Pāriet uz galveno saturu
Integrāla dzīve
  • Sākums
  • Integrālas dzīves pieeja
  • Prakse
    • Wild Mind
    • Integrālas dzīves pamati
    • Video
  • Par mani
  • Kontakti
  • Lasāmviela
    • Pieturzīmes
    • Wild Mind
    • Integral Life
    • Kens Vilbers
    • Literatūra

Jaunākie ieraksti

  • Vai visam, kas mūsos ir dziļš, jākļūst par dāvanu pasaulei?
    18. okt. 2026
  • Atpakaļ sākumā. Par to, kas mūsos nekad nebeidz kustēties.
    11. okt. 2026
  • Vai Elīna drīkst kaut ko vienkārši negribēt?
    17. sept. 2026
  • Elīna negrib iet uz darbu
    16. sept. 2026
  • Tālāk ir pūķi
    13. sept. 2026
  • Mēs visi esam politiķi
    10. sept. 2026
  • Nāves ēnā
    3. sept. 2026

Manas pieredzes fragmenti, pārdomas un tulkojumi par cilvēka iekšējo pasauli un dzīvi visā tās daudzveidībā. Par idejām, kartēm un pieredzi, kas palīdz ieraudzīt sevi un pasauli dziļāk un plašāk.

Atpakaļ sākumā. Par to, kas mūsos nekad nebeidz kustēties.

11. oktobris, 2026 pl. 16:17, Nav komentāru

Atpakaļ sākumā. Par to, kas mūsos nekad nebeidz kustēties.

Tajā naktī viņa gāja gulēt un, kā bija apsolījusi Braienam, nolēma pēc ilgiem laikiem aprunāties ar Mistēriju - ar to sevis daļu, kas sen atpakaļ šķita pārāk liela un neiemiesojama, bet vēlāk kļuva tik tāla, ka viņa gandrīz aizmirsa par tās eksistenci.

Šis portālu viņa nelietoja jau vairākus gadus.

Ilgstoša metaperspektīvas, tukšuma un bezidentitātes praktizēšana viņu bija aizvedusi tālu prom no visa personiskā, pirmsracionālā, maģiskā un mītiskā. Ne tāpēc, ka dvēsele būtu zudusi. Nebūt ne. Taču visi agrākie priekšstati par un ap to bija izšķīduši. Savukārt jauni nebija radušies. Varbūt tāpēc, ka dvēseles valoda, ko viņa reiz bija tik aizrautīgi apguvusi, tagad šķita kā veca mācību viela. Kaut kas izlasīts, saprasts un nolikts malā.

Viņas rīcībā pēdējos gadus bija plaša karte. Karte, kas ļāva ieraudzīt veselumu, pārkāpt pāri lomām un identitātēm, saskatīt perspektīvas, kuras agrāk nebija pieejamas. Taču šī karte vairs neparedzēja tik sīku mērogu. Tajā nebija vajadzības atzīmēt katru avotu, alu un pazemes eju. Kur nu vēl zīmēt leģendas.

Un tomēr kaut kas bija sācis kustēties.

Pazemē notika skaidri grūdieni. Viņa juta, ka tektoniskās plāksnes atkal pārbīdās. Šo sajūtu viņa pazina. Arī agrāk bija bijuši satricinājumi un sabrukumi, pēc kuriem nācās visu pārbūvēt no jauna. Taču šoreiz viņa nesaprata, kāpēc līdz ar zemes kustībām atkal jāatver vecās teikas un pasakas.

Kāpēc atkal tur jāatgriežas?

Viņa bija gājusi tālāk. Bija izaugusi no daudziem priekšstatiem, pārkāpusi pāri vecajām robežām, iemācījusies skatīties plašāk. Kāpēc tagad viņai būtu jāatgriežas vietās, no kurām reiz bija tik grūti izkļūt?

Taču sapņi neklausījās.

Jau vairākus mēnešus tie bija viņu veduši pa saviem ceļiem. Bēgšana, glābšanās, vientulība, neizbēgamība, kontroles zudums, bezspēcība. Situācijas, kurās nebija iespējams palikt vērotājas lomā, atkāpties drošā attālumā vai visu pārvērst par kārtējo atziņu.

Šie sapņi ne vienmēr kaut ko atklāja. Vismaz ne tādā nozīmē, kādā viņa bija pieradusi meklēt atklāsmes. Tie lika izdzīvot.

Bailes, kas nebija teorētiskas. Sāpes, kuras nevarēja novērot no droša attāluma. Šausmas, kamēr vēl nekas nebija noticis, bet viss jau šķita nolemts. Un reizēm arī atvieglojumu, kas nāca tik negaidīti, ka nebija iespējams to izskaidrot.

Tas bija brutāls rokraksts. Pazīstams līdz pēdējai šūnai. Tik pazīstams, ka viņa vairs nebaidījās uz to dusmoties. Varēja kliegt uz savu dvēseli, apsūdzēt to nežēlībā un prasīt, kāpēc atkal jāiet tam visam cauri.

Viņa zināja, ka vecās struktūras mēdz plaisāt, pirms kļūst redzams, kas to vietā varētu rasties. Bija pieradusi pie pārmaiņām, pie tā, ka reizēm viss, kas šķitis stabils, izrādās tikai pagaidu konstrukcija. Taču pie to biežuma un intensitātes viņa laikam vēl nebija pieradusi.

Un šoreiz bija vēl kaut kas.

Šķita, ka iznīcība paredzēta nevis atsevišķām konstrukcijām, bet visām lomām un formām, par kurām vēl pirms nedēļas viņa būtu teikusi pārliecinošu jā. Nevis senām, novalkātām identitātēm, no kurām viņa būtu gatava šķirties, bet tieši tām, kurās vēl nesen bija saskatījusi iespēju. Tām, kuras šķita dzīvas un īstas.

Nebija skaidrs, vai kaut kas tiek atņemts vai atbrīvots. Vai viņa tiek aicināta doties tālāk, vai arī viņai jāpārskata tas, no kā reiz aizgājusi.

Tajā naktī bija divi sapņi.

Pirmajā viņa atradās lidmašīnā bez pilota. Beigas šķita nenovēršamas un izbīlis liels, taču vienlaikus viņa lūdzās, kaut lidmašīna nenodarītu pāri nevienam uz zemes. Taču viņas mamma, vienīgā otra pasažiere, kaut kādā neizskaidrojamā veidā veiksmīgi nosēdināja lidmašīnu pilsētas vidū. Viņa izjuta neaprakstāmu atvieglojumu un pārsteigumu.

Otrajā sapnī viņu ar motorlaivu veda klints un alas virzienā. Viņa priecīga ilgojās nokļūt neskartā, dabiskā vidē, taču par nožēlojamu pārsteigumu ala bija pārvērsta par tūrisma objektu - elektrificēta, modernizēta, pilna ar cilvēkiem. Tur vairs nebija nekā neskarta un īsta. Viņa bija sašutusi, bet palika kopā ar citiem.

Pēc pamošanās abi sapņi viņai šķita savādi saistīti.

Abos viņa nonāca vietā, kurā nebija paredzējusi nokļūt. Abos kaut kas bija ārpus viņas kontroles. Un abos viņa nokļuva sabiedrības epicentrā - pilsētas vidū, starp cilvēkiem, prom no nomales, kurā tik ilgi bija meklējusi savu vietu.

Ko tas nozīmēja? Viņa nezināja. 

Iespējams arī šī vēlme visu saprast bija tikai vēl viens mēģinājums iegūt kontroli pār to, kas vēl nebija atklājies.

Tajā naktī viņa bija apsolījusi aprunāties ar Mistēriju. Un Mistērija, kā jau tas pienākas, nebija nākusi ar atbildēm. Tā bija nākusi ar noslēpumiem, mīklām, rēbusiem un simboliem.

Viņa varēja dusmoties. Varēja neticēt. Varēja pieprasīt paskaidrojumus.

Bet zeme zem viņas kājām turpināja kustēties.

Nav komentāru

Komentēt