Elīna negrib iet uz darbu
Darbs taču ir laba lieta.
Tas dod naudu, struktūru, ritmu, cilvēkus, piederību, sajūtu, ka esi vajadzīgs. Ja darbs nav neciešams, kolēģi ir normāli cilvēki un tu savu darbu vari izdarīt, tad šķiet — ko gan tur daudz domāt?
Un tomēr.
Pēc gandrīz pieciem mēnešiem skolā Elīna ir nonākusi pie secinājuma, kas pats par sevi nav ne īpaši dziļš, ne sarežģīts:
Elīna negrib iet uz darbu.
Problēma tikai tā, ka Elīna nevar vienkārši negribēt iet uz darbu.
Elīna ir cilvēks, kurš pie jautājuma “Vai es gribu iet uz darbu?” vispirms pārbauda, kurā attīstības stadijā atrodas viņas psihe, kā šis jautājums izskatās visos četros kvadrantos, kuras attīstības līnijas šobrīd ir priekšā un kuras atpaliek, kādu Spiral Dynamics krāsu tas viss šobrīd reprezentē un vai viņa gadījumā nav sajaukusi autentisku aicinājumu ar kādu ļoti gudri izstrādātu izvairīšanās mehānismu.
Pēc tam iesaistās Plotkins.
Vai šis ir kārtējais personīgās izaugsmes posms? Vai viņa atrodas mandorlā? Vai vecā dzīves forma mirst, lai rastos jauna? Varbūt šis darbs nav vienkārši darbs, bet iniciācijas slieksnis, pie kura jāiztur vēl viena pāreja no vecā es uz kaut ko tādu, kam vēl nav vārda.
Tad nāk Wild Mind.
Ziemeļos kaut kas saka: “Saņemies. Tu taču vari.”
Tas, protams, ir Uzticamais kareivis.
Viņam blakus stāv Glaimotājs un atgādina, ka skolā Elīna ir vajadzīga, cilvēki viņu pazīst, viņa zina, kur kas atrodas, pie viņas nāk ar jautājumiem, un vispār — nav jau nemaz tik slikti būt tai, kas visu zina.
Konformists piebilst, ka pieauguši cilvēki taču strādā. Piecas dienas nedēļā. Astoņas stundas. Tā dzīve notiek.
Bārenis savukārt skatās ar lielām acīm: “Bet kas būs, ja tu aiziesi? Kur tu tad piederēsi?”
Un Lauvu dresētājs jau ir atradis kompromisu: varbūt četras dienas? Varbūt īsāks darba laiks? Varbūt vienkārši jāiemācās labāk pārvaldīt enerģiju?
Savukārt kaut kur austrumos Puella jau ir aizskrējusi pa priekšu uz mistisko nākamo dzīvi, kur viss ir viegli, radoši, jēgpilni un neviens nekad neprasa iesniegt nevienu Excel tabulu.
Tad ierunājas Kritiķis.
“Varbūt ar tevi vienkārši kaut kas nav kārtībā?”
Jo tas jau ir svarīgs jautājums. Varbūt Elīna ir tāda, kurai nekas nekad nav gana. Varbūt viņa visu laiku kaut ko meklē. Varbūt viņa ir pārāk ideālistiska. Varbūt pārāk prasīga. Varbūt princese uz zirņa. Varbūt vienkārši nespēj novērtēt to, kas viņai ir.
Un tad sākas Integralā teorija.
Jo, protams, nevar taču vienkārši negribēt darbu. Ir jāskatās uz situāciju no visiem četriem kvadrantiem.
Individuālajā iekšējā kvadrantā Elīna jūt, ka viņai pietrūkst enerģijas, klusuma, kustības, rakstīšanas, radošuma un kaut kā ļoti grūti nosaucama, ko viņa sauc par dzīvu dzīvi.
Kolektīvajā iekšējā kvadrantā ir cilvēki. Un viņi nav slikti cilvēki. Gluži otrādi. Ir attiecības, piederība, sarunas, sajūta, ka viņa ir daļa no kaut kā.
Individuālajā ārējā kvadrantā viss ir kārtībā. Elīna darbu var izdarīt. Viņa ir atbildīga, precīza, praktiska, spējīga un, par nelaimi visai šai situācijai, arī diezgan kompetenta.
Kolektīvajā ārējā kvadrantā ir sistēma. Grafiki, rēķini, noteikumi, pašvaldību finansējumi, termiņi un visa pārējā civilizācijas brīnišķīgā infrastruktūra, bez kuras sabiedrība, iespējams, diezgan ātri pārstātu funkcionēt.
Tātad — viss ir sarežģīti.
Un tad vēl Spiral Dynamics.
Varētu būt, ka te saduras dažādas vērtību sistēmas. Drošība. Piederība. Sasniegumi. Autonomija. Integrācija. Varbūt pat vēl kaut kas.
Elīna skatās uz to visu un domā: jā, ļoti interesanti.
Tad viņa paņem savu dzīves riteni.
Trenēt.ies — dimbā...
Runāt.ies — švaki.
Mācīt.ies — galva strādā lieliski, paldies.
Apzināt.ies — nezinu.. neko nesaprotu
Radīt.ies — ak, jā. Tas ir tas, kas kaut kur pazudis.
Darbot.ies — piecas zvaigznes.
Kopot.ies — patiesībā ļoti labi.
Un tad kļūst redzams kaut kas neērts.
Darbs ir paņēmis tik daudz vietas, ka pārējām dzīves daļām jādzīvo no pārpalikumiem.
Un te, iespējams, arī beidzas visa šī skaistā psiholoģiskā analīze.
Jo pēc gandrīz pieciem mēnešiem skolā Elīna beidzot zina kaut ko tādu, ko pirms tam nevarēja zināt.
Viņa zina, ka var.
Viņa var strādāt sistēmā. Var būt komandā. Var būt atbildīga. Var būt praktiska. Var būt normāla. Var būt vajadzīga. Var būt tā, kura zina, kur atrodas atslēgas, kurš autobuss kurā pieturā apstājas un kāpēc šomēnes vienam bērnam pašvaldības finansējums ir jāpārrēķina par desmit dienām.
Viņa to visu var.
Un varbūt tieši tas bija šī eksperimenta uzdevums.
Nevis pierādīt, ka skola ir slikta.
Nevis pierādīt, ka birokrātija ir slikta.
Nevis pierādīt, ka Elīna ir pārāk īpaša, lai strādātu parastā darbā.
Bet pierādīt sev: es varu.
Un pēc tam uzdot daudz neērtāku jautājumu:
Vai es gribu?
Šis jautājums izrādās daudz sarežģītāks par “vai es varu”.
Jo “es varu” gadiem ilgi ir bijis ļoti labs arguments.
Ja es varu — kāpēc gan ne?
Ja citi var — kāpēc es nevaru?
Ja darbs nav briesmīgs — kāpēc es to negribu?
Ja man ir alga, cilvēki, struktūra, piederība un drošība — kāpēc man vēl kaut ko vajag?
Te varētu turpināt analizēt.
Varētu pieaicināt vēl vienu attīstības modeli.
Varētu paskatīties uz situāciju caur Eneagrammas prizmu.
Varētu noskaidrot, vai šī ir 4. tipa autentiskuma krīze, 6. tipa drošības jautājums vai abu ļoti veiksmīga sadarbība.
Varētu pētīt, vai vēlme aiziet nav Puella, vai vēlme palikt nav Bārenis, vai varbūt abas vienkārši mēģina pārņemt vadību pār situāciju.
Varētu arī uzdot jautājumu, vai tas viss nav vēl viens ļoti izsmalcināts Elīnas veids, kā izvairīties no vienkāršas atbildes.
Un atbilde, iespējams, ir — jā.
Jo dažreiz cilvēks var izveidot tik sarežģītu skaidrojumu savai dzīvei, ka vairs nedzird pašu dzīvi.
Bet dzīve šoreiz saka kaut ko pavisam vienkāršu.
Elīna negrib iet uz darbu.
Ne tāpēc, ka darbs būtu slikts.
Ne tāpēc, ka kolēģi būtu slikti.
Ne tāpēc, ka viņa nevarētu.
Ne tāpēc, ka viņa būtu izgāzusies.
Un pat ne tāpēc, ka kaut kur citur noteikti gaidītu viņas īstā dzīve.
Viņa vienkārši ir atklājusi, ka šādu dzīves ritmu viņa negrib.
Un, iespējams, šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visa Integralā teorija, Spiral Dynamics, četri kvadranti, attīstības līnijas, Plotkina mandorla un Wild Mind subpersonības var uz brīdi apsēsties malā.
Lai Elīna pati beidzot pateiktu:
“Es varu šo darbu. Man tajā ļoti daudz kas patīk. Taču es negribu tam veltīt savu dzīvi.”
Un tad, protams, Kritiķis tūlīt paceļ roku.
“Bet vai tev drīkst tā negribēties?”
Nu... tur tā problēma.
Es raku dziļi.