Kā tas ir - vienkārši būt?
Ir kaut kas gandrīz maģiski mītisks šajā idejā par “vienkārši būt”. Tā skan tik viegli, bet praksē - gandrīz nepanesami.
Jo mēs saprotam sevi caur darīšanu. Darīšana definē. Dod robežas, nozīmi, virzienu.
Kad es daru - es zinu, kas es esmu. Bet kas notiek, kad es nedaru neko?
Apstāšanās. Tukšums bez koordinātēm.
Un pirmais, ko es tur sastopu, nav miers. Tas ir troksnis.
Tas var izskatīties ļoti konkrēti:
- Es apsēžos uz dīvāna un paņemu telefonu - atveru, aizveru, atkal atveru - pat īsti nezinot, ko meklēju. Pārslēdzu aplikācijas bez mērķa, it kā kaut kas “pats atradīsies”.
- Es gribu vienkārši pasēdēt - bet pēc 20 sekundēm jau gribas piecelties, atvērt ledusskapi, uzrakstīt kādam, vai vismaz ieslēgt fonā kaut ko.
- Es atguļos bez mērķa un ķermenī sāk parādīties nemiers: neliela trauksme krūtīs, kņudēšana rokās, vēlme kustēties bez iemesla.
Es neko nedaru un galvā sāk skanēt domas:
“Es tērēju laiku.”
“Man vajadzētu darīt kaut ko lietderīgu.”
“Tā nevar vienkārši sēdēt.”
Un vēl smalkāk:
Es mēģinu “vienkārši būt”, bet slepus sevi vēroju:
“Vai es jau esmu mierā?”
“Cik labi man sanāk?”
Es it kā apstājos, bet galvā jau veidoju stāstu:
“Es tagad praktizēju apstāšanos…”
(un tā jau atkal ir darīšana)
Es sajūtu diskomfortu… un gandrīz automātiski gribu to nosaukt, izskaidrot, atrisināt - nevis vienkārši ļaut tam būt.
Sajūtu līmenī tas ir neērti, tukši, biedējoši, bezjēdzīgi. It kā kaut kas būtu “nepareizi”. Dažreiz pat viegla panika vai trauksme.
Un tieši tāpēc tas ir tik grūti. Jo, kad pazūd darīšana, sāk ļodzīties tas, uz kā mēs balstāmies.
Identitāte: kas es esmu, ja es neko nedaru? Ja es neesmu noderīgs, produktīvs, mērķtiecīgs? Ja es neuzlaboju sevi?
Mēs esam pieraduši pastāvēt caur funkciju. Caur lomu. Caur kustību uz kaut ko.
Un apstāšanās to uz brīdi izšķīdina. Tas var justies kā kontroles zudums. Kā pazušana. Kā neliels sabrukums.
Bet, ja es nevis aizpildu šo vietu, bet palieku…sāk notikt kas interesants.
Es sāku pamanīt, ka šīs sajūtas nav viens veselums. Tās ir slāņi.
Zem nemiera - nogurums. Zem vēlmes darīt - bailes apstāties. Zem tukšuma - nezināšana, kas es esmu bez visa tā. Un dažreiz - ļoti, ļoti klusa klātbūtne.
“Vienkārši būt” var izskatīties arī šādi:
- Es sēžu un nekas īpašs nenotiek, bet nejūtu vajadzību to mainīt.
- Es eju pa ielu bez mērķa optimizēt katru soli un pēkšņi pamanu gaismu, skaņu, gaisu.
- Es daru kaut ko ļoti vienkāršu un tajā nav steigas kļūt par kaut ko vairāk.
- Es esmu… un tas nav jāattaisno.
Būt - tas nav tukšums, kurā nekā nav. Tas nozīmē uz brīdi nebalstīties uz to, ko daru. Ļaut sev pastāvēt arī bez formas, uzdevuma, skaidrojuma.
Sākumā tas tiešām jūtas kā tukšums. Bet, ja tajā paliek… tas sāk elpot.
Un pat tagad…
Es varu ļoti precīzi aprakstīt šo procesu un tajā pašā laikā tajā nepalikt. Es redzu, kā notiek bēgšana un tieši tajā brīdī arī bēgt. Taču es ne tikai bēgu no tukšuma - es pat to ļoti izsmalcināti organizēju. Un dažreiz tas izskatās pēc dziļuma. Es varu būt ļoti tuvu sev…un tieši tajā brīdī pagriezties prom.
Mana interese par šo tēmu pati par sevi var kļūt par veidu, kā nepalikt tukšumā. Es analizēju, nosaucu, strukturēju - un tas dod sajūtu, ka esmu “kontaktā”, lai gan patiesībā neesmu.
Pat “apzinātība” var kļūt par smalku kontroli. Es varu pētīt savu nemieru - bet nepiedzīvot to līdz galam.
Es varu uzrakstīt par būšanu - un tajā pašā laikā no tās izvairīties.
Ir ļoti smalka robeža starp: būt ar pieredzi un domāt par pieredzi. Un es bieži izvēlos domāt.
Jo, kad es tiešām palieku…pazūd struktūra, uz ko balstīties. Un tas ir pārāk neērti.
Tukšums nav tikai tukšs. Tas noņem man iespēju sevi definēt.
Un pat šis jautājums - “kā vienkārši būt?” - var būt vēl viens veids, kā kaut ko darīt.
No malas tas var izskatīties pēc apzināta procesa, bet patiesībā - tas ir mans glābšanas salmiņš.
Un tomēr - es neesmu barga pret sevi. Es mācos cienīt savu cilvēcisko dabu un kapacitāti. Es ļauju savam prātam šo izpreparēt līdz mikroskopiskam līmenim, lai ieraudzītu makroskopisko (jo vajag taču mērķi). Kamēr dziļumā rāmi viļņojas vienkārša, klusa zināšana.
Jo “vienkārši būt” nav kaut kas, ko iemācīties vai saprast - bet kaut kas, ko pārstāt sev nepārtraukti aizsegt.
