, bet kas pats nekad nedeg, negrimst un nesaplīst. Tas vienmēr paliek neskarts. Integrālā valodā tā ir apziņa - tīrā klātbūtne.

Reizēm mēs to sajūtam pēkšņi: klusumā, dabā, sportojot vai pēc sarunas, kurā kaut kas sāp. Filma turpinās, bet mēs vairs neesam tai simtprocentīgi pielipuši.

Skatītājs

Un tad rodas jautājums: kas tad mēs esam šajā metaforā?
Aktieris? Titru autors? Skatītājs?

Dažreiz mēs esam tas, kurš skatās. Mēs redzam aizvainojumu, nevis esam aizvainojums. Dzirdam iekšējo tulkotāju, nevis esam tulkotājs. Pamanām ego, nevis esam ego. Tas ir atvieglojums - ne tāpēc, ka problēmas pazūd, bet tāpēc, ka mainās perspektīva.

Kas tad īsti skatās? Var izšķirt vismaz trīs “dziļumus”.

1) Ego kā skatītājs.
Ikdienā “es skatos filmu” bieži nozīmē: personība ir pielipusi kādam tēlam un viņa stāstam. Tas ir relatīvais skatītājs - tas, kurš pārdzīvo, aizstāvas, salīdzina, grib, lai sižets iet “pareizi”.

2) Liecinieks kā skatītājs.
Dziļāk parādās klātesamība, kas redz gan filmu, gan to, ka ego skatās filmu. Šeit parādās atstarpe: mēs redzam domas un emocijas, nevis automātiski kļūstam par tām.

3) Nedualitāte: nav atsevišķa skatītāja.
Un vēl dziļāk robeža izšķīst: ekrāns, filma un skatītājs vairs nav trīs dažādas lietas. Nav divu. Ir tikai notikšana apziņā.

Režisors

Un tomēr… ir vēl viens slānis.

Daļa filmas ir rakstīta sen: bērnības lomas, aizsardzības mehānismi, ēnas, attīstības posmi. Arī kolektīvie stāsti, kuros piedalāmies pat nemanot. Tāpēc reizēm šķiet, ka filma “rakstās pati”. Un varbūt tā arī ir.

Režisors nav viens cilvēks. Tas var būt mūsu bezapziņas rokraksts, attīstības struktūras, kas mūs formē, un dziļākā līmenī - pats Absolūts, kas spēlējas formā.

Un lielākā brīvība ne vienmēr ir pārrakstīt scenāriju. Dažreiz lielākā brīvība ir atcerēties, ka mēs neesam tikai scenārijs.

Kas notiek, ja paliekam zālē?

Reizēm notiek kas interesants - ja mēs neizskrienam uz skatuves katrā ainā un neiekrītam katrā titrā, filma kļūst vieglāka, un pat intensīvas ainas vairs nav tik biedējošas.

Jo ekrāns paliek.

Un dažreiz pazūd arī robeža starp ekrānu un skatītāju. Ekrāns nav atsevišķs no tā, kas uz tā parādās. Ir tikai notikšana: elpa notiek, domas notiek, emocijas notiek, dzīve plūst.

To mēdz saukt par nedualitāti. Vai Vienu garšu. Vai vienkārši par mieru, kas nav atkarīgs no sižeta.

Integrālais paradokss

Ja turpinām kino metaforu, bieži domājam, ka garīgums nozīmē “piecelties un iziet no zāles”: izbeigt filmu, apturēt drāmu, izšķīst gaismā, taču vai mēs varam “iziet no zāles”? Ja ar zāli domājam domas, emocijas, personību, pasauli - tad nē. Kamēr dzīvojam, filma turpinās. Apziņa turpina izpausties kā forma.

Mēs varam iziet no identifikācijas, bet ne no pašas dzīves. Un vai vajag? Jo tad nebūtu attiecību, radošuma, ķermeņa, kustības. Tā būtu nevis brīvība, bet izdzēšanās.

Jo dziļākais jautājums nav “kā izkāpt no samsāras”, bet gan atpazīt, ka samsāra un nirvāna ir viena un tā pati zāle.

Praktiskais jautājums

Tāpēc “dzīve kā kino” praksē izskatās šādi: sākumā mēs esam aktieris, tad mēs atklājam sevī skatītāju, tad mēs atpazīstam ekrānu. Un pašā dziļumā kļūst skaidrs, ka nekad nav bijusi atsevišķa zāle: filma, zāle un skatītājs visi notiek apziņā.

Un mēs nevaram iziet no tā, kas mēs paši esam.

Tāpēc jautājums nav “kā uzrakstīt labāku filmu”, bet vai es atceros, ka sēžu kinozālē? Vai es atceros, ka esmu pats ekrāns? Un vai es spēju palikt zālē?

Nevis bēgt no dzīves, bet dzīvot to, atceroties tās caurspīdīgumu. Bez vajadzības izdzēst sižetu, salabot aktierus vai tikt “ārā”. Un, kad mēs vairs neesam iesprostoti lomā, filma bieži kļūst dzīvāka. Krāsas intensīvākas. Attiecības īstākas. Kustība brīvāka. 

Jo neviens mūs nesauca kļūt par šīs filmas perfekto varoni, tikai atcerēties - kas ir tas, kas skatās?!

Kāpēc ceļā kļūst vientuļāk?

Ir brīži un dzīves posmi, kad mūsos iekšēji kaut kas mainās un pēkšņi pamanām, ka ar cilvēkiem, ar kuriem agrāk bija “mēs”, vairs nav tik daudz kopīga. Sarunas vairs neaizrauj, joki netrāpa, intereses aizplūst dažādos virzienos, un var rasties sajūta it kā mēs būtu kādu pievīluši vai arī ka mūs pamazām atstātu.

Šī vientulība nav kļūda, tā drīzāk ir pāreja. Jo, kad mēs maināmies, pārkārtojam dzīvi vai vienkārši kļūstam godīgāki pret sevi, mainās arī tas, kas mūs “baro”. Un dažreiz mūsu līdzšinējais “mēs” vienkārši pieder citam laikam. Tas nenozīmē, ka kāds te ir “vainīgs” vai “pareizāks”. Tas vienkārši nozīmē, ka šobrīd katrs esam citā grāmatas nodaļā.

Sāpīgākais parasti ir tas starpstāvoklis, kad vecais jau vairs īsti netur, bet jaunais vēl nav izveidojies. Un tieši tur dzimst vientulība - ne tik daudz tāpēc, ka apkārt nav cilvēku, bet tāpēc, ka (uz brīdi) ir mazāk veidu un vietu, kurās ar viņiem patiesi sakrīt valoda un ritms.

Taču ne visu “veco” var (un vajag) nest līdzi un tas nav nežēlīgi, tā vienkārši notiek. Un atšķirīgs temps nav nodevība. Tā ir realitāte. Varbūt uzdevums nav uzreiz atrast sev jaunu “klanu”, bet atļaut sev būt starp posmiem, tukšumā, nepielīmējot sev birku “ar mani kaut kas nav kārtībā”.

Lai vientulība nepārvēršas izolācijā, dažreiz pietiek ar vienu mazu soli:

• uzrakstīt vai piezvanīt cilvēkam, ar kuru ir viegli būt;
• spert soli tuvāk videi, kur ir interese, nevis tikai pienākums (īpaši tai, kas sen ir vilinājusi, bet vienmēr palikusi “kaut kad” - nodarbība, pasākums, lekcija);
• izdarīt vienu mazu jaunu lietu (maršruts, ieradums, aktivitāte), lai dotu vietu jaunam ritmam;
  
• pavadīt mazliet vairāk laika ar sevi, lai pamanītu, kas šobrīd patīk, ko gribas un kas vairs neinteresē.

Nevajag varoņdarbus, pietiek ar vienkāršu un klusu pamanīšanu. Vientulība ceļā bieži nav signāls, ka mēs esam pazuduši, bet apliecinājums, ka esam attīstībā.

Kāpēc mums nepieciešams klusums un kāpēc apstāties ir tik grūti?

Jo klusumā kļūst dzirdams un redzams tas, ko kustībā nepamanām. Apstāšanās atņem ierasto aizsegu - darīšanu - un tad priekšplānā iznāk domas, emocijas, spriedze, nogurums, neatbildēti jautājumi. Ne tāpēc, ka kaut kas pēkšņi “rodas”, bet tāpēc, ka beidzot to pamanām.

Tāpēc mums ļoti saprotami atkal gribas kustēties. Jo darīšana nav tikai pienākumi - tā bieži ir pašsajūtas regulēšanas veids. Kamēr esam kustībā, ir vieglāk nejust, atlikt, turēt distanci. Un ikdienas fona slodze ir reāla: nervu sistēma pielāgojas, savācas, tur tempu, sociālo seju, atbildības. Tik pierasti, ka šķiet - “tādi mēs vienkārši esam”.

Varbūt “klusumā man paliek sliktāk” patiesībā ir brīdis, kad mēs beidzot nonākam kontaktā ar to, kas mūsos jau sen dzīvo nepamanīts. Jo apstāšanās nav tikai “beidzot atpūta”. Tā ir režīma maiņa. Un režīma maiņā kļūst redzams tas, kas līdz šim bija fonā: nogurums, vilšanās, skumjas, aizkaitinājums, neizrunātas lietas. Dažreiz arī prieks, kuru neesam sev ļāvuši sajust. Tas ne vienmēr nozīmē, ka kaut kas ir “salūzis”, bet gan to, ka mēs ilgi esam bijuši ļoti funkcionāli - tik funkcionāli, ka iekšējā dzīve ir atstāta uz “pēc tam”.

Un apstāšanās var būt biedējoša ne tikai emociju dēļ, bet arī kontroles dēļ. Kustībā mēs jūtamies kompetenti: darām, risinām, saprotam, taču pauzē ir neskaidrība un nepabeigtība. Un tās prātam nepatīk, tāpēc tas mēģina pauzi pārvērst par projektu: “tagad sapratīsim, izanalizēsim, salabosim.” Taču tas var pārvērsties par tādu pašu aizsegu, tikai smalkākā formā.

Dzīve mūs mēdz apstādināt arī pati - ar krīzēm, slimībām, izdegšanu, piespiedu pauzēm. Un pat tad ir iespējams pārskrollēt sev pāri telefonā, seriālos, plānos, nejaušās sarunās, mājas tīrīšanā, ceļojumā, pat “garīgumā”. Arī apstāšanās var kļūt par klusu, sociāli pieņemamu veidu, kā nesatikt sevi.

Tāpēc jautājums nav tikai “vai mēs apstājamies”. Jautājums ir - vai mēs tajā pauzē vispār esam klāt? Vai arī vienkārši mainām bēgšanas formu no skaļas uz klusāku?

Un, jā, tas nav viegli, bet tas ir normāli. Nav viegli sastapt savu “skaļumu” klusumā. Mēs bieži neesam trenēti vienkārši būt kopā ar to, kas notiek, neizlabojot un neizskaidrojot. Tāpēc mēs skrienam vai aizpildām pauzes. Tas nav rakstura defekts, tā ir iemācīta izdzīvošanas prasme, kas reiz mūs sargāja, taču tagad tā vienkārši traucē dzīvot brīvāk un plašāk.

Tāpēc ir kaut kas ļoti vērtīgs tajā, kad pamazām paliekam sev klāt. Ne varonīgi, ne uzreiz ilgi, kaut par vienu mirkli vairāk nekā vakar. Jo emocijas ne vienmēr grib tikt “atrisinātas”. Bieži tās vienkārši grib tikt izjustas. Un domām bieži vajag tikai izskanēt, nevis uzreiz kļūt par secinājumu vai lēmumu.

Kā palikt klāt? Varbūt sākumā pietiek ar pavisam vienkāršu attieksmi - nevis uzreiz visu saprast un salabot, bet pamanīt un nosaukt. “Tagad ir spriedze.” “Tagad ir skumjas.” “Tagad ir tukšums.” Ne kā diagnozi, bet kā faktu. Un, ja kļūst par daudz, arī tas ir fakts - tad mēs nevis spiežam sevi “izturēt”, bet atgriežamies pie kaut kā vienkārša un droša (ķermenis, elpa, kontakts ar telpu, saruna, mūzika, filma). Palikt klāt nenozīmē visu panest vienatnē.

Klusums reizēm ir skaļš. Bet tieši tur mēs sākam dzirdēt sevi. Un tas maina visu.

Pasaule pamatskolā

(mans atskats uz Kena Vilbera “A Post-Truth World” idejām vienkāršā valodā)

Ja apziņas attīstību iedomājamies kā skolu ar 1.-9. klasi*, tad diezgan pazemīgi jāatzīst, ka cilvēce lielākoties vēl iet sākumskolā. Tieši tur šobrīd pārsvarā notiek kolektīvā domāšana. Un tas nav pārmetums - sākumskola ir vajadzīga, bez tās nevar. Turklāt šajā apziņas attīstības skolā mēs visi piedalāmies gan kā skolēni, gan kā skolotāji vienlaikus.

Mēs dzīvojam interesantā un ļoti saspringtā laikā.

Lielākā daļa pasaules šobrīd mācās 4., 5. un 6. klasē, kur galvenais ir:
– noteikumi, autoritātes, tradīcijas, “kā pienākas” (4. klase),
– progress, sasniegumi, rezultāti, efektivitāte, racionālisms (5. klase),
– iekļaušana, empātija, daudzbalsība, relatīvisms, vienlīdzība, konteksts (6. klase).

Vienlaikus jāatzīst arī tas, ka daļa pasaules joprojām izmanto 3. klases instrumentus - egocentrisku varu, spēku, iebiedēšanu, principu “kurš stiprāks, tam taisnība”. Mūsdienu tehnoloģiju pasaulē šie instrumenti kļūst īpaši bīstami.

Kas nogāja greizi ar 6. klasi

Apmēram pirms sešdesmit gadiem parādījās 6. klase ar ļoti cilvēcīgiem nodomiem - lai neviens netiek atstumts, lai visas balsis tiek sadzirdētas, lai vairs nav vienas autoritāras patiesības. Un patiesi - 6. klase izdarīja daudz laba - tā ienāca kā vajadzīgs līdzsvars pēc 4. un 5. klases dominances, iemācot redzēt kontekstu, sadzirdēt apspiestās balsis un apšaubīt absolūtus priekšstatus.

Problēma sākās tad, kad 6. klase iestrēga savās robežās. Ar visiem labajiem nodomiem tā sāka jaukt kopā:

– viedokli ar brieduma līmeni,
– iekļaušanu ar robežu trūkumu,
– empātiju ar nespēju pateikt “nē”.

Tās ēna izpaudās kā: pārmērīgs relatīvisms, nespēja atšķirt brieduma līmeņus, bailes no struktūras – robežas tiek uztvertas kā vardarbība, neredzamas morālās hierarhijas – “iekļaujoši”, bet tikai “pareizajiem”.

Rezultātā skolā pazuda skaidri orientieri.  Viss kļuva “atkarīgs no skatpunkta”.  Un, ja viss ir vienlīdz pareizi, tad nekas vairs nav īsti noturīgs.

6. klase solīja vienlīdzību, taču realitātē šis solījums nestrādāja. Ne tāpēc, ka tas būtu ļauns vai muļķīgs, bet tāpēc, ka pasaule joprojām lielākoties dzīvo 3., 4. un 5. klases līmenī.

Kad dominē vajadzība pēc kārtības, drošības un skaidrības (4. klase) un vajadzība pēc rezultātiem un kontroles (5. klase), 6. klases vēstījums par pilnīgu relativitāti tiek uztverts nevis kā progress, bet kā apdraudējums.

Rezultāts bija gandrīz paredzams -  nevis integrācija, bet pretkustība. Ar visiem labajiem nodomiem 6. klase nogurdināja, sašķēla un izprovocēja regresu uz 4. un 5. klases kontroles modeļiem, kā arī 3. klases brutālu spēka lietošanu. Ne tāpēc, ka cilvēki kļuva “sliktāki”,  bet tāpēc, ka 6. klase mēģināja runāt pāri attīstības realitātei.

Kāpēc 4.–5. klase protestē

Te notiek tas, ko Kens Vilbers sauc par post-truth simptomu, nevis cēloni.

4. un 5. klase jūtas apdraudēta:
   – “kur palika kārtība?”
   – “kur palika atbildība?”
   – “kāpēc vairs neko nevar nosaukt vārdā?”
   
   

Un, ja uz šiem jautājumiem nav atbildes,  cilvēki atgriežas pie tā, ko pazīst:  vienkāršiem risinājumiem, spēcīgām figūrām, autoritātes. Tā saka: “pietiek”, pat ja risinājums ir raupjš, primitīvs vai atpakaļejošs. Tas nav solis uz priekšu. Tas ir sākumskolas aizsargreflekss, kad viena klase jūtas nesaprasta un kad vecākā klase pati vairs nesaprot, ko dara.

Kāpēc pasaule šķiet sajukusi

Pasaule nav sajukusi.  Tā vienkārši ir vienā ēkā ar dažādām klasēm, kur:
– 3. klase cīnās par varu,
– 4. klase grib disciplīnu,
– 5. klase grib uzvarēt un attīstīties,
– 6. klase grib, lai visi jūtas labi,
– bet 7. (kā arī 8. un 9.) klasē pagaidām vēl mācās tikai daži skolēni.

Taču bez 7. klases nav, kas saliek visu kopā, nav, kas atšķir līmeņus, nav, kas pasaka: “jā, tev ir taisnība - šajā klasē”.

Kas ir 7. klase

7. klasē parādās integrālā domāšana - spēja redzēt visas klases vienlaikus un nejaukt tās kopā. Problēma nav klašu daudzveidībā, bet tajā, ka tās dzīvo vienā telpā bez kopējas kartes.

Vienīgie mūsdienīgie risinājumi var nākt tikai no šī skatpunkta. Ne tāpēc, ka 7. klase būtu “gudrāka”, bet tāpēc, ka tā redz visu skolu vienlaikus.

7.klase spēj teikt:
– “4. klases vajadzība pēc struktūras ir leģitīma.”
– “5. klases tieksme pēc progresa ir nepieciešama.”
– “6. klases empātija ir nenovērtējama.”

- un nejaukt to visu vienā putrā, ne atcelt vai uzvarēt kādu klasi, bet samazināt destruktīvu berzi starp tām.

Kāpēc šī krīze ir vajadzīga

Šī spriedze ir nepatīkama, bet nepieciešama. Bez tās 6. klase nekad neieraudzītu savas robežas. Un bez tās 7. klase nekad nekļūtu aktuāla.  Tagad šī nepieciešamība ir kļuvusi neizbēgama.

Šī spriedze nav sistēmas kļūda. Tā ir nobriešanas pazīme, jo neviena klase nav domāta, lai tajā paliktu mūžīgi. Neviena nav kļūda, un neviena nav galamērķis. Katra klase iedod prasmes, kas konkrētajā posmā ir vitāli svarīgas. Katra iedod ko būtisku - drošību, disciplīnu, sasniegumus, domāšanu, empātiju - un katrai ir savi ierobežojumi.

Kad šīs robežas kļūst par spriedzi, tā nav neveiksme, bet signāls: šis līmenis savu darbu ir paveicis. Attīstība notiek nevis tāpēc, ka iepriekšējais posms bija nepareizs, bet tāpēc, ka tas vairs nespēj saturēt realitātes sarežģītību.

Mēs nevaram atrisināt šo krīzi, paliekot tajā pašā klasē, kur tā radās. Nav jāatgriežas 4. klasē un nav jāiestrēgst 6. klasē. Ir jāmācās nākamais līmenis - apgūt spēju redzēt attīstību, ne tikai viedokļus.

Ko nozīmē dzīvot šajā pārejā

Dzīvot šajā laikā nozīmē pieņemt, ka skaidrības būs maz. Vecie orientieri vairs netur, jaunie vēl nav iedzīvojušies. Tas rada sajūtu, ka pasaule šūpojas, viedokļi kļūst asāki, cilvēki reaģē pārspīlēti. Pieņemt, ka tas ir dabisks attīstības posms.

Pārejas vienmēr ir krīzes. Nav gludu lēcienu. Evolūcija un dzīve pati sevi koriģē - izmēģina, kļūdās, atsitas pret robežām un meklē nākamo formu. Krīze nav izgāšanās pazīme. Tā ir zīme, ka kaut kas ir kļuvis par šauru.

Dzīvot šajā laikā nozīmē mācīties izturēt neskaidrību, nekrītot ne cinismā, ne fanātismā. Nesasteigt secinājumus. Nesolīt sev un citiem vienkāršus risinājumus sarežģītām lietām. Un reizēm - vienkārši neskriet līdzi troksnim.

Ko es varu darīt ikdienā

Šis ir svarīgākais jautājums.  Jo ne visi ir politikas veidotāji, domātāji vai sistēmu arhitekti. Un arī nav jābūt. Taču šādos laikos nav arī jābūt varonim, nav jāglābj cilvēce un nav jāieņem “pareizā puse”.

Integrālais skatījums piedāvā nevis cīņu, bet iekšēju nobriešanu.

Nepersonificēt konfliktu - saprotot, ka lielākā daļa strīdu nav par “sliktiem cilvēkiem”, bet par atšķirīgiem attīstības līmeņiem. Tas ļauj nepārvērst domstarpības par karu.

Nerunāt no morālā pārākuma - neviena “klase” neattīstās, ja tai uzbrūk vai to pazemo. Morālais pārākums bloķē dialogu ātrāk nekā atklāts konflikts.

Mācīties runāt dažādās “valodās” - reizēm par drošību, reizēm par rezultātu, reizēm par jūtīgumu - atkarībā no tā, kurš ir tavā priekšā. Nevis lai pielāgotos, bet lai tiktu sadzirdēts.

Sakārtot savu iekšējo skolu - redzēt sevī visas “klases”, nevis identificēties tikai ar vienu. Atpazīt, no kuras klases es pats šobrīd reaģēju - un ko tieši aizsargāju.

Nepieprasīt, lai visi būtu tavā klasē - ne visi tur var vai grib būt. Spiest nozīmē radīt pretreakciju, ne attīstību.

Nepazaudēt cilvēcību - runāt ar cilvēkiem, nevis ar pozīcijām. Atcerēties, ka aiz katra uzskata ir bailes, vajadzības un pieredze. Atļaut sev skumt un sajust sāpes. Skumjas nav vājums - tās ir cilvēcības pierādījums bieži vien nežēlīgā pasaulē.

Darīt maz, bet patiesi - Viena īsta saruna. Viena telpa. Viena klātbūtne. Viena skaidra robeža. Mazais patiesais akts ir stiprāks par lielo performatīvo.

Samazināt ekspozīciju, ne empātiju - ne visu jāredz, lai būtu klātesošs. Ziņas, stāsti un diskursi var pārslogot nervu sistēmu. Tas nav bēgšana - tā ir nervu sistēmas higiēna.

Palikt lokālam - rūpēties par to, kas ir sasniedzams: ģimeni, attiecībām, darbu, kopienu, ķermeni, prātu. Pasaule netiek dziedināta abstrakti. Tā tiek sargāta lokāli - pa vienam cilvēkam.

Netērēt visu enerģiju cīņai - ne katrs strīds ir jāizcīna. Ne katrs viedoklis ir jālabo. Dažreiz briedums ir neiesaistīties, nevis pierādīt.

Dzīvot kā lieciniekam pasaulē ar džungļu likumiem nozīmē atteikties no ilūzijas par taisnīgu pasauli, neatsakoties no taisnīguma sevī.

Kā rakstīja Jungs: “Apziņas uzdevums nav uzvarēt tumsu, bet to izturēt, nekļūstot par to.”

Tas ir mūsu uzdevums šobrīd.

Ir sarežģīti nezaudēt skaidrību un iekšējo mieru laikā, kad skola ir trokšņaina. Taču katram ir jāatrod savs ceļš, pa kuru atkal un atkal atgriezties pie patiesā, skaistā un labā. Ceļinieku ir daudz, un katrs nes savu gaismu.

Tas var šķist maz. Bet tieši tā pārmaiņas notiek - ne vienmēr skaļi un ne uzreiz, bet citreiz pavisam klusi, no sirds uz sirdi.

* Piezīme. Šī skolas un klašu metafora balstās apziņas attīstības stadiju modeļos (Spirāldinamikā u.c.) un integrālajā skatījumā, taču tā ir mana patvaļīga interpretācija. Tā nav jāsaprot kā hierarhija ar “labāk–sliktāk”, bet kā holarhija, kur katrs nākamais posms iekļauj iepriekšējo, nevis to atceļ.