Kad pašrealizācija kļūst par pienākumu
Šķiet, visu dzīvi esmu dzīvojusi ar domu, ka man jāattīsta sevi, jāatrod savs aicinājums, jāīsteno potenciāls un jāsniedz ieguldījums pasaulē.
Daļa no šīs vēlmes droši vien sakņojas agrā bērnībā attīstītajā nepieciešamībā būt vajadzīgai, noderīgai, vērtīgai, pieņemtai, jēgpilnai. Taču vienlaikus es vienmēr esmu jutusi arī neizskaidrojamu vēlmi aizsniegt neaizsniedzamo. Mazliet kā šis kaķis, kurš sniedzas pēc mēness.
Sākumā mani centieni un meklējumi vairāk bija vērsti uz ārējo pasauli, vēlāk arvien vairāk - uz iekšējo. Pašizziņas prakses, garīgās mācības, integrālā pieeja un idejas par autentiskumu un dvēseles dāvanu pasaulei palīdzēja šo izpēti padziļināt. Taču vienlaikus tās nostiprināja arī sajūtu, ka manī ir kaut kas vēl neatklāts, neīstenots, nepietiekami izmantots.
Pēdējā laikā mans pašrealizācijas ceļš piedzīvo zināmu krīzi. Esmu sākusi apšaubīt ne tikai to, ko vēlos darīt, bet arī pašu priekšstatu par to, kā man būtu jāīsteno savs potenciāls.
Pietiekami ilgi esmu mēģinājusi ieņemt lomas, kas, iespējams, nemaz nav manējās. Esmu organizējusi pasākumus, veidojusi ieceres, mācījusies un mēģinājusi atrast veidu, kā savus meklējumus pārvērst darbā ar citiem.
Ilgu laiku savu vienmēr klātesošo pretestību šīm lomām uztvēru kā bailes, kuras man jāpārvar. Un, protams, tur ir bijušas bailes - no vērtējuma, nepietiekamības, atbildības un redzamības. Taču tagad saredzu, ka aiz šīs šīs pretestības varētu būt arī kaut kas cits - dziļāka sajūta, ka tā nav mana dabiskā forma. Un man vajadzēja šīs lomas izmēģināt, lai to uzzinātu.
Kaut kur pa ceļam pašrealizācija kļuva par pašprasību - man jāatrod sava dvēseles dāvana, jāsaprot tās nolūks, jāatrod veids, kā to nodot pasaulei. Nevilšus mana “dvēsele” kļuva par prasīgu darba devēju. Tās dāvana - par darba uzdevumu. Tās aicinājums - par termiņu. Tās potenciāls - par vēl vienu nepabeigtu projektu.
Zinu, ka šī nav tikai mana personiskā pretruna. Tajā var saskatīt arī plašāku pašrealizācijas kultūras paradoksu: ideja, kas sola brīvību, autentiskumu un iespēju dzīvot saskaņā ar sevi, var pārvērsties pienākumā nepārtraukti sevi veidot, izprast, pilnveidot un pierādīt, ka sava potenciāla priekšā neesam palikuši parādā.
Dažādi autori ir rakstījuši par to, kā psiholoģijas valoda un pašizpratne kļuvušas par daļu no mūsdienu identitātes un sociālās dzīves, kā arī par to, kā ārējas prasības pamazām pārtop paša cilvēka iekšējās prasībās.
Sociālo tīklu laikmetā šis spiediens iegūst vēl vienu dimensiju. Mēs redzam cilvēkus, kuri ir atraduši savu ceļu, izveidojuši projektus, īstenojuši idejas un dalās ar savu ieguldījumu pasaulē. Tas var iedvesmot, taču reizēm liek arī jautāt: ko es esmu izdarījusi ar savu dzīvi? Kur ir mana dāvana? Kāpēc man vēl nav nekā tāda, kas būtu izaudzis no manām interesēm un kļuvis par kaut ko paliekošu?
Vēlme būt sadzirdētiem pati par sevi nav pašrealizācijas kultūras radīta kļūda. Tā ir cilvēciska vajadzība pēc saiknes, rezonanses un kopīgas domāšanas. Taču grūtības sākas tad, kad šī saikne kļūst atkarīga no tā, vai esam izveidojuši pietiekami labu piedāvājumu, sasnieguši pietiekami daudz cilvēku vai radījuši kaut ko, ko varam uzrādīt kā savas dzīves ieguldījumu.
Te ir runa arī par to, ko mēdz saukt par emocionālo kapitālismu - par to, kā mūsu iekšējā pasaule, autentiskums un pašizpratne savijas ar tirgus loģiku. Arī dziļākā pieredze var kļūt par kaut ko, kas jānoformulē, jāizstāsta, jāpārvērš piedāvājumā un jānodod citiem. Pašrealizācijas meklējumi var kļūt par vēl vienu patēriņa ciklu - tikai šoreiz mēs patērējam nevis lietas, bet metodes, pieredzes un iespējas kļūt par labāku sevis versiju.
Manī ir neērta atziņa, ka es pati esmu sākusi piedāvāt citiem daļu no tā, no kā tagad mēģinu atgūt distanci.
Esmu runājusi par integrālu dzīvi, attīstību, apzinātību un dažādu dzīves jomu kopšanu. Esmu vēlējusies palīdzēt cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgāk. Taču pati esmu piedzīvojusi, kā mēģinājums uzturēt visas dzīves jomas līdzsvarā var kļūt par vēl vienu uzdevumu.
Es joprojām ticu šo meklējumu vērtībai. Ticu, ka cilvēkā ir dziļākas ilgas, vēlme radīt, augt, atrast savu vietu pasaulē un atklāt, ko viņš tajā var ienest. Taču arvien biežāk pamanu arī šo meklējumu ēnas pusi - pašrealizācija sāk līdzināties sacensībai, kurā nav skaidri zināms finišs, bet ir pastāvīga sajūta, ka vēl neesmu tur, kur man vajadzētu būt.
Es negribu izliet no vannas zīdaini kopā ar netīro ūdeni, kā mēdz teikt Kens Vilbers. Negribu noliegt pašizziņas, apzinātības un attīstības vērtību tikai tāpēc, ka esmu ieraudzījusi arī to, kā atbrīvošanās idejas pašas var kļūt par jaunu apspiešanas formu.
Es apzinos, ka esmu nonākusi pie zināma sliekšņa. Vietā, kur visa mana gadiem veidotā iekšējās izpētes un psiholoģiskā izpratne it kā pagriežas un strādā pret mani pašu. Arvien skaidrāk redzu, ka šis spiediens nav tikai ārējs. Es pati to esmu radījusi un uzturējusi - ar savām agrīnajām vajadzībām, psiholoģiskajiem mehānismiem, priekšstatiem par vērtību, jēgu un aicinājumu. To ir veidojusi arī kultūra, kurā esmu dzīvojusi un kuras idejas esmu pamazām padarījusi par savējām.
Tāpat apzinos, ka introspekcija un refleksija pašas par sevi nepasargā mani no manas konkrētās attīstības stadijas ierobežojumiem un sekluma, kad dziļus procesus ir iespējams interpretēt pārāk vienkārši un ātri.
Taču te nu es esmu. Arvien vairāk domājot par atšķirību starp cilvēka aicinājumu un prasību to īstenot. Pirmais var būt dzīvs impulss, vēlme, kas pati atrod savu ceļu. Otrais jau ir noteikts uzdevums - ar plānu, termiņu un gaidām par rezultātu. Un viena no grūtākajām atziņām ir tā, ka ne katra iespēja, ko spējam īstenot, ir iespēja, kuru patiešām vēlamies īstenot. Ne viss, kas mums padodas, ir mūsu aicinājums. Ne viss, kam esam gatavi, ir tas, kam vēlamies veltīt savu dzīvi.
Man nav skaidrs, kas no šiem meklējumiem paliks un kādā formā tie turpināsies. Taču arvien mazāk vēlos sevi pārliecināt, ka man kaut kas ir jāizveido, jāvada vai jānodod tālāk tikai tāpēc, ka man ir zināšanas, pieredze un iespēja to darīt.
Es gribu atkal drīkstēt kaut ko darīt vienkārši tāpēc, ka tas mani interesē, aizrauj vai piepilda. Nerēķinot, kur tas mani aizvedīs, kādu rezultātu dos, vai no tā kaut kas izveidosies un vai tas būs kādam noderīgs. Un šobrīd man atkal (!) ir jāiemācās sadzīvot ar jautājumu, vai mana dzīve var būt vērtīga arī tad, ja es neīstenoju neko īpašu.
Nevis tāpēc, ka man vairs nebūtu, ko dot. Bet tāpēc, ka es vēlos atklāt, kas paliek pāri, kad vēlme dot vairs nav pienākums, bet atkal var kļūt par brīvu un dzīvu impulsu.