Vai Elīna drīkst kaut ko vienkārši negribēt?
Nu, protams, ka arī šo jautājumu Elīna nevar atstāt bez izmeklēšanas.
Jo Elīna ir cilvēks, kurš, sajūtot sevī vienkāršu “negribu”, vispirms mēģina noskaidrot, vai šim “negribu” vispār ir tiesības pastāvēt.
Sākas rakšana. Tāda, kur pēc brīža jau esi nonācis bērnībā, piesaistes teorijā, personības tipoloģijā un kādā ļoti agrīnā dzīves pieredzē, kurā, iespējams, pirmo reizi radās doma, ka, ja nevar dabūt to, ko grib, tad drošāk ir vispār negribēt.
Jo tā tas, iespējams, arī notiek. Bērns kaut ko grib, bet nevar dabūt. Kaut ko jūt, bet tas nav ērti citiem. Kaut ko atsakās darīt, bet viņam saka, ka vajag. Un pamazām izveidojas ļoti praktiska iekšēja sistēma: savām vēlmēm pārāk neuzticies, pielāgojies, izturi un galvenais — neesi pārāk prasīgs.
Vēlāk šī sistēma var kļūt pavisam izsmalcināta. Grūtības sāk saaugt ar pašvērtējumu. Ja es varu izturēt, es esmu stipra. Ja varu vēl mazliet, esmu vēl stiprāka. Ja citi var, arī man vajadzētu varēt. Un, ja es vairs negribu, tad problēma ir manī.
Te Bargā Subpersonību Tiesa jūtas kā zivs ūdenī: “Bet tu taču vari.” “Darbs nav slikts.” “Citi arī strādā.” “Tev ir alga.” “Ko tu darīsi, ja aiziesi?”
Un, ja nekas cits nepalīdz, vienmēr var izmantot pēdējo argumentu: “Varbūt tu vienkārši esi princese uz zirņa (cimperlīna)?” Ar to var diezgan veiksmīgi aizvērt gandrīz jebkuru iekšēju diskusiju. Jo tu nedrīksti būt izvēlīga un prasīga, tev jābūt mazai, pieticīgai un pateicīgai par to, kas ir.
Tāpēc jau nav brīnums, ka cilvēkam var kļūt grūti saprast, ko viņš pats īsti jūt. Jo sajūta vairs nav vienkārši informācija. Pirms tā tiek pieņemta izskatīšanai, tai jāiziet vesela tiesu ekspertīze.
Vai tā ir autentiska? Vai tā ir bērnības trauma? Vai tas ir nervu sistēmas signāls? Vai izvairīšanās? Vai 4. tipa autentiskuma krīze? Vai 6. tipa drošības jautājums? Vai varbūt abi vienkārši šobrīd ļoti labi sadarbojas?
Un, kamēr tas viss tiek noskaidrots, dzīve pacietīgi sēž maliņā un gaida. Un te arī sāk kļūt skaidrs, kāpēc Elīnai vienkārša sajūta pārvēršas par valsts mēroga izmeklēšanu.
Taču labi, ka Wild Mind pieeja var piedāvā arī kaut ko citu. Ne tikai veselu kompāniju subpersonību, kas iepriekšējā rakstā mēģināja pārņemt vadību pār Elīnas dzīvi, bet arī veselās patības daļas, kurām nav vajadzības visu tik pamatīgi izskaidrot.
Piemēram, Ziemeļu Lolojošais pieaugušais. Tas, kurš neuzdod jautājumu, vai viņai ir pietiekami labs iemesls just to, ko viņa jūt, bet vispirms paskatās: kā tev ir? Viņš nav tas, kurš saka “saņemies”. Viņš ir tas, kurš var palikt blakus arī tad, ja atbilde nav ērta.
Dienvidu Pirmiedzīvotājs, savukārt, ir pavisam vienkāršs. Viņam nav vajadzīgi visi šie skaidrojumi. Viņš neko nesaka. Viņš jūt. Ķermenis viņam nav vēl viena sistēma, kuru vajadzētu optimizēt. Ja ir par daudz, ir par daudz. Ja kaut kas ir dzīvs, tas ir dzīvs. Viņam nav nepieciešams Excel fails, lai to apstiprinātu.
Austrumu viedais vienkārši atgādina, ka ne katra sajūta ir problēma, kas jāatrisina. Bet Vientiesis, kurš nav paspējis izlasīt visas grāmatas, uz Elīnas piecpadsmito analīzes līmeni droši vien paskatītos ar zināmu smaidu un izbrīnu un pajautātu:
“Bet viņa negrib?” Jā. “Ā.” Un viss. Klusums.
Triksterim, protams, šis klusums ļoti patiktu. Jo viņam vispār ir aizdomas, ka mēs pārāk nopietni izturamies pret savu psiholoģisko dzīvi. Viņš neapgalvo, ka bērnības pieredze nav svarīga, ka aizsardzības mehānismi neeksistē vai ka sevis izpēte ir lieka. Gluži otrādi. Tie visi ir ļoti svarīgi. Tikai Triksters grib atgādināt, ka ir brīdis, kad izpēte vairs nepalīdz dzirdēt sevi, bet sāk palīdzēt no sevis izvairīties.
Jo kamēr Elīna vēl meklē īsto skaidrojumu tam, kāpēc viņa negrib, viņai nav jāatzīst, ka viņa tiešām negrib.
Un tad ierodas Rietumu Mūza. Viņai visa šī argumentācija ir diezgan garlaicīga. Mūza negrib noskaidrot, vai vēlme rakstīt ir pietiekami nobriedusi. Viņa vienkārši grib rakstīt. Grib kustēties, radīt, klusēt, būt dabā, sarunāties, just skaistumu. Viņai nepatīk ideja par dzīvi, kurā viss dzīvais jāatliek uz vakariem un brīvdienām, ja pēc darba tam vēl ir palikusi kāda druska enerģijas. Mūza nav īpaši laba argumentētāja. Un varbūt tieši tāpēc mēs viņu tik viegli ignorējam. Viņa arī nenāk ar Excel tabulu. Viņa vienkārši atgādina, ka dzīve nav tikai kaut kas, ko vajag pareizi saplānot, izturēt un optimizēt.
Tad ideālā variantā parādās Animus, kurš uz Mūzas kaismīgo “Šis mani dara dzīvu.” pajautā: “Labi. Ko tu ar to vēlies darīt? Izdomāsim, kā.”
Un te kļūst redzams, kāpēc veselās patības daļas ir tik svarīgas pirms mēs konfrontējam sevi ar subpersonībām. Plotkins pie katras izdevības brīdina, ka mums vispirms jāiegūst zināms “veselums” un jānostiprina šī veselā “komanda” pirms veram vaļā savu pandoras lādi.
Veselās patības daļas nepasaka Elīnai, ko darīt. Tās palīdz viņai atgriezties vietā, no kuras viņa pati var izvēlēties.
Lolojošais pieaugušais rada drošību. Pirmiedzīvotājs atgriež ķermenī. Gudrais ienes plašumu. Triksters atbrīvo no pārliekas nopietnības. Mūza atgādina par dzīvību. Animus palīdz sajust iekšējo virzienu un no sajūtas nonākt līdz izvēlei.
Tad arī uzticēšanās sev nav sajūta, ka es beidzot zinu pareizo atbildi, bet gan spēja dzirdēt sevi arī tad, kad atbildes vēl nav. Es varu nezināt, kas būs, ja aiziešu no darba. Es varu baidīties. Es varu šaubīties. Es varu kļūdīties. Es varu pārdomāt. Bet man nav katru savu sajūtu jānogādā Bargās Tiesas kabinetā, lai noskaidrotu, vai tā drīkst pastāvēt.
Tas ir diezgan būtiski, jo “veselums” nav panākt, lai visas subpersonības beidzot apklust. Uzticamais Kareivis Elīnai joprojām ir vajadzīgs. Viņš zina, kā uzņemties atbildību. Bārenis zina, cik svarīga ir piederība. Kritiķis dažreiz patiešām pamana kaut ko svarīgu. Puella atgādina, ka pasaulē pastāv arī citas iespējas. Vienkārši viņiem visiem nav jāvada automašīna un pie stūres nav jālaiž arī Bargā Tiesa.
Pie stūres varētu apsēsties Lolojošais pieaugušais un Animus, blakus sēdēt Pirmiedzīvotājs, aizmugurē Mūza, bet Triksters ik pa laikam varētu komentēt maršrutu. Tas jau izklausās pēc diezgan saprātīgas komandas.
Protams, Elīna tūlīt gribēs saprast, kā tieši šo komandu aktivizēt. Un te Triksters aizmetīs pa gaisu lāpstu. Jo rakšana pati par sevi ir viens no drošības mehānismiem. Kamēr Elīna analizē, viņa kontrolē. Kamēr meklē skaidrojumu, nav jāizvēlas. Kamēr nav līdz galam saprasts, vai sajūta ir “īstā”, uz to vēl nav jāpaļaujas. Un tas ir ļoti ērti.
Tikai ir viena maza problēma. Dzīve negaida, kamēr Elīna būs pabeigusi analīzi. Tā turpina notikt.
Un varbūt jautājums nav tikai par to, kāpēc Elīna negrib.
Varbūt jautājums ir daudz vienkāršāks: