Tālāk ir pūķi
Kā mēdza teikt senie karšu autori: “Tālāk ir pūķi.” Tā kartēs mēdza apzīmēt nezināmas, neizpētītas teritorijas — vietas, kur beidzas zināmais un sākas nezināmais.
Šis varētu būt diezgan precīzs apzīmējums vietai, kur šobrīd atrodamies kā cilvēki un kā sabiedrība.
Mēs esam nonākuši pasaulē, kurā ar vecajiem stāstiem, ieradumiem un risinājumiem arvien biežāk vairs nepietiek. Esam pārkāpuši daudzas iepriekšējās robežas un iegājuši teritorijā, kuru vēl īsti nepazīstam.
Un Bils Plotkins savā "Wild Mind" saka kaut ko diezgan radikālu: ja vēlamies izdzīvot, mums ir krasi jāmainās.
Nevis tikai nedaudz jāpielabo esošais. Nevis jāizdomā vēl gudrāki noteikumi un sistēmas. Mums pašiem ir jāmainās.
Jo no nepatīkamā stāvokļa, kurā esam iekļuvuši, nav iespējams izkļūt vienkārši ar domāšanu.
Tas nenozīmē, ka domāšana nav vajadzīga. Protams, mēs varam izveidot gudrākas politikas, labākas sistēmas, ekspertu komisijas un arvien sarežģītākus risinājumus. Taču nobriedušu sabiedrību nevar izskaitļot, izdomāt un pēc tam uzbūvēt pēc projekta.
Tā sākas ar nobriedušiem cilvēkiem. Un nobriedis cilvēks nav vienkārši cilvēks, kurš zina daudz, prot labi funkcionēt un pieņemt racionālus lēmumus.
Plotkins to salīdzina ar sava veida “sastāvdaļām”: lai rastos nobriedusi sabiedrība, nepieciešami nobrieduši cilvēki un plaukstoša, daudzveidīga, radoši pielāgoties spējīga vide. Un te rodas savstarpēja atkarība — nobriedušiem cilvēkiem nepieciešamas nobriedušas attiecības, ģimenes un kopienas, bet nobriedušām kopienām nepieciešami nobrieduši cilvēki.
Nobrieduši cilvēki un nobriedušas sabiedrības rodas kopā.
Tāpēc jautājums par sabiedrības nākotni ir jautājums par to, kādus cilvēkus mēs audzinām.
Viena no svarīgākajām lietām, ko varam darīt, ir palīdzēt bērniem nevis vienkārši labi funkcionēt esošajā pasaulē, bet patiešām izaugt par veseliem pieaugušajiem. Par cilvēkiem, kuri spēj būt paši, uzņemties atbildību, veidot dziļas attiecības, sastapties ar dzīves sarežģītību un ar laiku kļūt par tiem, ko Plotkins sauc par autentiskiem vecajiem.
Bet kā vispār kļūt par šādu nobriedušu cilvēku? Plotkins runā par divām veseluma dimensijām.
Viena ir saistīta ar mūsu personības attīstību — ar spēju izkopt visas četras savas patības šķautnes, pieņemt un dziedināt savus ievainojumus. Otra ved dziļāk — pie sastapšanās ar savas dvēseles noslēpumiem, ar savu unikālo identitāti un personiskām attiecībām ar Garu. Tā ir spēja ieraudzīt savu dzīvi plašākā, universālākā perspektīvā.
Un abas šīs dimensijas nav iespējams iegūt vienā dienā. Tām ir savi attīstības uzdevumi, kas sākas jau bērnībā un pusaudža gados. Ja šie uzdevumi tiek izdzīvoti un pabeigti, cilvēks pamazām nonāk pie īstas pieauguša cilvēka dzīves.
Tāpēc tie pūķi, par kuriem runā Plotkins, nav tikai kaut kas ārpus mums esošs.
Tie gaida mūsu pašu ēnas dzīlēs.
Un visdrīzāk tieši tur sākas pārmaiņas, kuras mēs tik ļoti gaidām no pasaules.
Teksts balstīts Bila Plotkina grāmatā “Mežonīgais prāts. Nepieradinātās cilvēka psihes rokasgrāmata”, pārdomājot autora idejas par cilvēka un sabiedrības nobriešanu.