Mēs visi esam politiķi
Tuvojas vēlēšanas, un atkal daudz runājam par politiku. Par partijām, kandidātiem, programmām, Saeimu, ministriem, likumiem un cīņu par varu, bet es arvien vairāk domāju par pašu vārdu "politika", jo šķiet, ka esam sašaurinājuši tā sākotnējo nozīmi un līdz ar to arī savu atbildību.
Sengrieķu polis nodarbojās ar jautājumu - kā mums, cilvēkiem, kopā dzīvot un būt? Un šādā nozīmē politika nav tikai tas, ko dara politiķi, bet arī cilvēku ikdienas izvēles un rūpes par to, kādu sabiedrību kopā veidot.
Patiesībā mēs ikviens darbojamies "politiski" daudz vairāk, nekā paši domājam.
Vecāks, kurš māca bērnam uzklausīt otru.
Skolotājs, kurš māca domāt, nevis tikai atkārtot.
Darbinieks, kurš darbavietā ierosina kaut ko darīt citādi.
Uzņēmējs, kurš izvēlas veidot godīgāku darba vidi.
Cilvēks, kurš savā kopienā sapulcina citus un risina kādu problēmu.
Rakstnieks vai mākslinieks, kurš paplašina cilvēku skatījumu uz pasauli.
Cilvēks, kurš atsakās no "visi tā dara" un pajautā - vai mums tiešām tas jāturpina darīt?
Izglītība, kultūra, kopienu veidošana, sarunu kultūra, pilsoniskā līdzdalība, bērnu audzināšana, medijpratība, rakstniecība, cilvēku domāšanas paplašināšana - tas viss ļoti tieši attiecas uz “politiku”.
Tā var būt arī pavisam maza iniciatīva daudzdzīvokļu mājā, skolā, darbavietā vai savā pilsētā. Kā skolā tiek pieņemti lēmumi. Kā vecāki tiek iesaistīti. Kā bērni piedalās lēmumu pieņemšanā. Kā organizācija izturas pret darbiniekiem. Kā kopiena risina konfliktus.
Jo politika galu galā notiek tur, kur cilvēki mēģina kaut ko darīt kopā. Tā ir mikropolitika, un mēs visi zināmā mērā ar to nodarbojamies, pat ja nekad neizrunājam vārdu “politika”.
Arī es savu "politisko karjeru" redzu tieši šādu. Ne partijā un ne vēlēšanu sarakstā, bet cilvēkos un viņu domāšanas telpā.
Man ir svarīga izglītība - gan bērniem, gan pieaugušajiem. Perspektīvas paplašināšana. Apzinātības rosināšana. Spēja paskatīties uz lietām plašāk. Kopienu veidošana. Jaunu risinājumu meklēšana. Jautājumu uzdošana. Rakstīšana par lietām, par kurām varbūt neesam pieraduši runāt. Tādā veidā es nevis tieši darbojos politikā, bet piedalos tās sabiedrības veidošanā, kurā politika vispār notiek.
Un politika ik dienas notiek skolā, darbavietā, ģimenē, kopienā, uzņēmumā, sarunā starp diviem cilvēkiem. Tā notiek gan valsts, gan privātajā sektorā. Cilvēks, kurš iemācās demokrātiski organizēt 30 cilvēku kopienu, faktiski praktizē to pašu principu daudz mazākā mērogā, ko sabiedrība dara 2 miljonu cilvēku mērogā.
Mēs visi katru dienu ar mazām un lielām izvēlēm piedalāmies tajā, kāda būs mūsu kopīgā pasaule.
Tāpēc, protams, ir jāiet balsot, taču neapstājoties pie tā, jo demokrātija nav tikai viena diena vēlēšanu iecirknī. Tā ir ikdienas prakse.
Politika nesākas parlamentā. Neviens "tur augšā" vai "tribīnē" nav par visu atbildīgs. Sabiedrība, kurā cilvēki prot pašorganizēties, sadarboties un uzņemties iniciatīvu, ir pavisam cita sabiedrība, nekā tāda, kur katrs gaida, lai “valsts kaut ko izdara”.
Tāpēc pirms vēlēšanām es sev jautāju ne tikai par ko es balstošu, bet arī: "Ko es pati daru, lai tā sabiedrība, kurā es gribu dzīvot, kļūtu iespējama?"
Bez partijas. Bez amata. Bez tribīnes. Bet ne bez politikas.
Mūsdienās mums ir daudz vairāk iespēju piedalīties politikā nekā tikai vēlēt vai sūkstīties. Mēs varam mainīt. Varbūt pavisam mazliet. Bet mainīt.
Un manā izpratnē tieši par to ir politika - no cilvēkiem, kuri ne tikai gaida, lai pasaule mainītos, bet paši kļūst par iemeslu tam, lai tā mainītos.