Ko nozīmē “vieglums” un “brīvība”?
Jo ilgāk dzīvoju, jo mazāk šie vārdi man nozīmē kaut ko romantisku, spožu vai ārēju. Kādreiz brīvība man vairāk saistījās ar drosmi, izvēlēm, iespējām, izlaušanos, pašizpausmi, ar sajūtu, ka es varu un es drīkstu. Savukārt vieglums šķita kā plūdums - it kā dzīve pati nestu, un man vienkārši būtu jātrāpa tai līdzi.
Tagad tas sāk izskatīties citādi.
Ar laiku ir kļuvis redzams, ka vieglums ne vienmēr ir prieks. Un brīvība ne vienmēr ir ekstāze. Dažreiz brīvība ir ļoti klusa un vieglums - gandrīz nemanāms. Tas var nozīmēt to, ka man vairs nav tik ļoti sevi jāskaidro, jāaizstāv savas sajūtas, lēmumi, ritms, sava atkāpšanās, savs klusums. Pirmkārt, jau pašai sev.
Varbūt tas ir viens no pieaugšanas paradoksiem: sākumā brīvība šķiet kā iespēja sevi izteikt, bet vēlāk tā arvien biežāk nozīmē iespēju sevi vairs nepierādīt.
Ir laiks, kad brīvība nozīmē iziet pasaulē - atdalīties, izvēlēties, riskēt, mēģināt, radīt. Tajā posmā vajag spēku, gribu, identitāti, virzienu. Bet ir arī cits posms, kur brīvība sāk nozīmēt ko pretēju: atlaist pārmērīgo gribu, atlaist vajadzību visu definēt, atlaist piespiedu jēgas ražošanu.
Brīvība ne vienmēr ir darīt vairāk. Bieži tā ir darīt mazāk. Mazāk no vajadzības sevi piespiest un pierādīt. Mazāk no vajadzības visu paskaidrot. Mazāk no vajadzības savu pieredzi uzreiz pārvērst jēgā, secinājumā vai struktūrā.
Un tieši tur rodas cita veida vieglums - nevis no uzvaras, bet no atlaišanas. Nevis kā pacēlums, bet kā mazāks iekšējais svars. Mazāk berzes starp to, ko jūtu, un to, ko no sevis sagaidu. Mazāk berzes starp to, kas ir, un to, kādam tam, manuprāt, vajadzētu būt. Mazāk berzes starp mani un mani.
Arvien vairāk redzu, cik daudz enerģijas ir aizgājis nevis pašai dzīvošanai, bet “sevis uzturēšanai” smalkās, gandrīz cienījamās formās - sevis skaidrošanai, novērošanai, koriģēšanai, formulēšanai, jēgas un nozīmes piešķiršanai. It kā iekšā nepārtraukti būtu kāds, kurš skatās, vērtē, komentē, prasa noformulēt, saprast, nosaukt, salikt pa vietām.
Es negribu to noliegt, jo tas viss man ir devis ļoti daudz. Bez tā es nebūtu radījusi, domājusi, meklējusi, mācījusies, gājusi dziļumā. Bet vienā brīdī kļūst redzams, ka tas pats mehānisms, kas kādreiz palīdzēja kustēties, vēlāk sāk nogurdināt. Tas turpina griezties arī tad, kad vairs nav nepieciešams. Tas sāk prasīt aktivitāti tur, kur būtu vajadzīga atslābšana. Tas sāk ražot nozīmes tur, kur būtu pieticis vienkārši pabūt.
Arī apzinātība var kļūt smaga, ja tā pārvēršas nemitīgā iekšējā komentēšanā. Tad es vairs ne tikai dzīvoju - es vienlaikus visu laiku arī skaidroju sev savu dzīvi. Un varbūt tieši tur es visvairāk sajūtu atšķirību starp smagumu un vieglumu. Smagumā viss kaut ko nozīmē. Viss prasa interpretāciju. Viss prasa atbildi. Vieglumā kaut kas vienkārši ir.
Kaut kādā brīdī vieglums sāk nozīmēt nevis “es visu sapratu”, bet “es šobrīd neko nekomentēju”. Es vienkārši esmu. Es jūtu, ka man šodien gribas šo, nevis to. Es jūtu, ka ķermenis saraujas vai atveras. Es jūtu, ka kāda saruna mani nogurdina. Es jūtu, ka negribu turp doties. Es jūtu, ka gribu klusumu. Un man nav uzreiz jātaisa no tā analīze vai teorija.
Un tomēr tas nav vienkārši. Nervu sistēma ir pieradusi pie cita ritma: spriedze, kulminācija, atrisinājums. Nemiers, uzrāviens, atvieglojums. Tukšums, aizpildīšana, īslaicīga sajūta, ka atkal viss ir kārtībā. Ja ilgi dzīvojam šādā ritmā, tad pāreja uz smalkāku frekvenci sākumā tiešām jūtas kā dezorientācija. It kā nekas nenotiktu, un tieši tāpēc rodas vēlme kaut ko ierosināt, uzsākt, noorganizēt, nosaukt.
Bet tieši tur sākas cits treniņš: nevis uzreiz darīt, nevis uzreiz aizpildīt, nevis uzreiz pārvērst impulsu par projektu, nevis uzreiz izskaidrot sev, kas ar mani notiek. Vienkārši nedaudz palikt. Tukšumā.
Tas ir daudz grūtāk, nekā izklausās. Jo darīt es protu. Radīt es protu. Strukturēt es protu. Uzsākt es protu. Bet nedarīt tikai tāpēc, ka tas šobrīd ir patiesāk? Nepārvērst katru iekšējo kustību par nākamo soli? Tā jau ir pavisam cita izturība. Neatsaukties katrai trauksmei, impulsam, vajadzībai sevi noformulēt, katrai vēlmei kompensēt tukšumu ar kustību, saturu vai jēgu.
Brīvība nav darīt visu, ko gribas, tā drīzāk ir spēja nebūt verdzībā pret saviem automātismiem. Tad brīvība kļūst ļoti praktiska. Tā dzīvo mikromirkļos. Un, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka brīvība nav stāvoklis, kuru vienreiz sasniedz. Tā ir arvien smalkāka savu nebrīvību pamanīšana.
Un arī vieglums nav balva par pareizu dzīvošanu. Tas ir blakusefekts tam, ka arvien retāk sevi “stumju”. Ka arvien retāk daru lietas tikai tāpēc, ka “tā vajag”. Ka arvien retāk uzturu identitātes konstrukcijas, kuras sen vairs neelpo. Ka arvien biežāk uzticos klusumam.
Šis process nav nekas unikāls. Psiholoģijā un garīgajās tradīcijās to bieži apraksta kā apziņas brieduma posmu - brīdi, kad psihe savā attīstībā sāk pamanīt arī paša prāta un ego radītās konstrukcijas, un tām vairs nav jādarbojas nepārtrauktā spriedzē.
Galu galā tas viss pieder pie ceļa. Dažreiz ir jāizdara ļoti smags darbs, lai kļūtu viegli — tikai citādi, nekā sākumā iedomājamies. Nevis caur vēl lielāku piepūli, vēl lielāku kontroli vai perfekciju, bet lēnām atlaižot to, kas vairs nav jānes.
Un reizēm šis smagais darbs ir pavisam kluss: izturēt to smalko iekšējo pāreju no piespiešanas uz uzticēšanos. Un varbūt tieši tāpēc šis vieglums nav virspusējs. Tas nav vieglums, kas kaut ko izlaiž vai apiet. Tas ir vieglums, kas nāk pēc satikšanās ar savu smagumu. Vieglums, kas vairs nav naivs, bet nobriedis.
Un tad kļūst klusāk. Un ar to pietiek.
