the Beast in Me
Pagājušajā ziemā es nejauši nokļuvu briežu medību epicentrā. Laukos, kur parasti nav neviena un es varu stundām pazust klusumā, pēkšņi viss bija dzīvs - kustībā, spriedzē, klātbūtnē.
Es redzēju, kā bars lielu, skaistu dzīvnieku skrien pāri laukiem. Mednieki tos bija ielenkuši no trim pusēm. Tāpat kā mani. Brieži skrēja manā virzienā, un es redzēju mednieku - kādus simts metrus tālāk - paceļam ieroci. Es varēju ielūkoties tajā līnijā, kur satiekas dzīvība un nāve.
Es nezinu, par ko es tajā brīdī baidījos vairāk - par sevi vai par to, ka man būs jāpieredz otra nāve tik tuvu.
Bars tuvojās ceļam tieši manā priekšā. Es instinktīvi mēģināju paslēpties aiz koka. Atskanēja šāviens. Es zināju, ka kādam ir trāpīts.
Un tajā brīdī manī atvērās kaut kas, ko es līdz galam nepazinu. Kaut kas tumšs, dzīvniecisks, destruktīvs un vienlaikus dzīvs. Kaut kas, ko es toreiz vēl nemācēju nosaukt.
Tas nebija tikai par iznīcību. Tas bija arī par spēku. Par robežu pārkāpšanu. Par autentiskumu bez filtriem. Par instinktu, kas nav “pareizs”, bet ir patiess.
Manī ieplūda spēcīgs vilnis - adrenalīns, šoks, fascinācija. Un vēlme tuvoties, nevis novērsties.
Es gāju mednieka virzienā. Viņš runāja mierīgi, gandrīz jokojot un vainojot mani, ka patraucēju. It kā nekas īpašs nebūtu noticis.
Es neko negribēju dzirdēt. Es gribēju redzēt dzīvnieku.
Viņš gulēja pļavas vidū. Liels, smags, skaists. Februāra aukstumā no viņa ķermeņa cēlās tvaiks. Elpa vēl bija klātesoša - smaga, dziestoša. Viņš asiņoja. Es notupos blakus un uzliku roku.
Manī plūda viss: skumjas, līdzjūtība, apbrīna, adrenalīns, tuvums. Tikai ne asaras. Dzīvības beigas manā acu priekšā - un ķermenis uz to reaģēja daudzslāņaini.
Es atvainojos. Par cilvēku. Par šo robežu, kuru mēs šķērsojam. Es pateicos par viņa dzīvību.
"Es redzu tevi. Tu neesi tikai medījums."
Tas viss notika bez domāšanas. Nebija laika formulēt. Bija tikai sajūta.
Es gribēju palikt.
Gribēju būt viņam līdzās līdz galam. Sajust, kā dzīvība pamazām atkāpjas no ķermeņa.
Es gribēju to arī iemūžināt. Man bija kauns par to, bet bildes neapzināti vēl spilgtāk atklāja to, ko man nebija ērti atzīt - manu fascināciju ar nāvi.
Bet mirklis tika pārtraukts. Tuvojās citi - suņi, balsis, kustība. Dzīvība jau bija pārvērsta par pagātnes notikumu.
Es aizgāju.
Ilgi vēl gāju pa tukšajiem ceļiem. Atskatījos bara virzienā. Un dzirdēju medniekus sakām: “mēs viņus dabūsim”.
Es par to nemoralizēju. Es neveidoju viedokli.
Es tikai jutu.
Šī pieredze palika manī.
Kā enkurs.
Manā ķermenī vēl ilgi dzīvoja tas vilnis - nevis šausmas, bet intensitāte. Tuvums. Kaut kas gandrīz nepieklājīgi un nāvīgi dzīvs.
Pieredze, kas negrib tikt aizmirsta. Kas grib tikt integrēta.
-
Pagāja vairāk nekā gads, līdz es to atpazinu citā valodā.
Eross - dzīvības impulss: tuvoties, sajust, būt attiecībās.
Thanatoss - spēks, kas pārtrauc, aizver, ved uz izzušanu.
Tajā dienā viņi abi bija klātesoši.
Šāviens. Mana roka uz viņa ķermeņa.
Nāve atvēra dzīvības intensitāti. Tuvība parādījās tieši tur, kur viss beidzās.
-
Lieldienās es noskatījos seriālu The Beast in Me.
Stāstu par cilvēka tumšo pusi. Par spēku, kas ne vienmēr ir kontrolējams. Par robežām, kuras var pārkāpt. Par thanatoss, kas, ja paliek viens, sāk iznīcināt arī pašu cilvēku.
Un es atpazinu kaut ko no tā sevī. Es atpazinu, ka tas, kas mani patiesībā valdzina - gan tajā pieredzē, gan cilvēkos - nav iznīcība, bet gan thanatoss dzīvais, nefiltrētais spēks.
Tiešums. Robežas. Nepielāgošanās. Iekšējs balsts. Uzdrošināšanās.
Mana neizdzīvotā un neintegrētā spēka puse.
Un līdzās tam - to daļu, kas nometas ceļos blakus mirstošam dzīvniekam. Kas pieskaras. Kas atvainojas. Kas paliek.
Tas briedis joprojām dzīvo manī.
Un tikai tagad, šo rakstot, es viņu pa īstam apraudāju. Un atlaidu.
-
Jā, es zinu, ka atbilstošos apstākļos cilvēks ir spējīgs nogalināt. Arī es. Turklāt mēs katru dienu kaut ko vai kādu nogalinām arī daudz "nevainīgākos" veidos, tā izpaužot šo spēku. Bet tas nav tas, kas mūs definē.
Tas, kas piešķir dzīvībai svaru un nozīmi, ir kaut kas cits.
Nevis nāves neizbēgamība. Bet spēja sajust. Ievainojamība. Tuvums.
Eross.
Un varbūt tieši tur - starp šo spēku un šo trauslumu - mēs patiesībā dzīvojam.
Varbūt patiesais dzīves pagrieziens nav kļūt stiprākiem, bet ļaut runāt tai daļai, kas ir visklusākā. Visjūtīgākā. Visievainojamākā.
Jo, kad tā ir klātesoša - spēks nekļūst destruktīvs. Un tad notiek kaut kas ļoti vienkāršs un ļoti rets: jūtīgums un spēks sāk pastāvēt līdzās.
Un iespējams tas ir tas, ko es visu laiku meklēju.
Ne gaismu. Ne tumsu. Bet vietu sevī, kur nekas nav jāiznīcina, lai kaut kas varētu dzīvot.
Kur vecais drīkst beigties caur apzināšanos, nevis cīņu.
