Kad vecā dzīves forma vairs neder: kas ir pārkalibrēšanās?
Reizēm mēs pamanām, ka lietas, kas vēl nesen šķita svarīgas, vairs īsti nekustina. Projekts, kas agrāk aizrāva, sāk nogurdināt. Idejas, kas deva virzienu, sāk šķist izsmeltas. Mēs it kā turpinām, bet iekšā kaut kas saka: tas vairs nav tas. Ārēji viss vēl var izskatīties pilnīgi normāli, bet iekšēji parādās sajūta, ka forma, kurā mēs dzīvojam vai strādājam, vairs neatbilst tam, kas šobrīd esam.. un pat tas vairs īsti nav skaidrs.
Tieši šādos brīžos sākas process, ko var saukt par pārkalibrēšanos.
Tas nav mistisks notikums un ne vienmēr ir liels dzīves pavērsiens. Biežāk tas sākas daudz klusāk - ar nogurumu no ierastā režīma, ar grūtībām turpināt to, kas agrāk nāca dabiski, ar sajūtu, ka kaut kas ir izsmelts, lai gan loģiski vēl “vajadzētu strādāt”.
Pārkalibrēšanās būtībā nozīmē vienu: psihe sāk pielāgot ārējo formu tam, kas iekšēji jau ir mainījies.
Dažreiz tas izskatās kā virziena maiņa. Dažreiz kā identitātes pārbūve. Dažreiz kā periods, kurā vecie balsti vairs netur, bet jaunie vēl nav izveidojušies.
Un tad kādu laiku mūsu sistēma pārkārtojas - ne tāpēc, ka “kosmoss sūta zīmes” vai “dvēsele tā grib”, bet bieži tāpēc, ka psihe ir kļuvusi ļoti jutīga pret neatbilstību starp iekšējo realitāti un ārējo formu.
Ir cilvēki, kuri var dzīvot ar šo neatbilstību gadiem. Bet ir citi, kas to pamana daudz ātrāk. Nevis tāpēc, ka būtu nepastāvīgi, bet tāpēc, ka viņiem ir (uztrenēta) augstāka pašrefleksija, augstāka jēgas jutība un zemāka tolerance pret iekšēju neautentiskumu. Tas nozīmē, ka plaisa starp to, kas notiek iekšā, un to, kā dzīve ir organizēta ārpusē, kļūst jūtama agrāk. Tas, kas citiem ir desmit gadu cikls, šeit var kļūt redzams jau pēc dažiem gadiem… vai pat mēnešiem.
Kad šī plaisa kļūst pārāk liela, psihe sāk pārkārtot sistēmu. Taču tas nav viena “lēmēja” darbs. Nepastāv viena iekšēja instance, kas vienā dienā nolemj: tagad viss būs citādi. Drīzāk tas ir daudzu līmeņu process: nervu sistēma sāk nogurt no noteikta režīma, identitātes struktūra sāk plaisāt, jo tā vairs neatspoguļo aktuālo iekšējo stāvokli, un apziņa šo plaisu pamana tik skaidri, ka vairs nevar ignorēt.
Un tas ir nogurdinoši. Katru reizi, kad cilvēks atlaiž lomu, pārskata vērtības vai maina identitātes struktūru, smadzenes un psihe burtiski pārraksta ierastos modeļus. Tas ir neirobioloģiski un psiholoģiski ļoti dārgs process. Tiek zaudēti vecie orientieri, un tas prasa daudz enerģijas.
Kens Vilbers raksta, ka atteikties no ierastā skatījuma uz sevi, dzīvi vai savu lomu ir psiholoģiska zemestrīce - apmēram septiņas balles iekšējā Rihtera skalā. Un lielākā daļa cilvēku no tā izvairās, cik vien iespējams. Katrs pasaules uzskats patiesībā ir mūsu pasaule, un zaudēt šo pasauli nozīmē piedzīvot sava veida nāves krīzi. Tāpēc pārkalibrēšanās tik bieži nāk kopā ar tukšuma sajūtu.
Tukšums šeit nav sods. Tas ir pārejas stāvoklis - brīdis, kurā vecā pasaule vairs netur, bet jaunā vēl nav izveidojusies. Un to ir ļoti grūti izturēt, jo tukšums aktivizē ļoti primitīvas bailes: ka pazudīsi, ka izšķīdīsi, ka bez virziena, lomas vai nākamā soļa tu vairs nebūsi nekas. Ego struktūrai tas ir drauds, tas jūtas apdraudēts ne tikai tad, kad kaut kas sāp, bet arī tad, kad nav ko darīt, nav ko būvēt, nav kur tiekties.
Tāpēc cilvēks tukšumu parasti neiztur ilgi. Viņš atkal kaut ko uzsāk. Kaut ko izveido. Kaut ko nosauc. Ar jaunu projektu. Jaunu ietvaru. Jaunu identitāti. Jaunu veidu, kā atkal sajust intensitāti. Un tas ir ok.
Bet reizēm pārkalibrēšanās sāk virzīties nevis uz vairāk, bet uz mazāk. Nevis uz nākamo uzrāvienu, bet uz vienkāršošanu. Nevis uz jaunu konstrukciju, bet uz stabilizāciju. Cilvēks arvien biežāk spēj pamanīt: es atkal gribu būvēt nevis tāpēc, ka tas ir patiesi vajadzīgs, bet tāpēc, ka ir grūti nezināt.
Un tad jautājums vairs nav: “Kas tālāk?”, bet arvien vairāk: “Kas paliek, kad nekas nav jādara un nekam nav jābūt?”
Tas ir par spēju neuzbūvēt nākamo soli pārāk ātri, par spēju nepārvērst iekšējo kustību jaunā projektā, par spēju palikt nenoteiktībā ar katru reizi mazliet ilgāk.
Tur sākas pavisam cita veida briedums, un tas nav pasīvs process. Tā ir cita veida izturība. Pieaug tolerance būt bez tūlītēja risinājuma, jo reizēm tas, ko mēs piedzīvojam kā dezorientāciju, patiesībā ir ļoti organisks psihes mehānisms, kas mūs virza pretī attīstībai.
Un tad kādu brīdi viss ir “starp”.
Kā koks agrā pavasarī, kad sula jau kustas, bet lapu vēl nav.
