Nāves ēnā
Arvien biežāko krīžu un kataklizmu, tuvāku un tālāku nāvju ēnā, gribot negribot arvien biežāk nākas domāt par dzīves trauslumu.
Par cilvēkiem, kuri no rīta pieceļas, dodas savās gaitās un nemaz nezina, ka šī būs viņu pēdējā diena.
Patiesībā es ik pa laikam kopš brāļa pēkšņās nāves sev apvaicājos - ja es nomirtu šodien, rīt vai pēc nedēļas, vai un ko es nožēlotu?
Un mani pārsteidz mans miers. Protams, es baidos mirt. Ir lietas, ko vēl gribu piedzīvot, cilvēki, ar kuriem vēl gribu būt, idejas, kuras vēl gribu īstenot. Es gribu dzīvot vēl ilgi. Bet man nav sajūtas, ka es būtu atlikusi savu dzīvi uz vēlāku laiku.
Es pārjautāju sev - vai es esmu savā dzīvē klātesoša? Vai esmu mīlējusi, mēģinājusi, radījusi, kļūdījusies, smējusies, kaut kur aizbraukusi, kaut ko iemācījusies un kaut ko devusi tālāk?
Man nav sajūtas “ak, Dievs, es vēl neesmu paspējusi dzīvot!” Varbūt tā ir par dzīves pietiekamību. Par ļoti klusu un rāmu sajūtu - ja mana dzīve beigtos agrāk, nekā es gribētu, tā tik un tā būtu bijusi piepildīta.
Tas nenozīmē, ka esmu visu sasniegusi vai ka man vairs nekā nevajag. Gluži otrādi - es gribu dzīvot un piedzīvot vēl. Bet jēga man nav jāmeklē kaut kur nākotnē.
Tā ir šodienā.
Un tas nav “pofig, dzīvošu, kā gribu, un domāšu tikai par sevi”. Tā ir radikāla izvēle par labu dzīvei, apzinoties, ka tai nav garantijas.
Man prātā nāk mana skolotāja reiz teiktais - un ja nu mēs jau tagad visi dzīvojam vilcienā, kurš krīt aizā?
Jo vairāk par to domāju, jo vairāk man interesē nevis jautājums, vai mēs varam apturēt vilcienu, bet - ko darīt ar atlikušo laiku vilcienā? Ja nu tas patiešām ir neatgriezeniski un mēs "neizglābsim pasauli"?
Arī krītošā vilcienā cilvēka rīcībai joprojām ir nozīme.
Pilnvērtīgi dzīvot nenozīmē dzīvot bez sekām. Es varu lidot ar lidmašīnu un vienlaikus apzināties klimata cenu. Es varu aizbraukt ceļojumā un vienlaikus samazināt citus savus patēriņa paradumus. Es varu baudīt dzīvi un tomēr nebūt patērnieciska.
Es varu strādāt, audzināt, radīt un priecāties, vienlaikus zinot, ka neviena diena man nav apsolīta.
Un nav nepieciešams izvēlēties starp pasaules glābšanu un dzīvošanu sev. Var būt trešais variants - dzīvot tā, lai dzīvošanā būtu pēc iespējas vairāk jēgas. Dzīvot tajā pasaulē, kāda ir, un tomēr atstāt aiz sevis kaut ko labāku, nekā atrodam.
Varbūt tāpēc es šodien, dzīvojot pavisam parastu dzīvi, redzu tai jēgu. Ne tikai tajā, ko pati vēl piedzīvoju un saņemu, bet arī tajā, ko varu dot citiem. Saviem bērniem. Cilvēkiem, kuri ir man blakus. Sarunās, kurās kādam pēkšņi atveras cita perspektīva. Kādā idejā, ko izdodas iedzīvināt. Kaut vai kaut ko sakārtot, kas man ļoti labi patīk un padodas. Iestādīt, izaudzēt, kopt, pagatavot, uztaisīt. Kaut ko iemācīties, kaut ko ieraudzīt, kaut kur aizbraukt. Pasēdēt pie galda ar savējiem. Smieties, būt dabā, sajust, ka esmu dzīva.
Taču dzīves piepildījums nav tas, cik daudz es esmu paspējusi izdarīt, bet cik daudz dzīvības esmu paspējusi ielikt pasaulē ap sevi.
Es baidos mirt aiz sāpēm un slimībām. Bet es nebaidos dzīvot.
Jā, iespējams, vilciens krīt. Bet tāpēc es nesēdēšu un neskatīšos uz nāvi. Es skatīšos uz dzīvi, kas ir man apkārt. Uz cilvēkiem, kas ir man blakus. Uz pasauli, kas vēl ir šeit.
Un, kamēr mēs vēl esam ceļā, es gribu šo laiku izdzīvot. Un, ja iespējams, izdarīt kaut ko jēdzīgu.