Vai visam, kas mūsos ir dziļš, jākļūst par dāvanu pasaulei?
Ir tāds brīdis cilvēka dzīves ceļā, kad līdzās vēlmei izprast sevi un savu vietu pasaulē rodas vēlme - vai drīzāk nepieciešamība - būt noderīgam pašai pasaulei. Kļūt par daļu no kaut kā plašāka par savu mazo, personisko stāstu un iekļauties pasaules lielajā stāstā un dziesmā.
Sākumā šī vēlme var būt savijusies ar daudz personiskākām ilgām - piederēt, būt svarīgam, vajadzīgam un vērtīgam. Un abas šīs vēlmes var būt patiesas vienlaikus. Vēlme tikt ieraudzītam un atzītam nenozīmē, ka aiz tās nevarētu būt arī patiesa vēlēšanās dot, radīt un piedalīties kaut kā lielāka tapšanā.
Garīgās izaugsmes ceļā mēs nedodamies tukši. Mēs nākam ar savu pieredzi, pasaules uzskatu un priekšstatiem par to, kas ir patiesums, jēga un piepildīta dzīve. Mēs sastopamies ar mācībām, skolotājiem un tradīcijām, kuru valodā sākam atpazīt savu pieredzi. Pielaikojam piedāvātās kartes un formas, un kādu laiku tās var izrādīties patiesi noderīgas. Tās palīdz saprast piedzīvoto, dod orientierus un ļauj ieraudzīt iespējamos turpmākos virzienus. Tā var mūs patiesi barot, dot jēgu un palīdzēt iemiesot to, ko esam atklājuši sevī.
Taču var pienākt brīdis (vai vairāki), kad nekas no līdz šim zināmā vairs nesniedz atbildes. Kad arī tas, kas reiz šķitis patiess, vairs nedod mieru. Kad arī tās formas, kurās esam mēģinājuši iemiesot savu pieredzi, vairs nešķiet dabiskas.
Un tad atkal jādodas nezināmajā - jāapšauba savs pasaules uzskats, līdzšinējās pārliecības un pat tās identitātes, kas izveidojušās pavisam dabiski, balstoties patiesā pieredzē un ilgās.
Varbūt pienāk brīdis, kad jānovēršas no visām tradīcijām un autoritātēm un jāraugās vienā virzienā - vistumšākajā un dziļākajā punktā sevī. Tur, kur vairs nav iespējams paļauties uz aizgūtām atbildēm. Kur pazūd orientieri, bākas un ierastā gaisma, lai gan kaut kur dziļumā jūti, ka apziņas gaisma mirdz spožāk kā jebkad.
Un varbūt vienīgais, ko šajā vietā vēl zini, ir tas, ka pats esi ceļš. Tava dzīve nav tikai ceļš uz kaut ko - tā ir arī šī ceļa iemiesojums.
Un tomēr es pamanu, ka arī šajā ceļā esmu sev izvirzījusi kādu uzdevumu (pat daudzus).
Es devos tajā, lai atbrīvotos. Lai atmestu to, kas nav patiess, sastaptu sevi dziļāk un iemācītos dzīvot ne tikai no sava mazā, personiskā es, bet lai atvērtos un kļūtu pieejamāka kaut kam lielākam par mani pašu.
Taču kaut kur pa ceļam šai vēlmei ir pievienojies jautājums: ko es ar visu šo došu pasaulei? Kā es pārvērtīšu savas asaras pērlēs? Kāda ir mana dāvana un kā tam, ko esmu piedzīvojusi un atklājusi sevī, būtu jāizpaužas ārpus manis?
Un es joprojām nezinu. Viduspasaulē nav tādu vārdu, kas spētu man atbildēt. Taču arvien vairāk šķiet, ka šis jautājums vispār nav dzimis manī.
Es gadiem esmu meklējusi atbildi uz jautājumu, kuru neesmu uzdevusi pati.
Un tagad vairs nezinu, vai šī atbilde vispār ir jāatrod. Vai man tiešām ir kāda īpaša dāvana, kas jāatklāj un jāiemieso? Vai arī esmu tik ļoti pieņēmusi šo priekšstatu, ka vairs nespēju iedomāties citu iespēju?
Un ja nu tam, ko es piedzīvoju, nav kāda īpaša turpinājuma vai pielietojuma? Ja nu es neatrodu vārdus tam, kas manī ir dziļš, un nejūtos iemiesojusi savu velti? Ja nu nav tādas atbildes, kas visu šo pieredzi saliktu vienā veselumā un paskaidrotu, kam tā bijusi vajadzīga?
Un, ja es atbrīvoju sevi no nepieciešamības visam piešķirt jēgu - kā dzīvot tālāk? Ko iesākt ar vēlmi dot, ar sajūtu, ka esi daļa no kaut kā lielāka, pat ja nezini, kā šī piederība izpaužas tavā dzīvē? Vai tad tas ir bijis velti?
Es redzu, cik ļoti man gribas atrast atbildes. Un reizē apzinos, ka šī meklēšana var kļūt par vēl vienu veidu, kā nepieņemt to, kas ir. It kā man vēl kaut kas būtu jāatklāj, lai beidzot varētu būt tur, kur esmu.
Un es zinu, ka šiem jautājumiem ir jāļauj kādu laiku palikt neatbildētiem. Jāļauj šai iekšējai spriedzei mani izkustināt un uz mani iedarboties, nevis uzreiz jāmeklē veids, kā atrisināt “problēmu”.
Arī šī krīze pieder pie ceļa. Šī krīze ir ceļš - kārtējā mandalas izjaukšana - brīdis, kad tas, kas vēl nesen palīdzēja orientēties pasaulē, vairs nedarbojas un es palieku bez kartes.
Varbūt tieši vēlme saprast, ko viss nozīmē, ir daļa no tā, kas šobrīd jāapšauba. Kāpēc man ir tik svarīgi zināt, ka tas, ko esmu piedzīvojusi, kaut kur ved? Ka tas nav bijis tikai man pašai? Ka esmu nevis vienkārši dzīvojusi, bet dzīvojusi ar kādu īpašu uzdevumu?
Un kamēr es te rakstu, manās dzīlēs uzvirmo sajūta, ka ne šie jautājumi, ne atbildes nav īsti būtiski...
Pagaidām man jāspēj te palikt. Neko nezinot. Ar vēlmi palikt uzticīgai tam, kas manī ir dzīvs un dziļāks par jebkuru sapratni. Arī tad, kad tas viss ir izgājis no sākotnējās mācību programmas rāmjiem. Turklāt - nepārvēršot to par kārtējo izaugsmes uzdevumu. :)