Integrālās pieejas šķēršļi - Viena garša, Kens Vilbers
Šis ir fragments no Kena Vilbera grāmatas One Taste — dienasgrāmatas formā rakstīta refleksija par garīgo praksi, apziņas attīstību un integrālās pieejas izaicinājumiem. Šeit Vilbers aplūko galvenos šķēršļus integrālai orientācijai, īpaši pievēršoties augšupejošiem garīgajiem ceļiem, neduālās pieredzes pārpratumiem un tā sauktajam garīgajam apvedceļam (spiritual bypass).
***
Otrdiena, 24. jūnijs
Ir četri vai pieci galvenie šķēršļi integrālai orientācijai un integrālai praksei. Es nerunāju par galveno straumi — ateistiskiem liberāļiem un fundamentālistiskiem konservatīvajiem —, jo abi šie virzieni integrālo garīgumu tāpat ignorēs. Es runāju par draudiem, kas rodas pašas avangarda, pretkultūras un alternatīvās garīgās kopienas iekšienē.
Pirmais šķērslis, kā es to redzu, nāk no tīri translējošajām nometnēm, kas koncentrējas uz jaunām idejām vai jaunām realitātes paradigmām. Dažas no šīm idejām patiešām ir svarīgas, un es bieži tām piekrītu, taču jauna koncepcija pati par sevi tevi nenovedīs līdz neduālai, pastāvīgai apziņai — to var paveikt tikai intensīva un ilgstoša prakse.
Šajās translējošajās nometnēs ietilpst daudzi sistēmu teorijas aspekti, ekopsiholoģija, ekofeminisms, “dzīvības tīkla” teorētiķi, neopagānisms, astroloģija un neoastroloģija, dziļā ekoloģija, kā arī Dievietes vai Gaijas pielūgsme. Ir arī brīnišķīgi izņēmumi, taču lielākā daļa šo pieeju ir iesprostotas rupjajā sensorimotorajā pasaulē, nolaistajā flatland pasaulē, un tās vienkārši piedāvā jaunus veidus, kā šo pasauli interpretēt, nevis veidus, kā transformēt apziņu smalkajā, kauzālajā vai neduālajā jomā.
Labākajā gadījumā tās sasniedz psihisko līmeni — dabas mistiku un Pasaules Dvēseli, kas pats par sevi ir patiesi brīnišķīgi, taču tomēr ir tikai transpersonālo jomu sākums.
Protams, bieži tiek apgalvots, ka šīs augstākās jomas noliedz vai apspiež zemi, taču tas attiecas tikai uz augstāko stāvokļu patoloģijām. Veselīgi augstākie stāvokļi pārsniedz un ietver zemākos, tāpēc Gars pārsniedz un ietver dabu, nevis to noliedz. Tomēr ir taisnība, ka daži garīgie ceļi patiešām apspiež zemākās jomas, un tieši šie ceļi veido otro lielo šķērsli līdzsvarotai jeb integrālai praksei.
Šo apdraudējumu var ieskicēt šādi.
Lielā aksiālā laikmeta laikā (aptuveni sestajā gadsimtā p.m.ē.) — uz cilvēces apziņas evolūcijas augošās smailes — notika monumentāls izrāviens. Vairāki izcili skolotāji — Parmenīds, Krišna, Jēzus no Nācaretes, Gautama Buda, Laodzi — atklāja, ka apziņu var izsekot līdz tās avotam. Šajā punktā psihiskā līmeņa komūnija ar Garu un smalkā līmeņa vienība ar Garu pāriet kauzālā līmeņa identitātē ar Garu: Ātmans ir Brahmans, “Es un Tēvs esam viens”, atsevišķais “es” izšķīst Tukšumā, apziņa atrod neaprakstāmo Vienu.
Šis izrāviens — no augstākajām Formas apziņas izpausmēm (smalkais līmenis) uz tīru Bezformas apziņu (kauzālais līmenis) — bija satriecošs sasniegums, lielākā apziņas mutācija līdz tam laikam, un tās spēks iedarbināja gandrīz visas pasaules galvenās gudrības tradīcijas, kas uzplaukst vēl šodien.
(Tikai mulsina lietas mēģinājumi iepīt dzimumu politiku šajā konkrētajā jautājumā. Kauzālais līmenis ir autentisks stāvoklis, kas ir sasniedzams neatkarīgi no dzimuma; pats par sevi tas ir dzimumneitrāls. Tas, ka aksiālajā laikmetā šis stāvoklis biežāk tika artikulēts caur vīriešu balsīm, mūsdienu skatījumā ir problemātiski, taču agrārās sabiedrības struktūrā — diemžēl neizbēgami.)
Tomēr šiem aksiālajiem atklājumiem bija arī būtiska ēnas puse. Steidzoties atrast Bezformu ārpus Formas pasaules, daudzi nonāca pie tā, ka nicināja visu Formas pasauli. Mērķis bija nirvāna, kas atdalīta no samsāras; debesis, kas nav no šīs zemes; Valstība, kas nav no šīs pasaules; Vienotība, kas izslēdz Daudzveidību. Šo aksiālo pieeju paraugs bija nirvikalpa samādhi, nirodha — citiem vārdiem sakot, tīra apziņas izdzišana, tīra bezformas absorbcija. Mērķis īsumā bija kauzālais jeb neizpaustais stāvoklis. Ceļš bija tīri augšupejošs un gandrīz viss, kas bija saistīts ar “šo pasauli” — sekss, nauda, daba, miesa, vēlme — tika pasludināts par grēku, nezināšanu vai ilūziju.
Zināmā mērā tajā ir patiesība: ja tevi interesē tikai šīs sensorās pasaules lietas, tu patiešām neatklāsi augstākās vai dziļākās realitātes. Taču, ja tu ej galējībā un noliedz vai apspied šo pasauli, tu nekad neatradīsi Neduālo — radikālo stāvokli, kas ietver gan Vieno, gan Daudzveidīgo, gan augšupejošo, gan lejupvērsto, gan Tukšumu, gan Formu, gan Nirvānu, gan Samsāru kā Vienas Garšas vienlīdzīgas izpausmes.
Aksiālais laikmets aizsākās ap sesto gadsimtu p.m.ē. gan Austrumos, gan Rietumos. Šī laikmeta attīstītās reliģijas gandrīz pilnībā balstījās jogiskā atkāpšanās praksē, tīri augšupejošos ceļos, dzīves noliegumā, askēzē un ķermeniskā atteikšanās disciplīnās — “ceļā uz augšu”. Tās gandrīz bez izņēmuma bija dziļi duālistiskas: gars pret ķermeni, nirvāna atdalīta no samsāras, bezforma karā ar formu.
Taču jau ap otro gadsimtu m.ē. šī kauzālā un duālistiskā nirvāna sāka atklāt savus ierobežojumus, un apziņas augošā smailes kustība virzījās tālāk par kauzālo neizpausto — uz kustību, kas sāka atpazīt pašu kauzālo bezdibeni. Citiem vārdiem sakot, Gars sāka atpazīt pats savu tīro neduālo stāvokli, un tas notika īpaši spilgti divās izcilās personībās — Nāgārjunā Austrumos un Plotīnā Rietumos.
“Forma nav nekas cits kā Tukšums, un Tukšums nav nekas cits kā Forma.” Šis slavenais formulējums no Sirds sūtras apkopo visu mahājānas budisma būtību — revolūciju, kas ieviesa neduālo redzējumu.
Nirvāna un Samsāra, Vienais un Daudzveidīgais, Augšupejošais un Lejupvērstais, Gudrība un Līdzcietība, Liecinieks un viss, kas tiek liecināts — tas viss nav divi. Taču nedualitāte nav ideja vai koncepts; tā ir tieša realizācija. Ja to pārvērš par jēdzienu vai ticējumu, seko ass sitiens ar dzenmeistara nūju. Tieši tāpēc nedualitāti bieži apzīmē kā “ne-divi, ne-vieni”, lai to nepārvērstu konceptuālā monismā, dzīvības tīkla teorijā vai flatland holismā.
Tagad kļuva skaidrs: tas, ko tīri augšupejošie ceļi uzskatīja par aptraipījumiem, grēkiem vai ilūzijām, patiesībā ir paša Gara starojošās izpausmes. Kā Plotīns teica — Daudzveidīgais nav atdalīts no Viena; Daudzveidīgais ir Viena izpausme (nevis teorija, par kuru domā ar prātu, bet kaut kas, ko tieši uztver ar kontemplācijas aci).
Tādējādi garīgā prakse vairs nebija vērsta uz visu izpausmju noliegšanu, bet gan uz to, lai “vestu visu uz ceļa”. Tantra — vēl viens neduālās revolūcijas zieds — atzina, ka pat vissmagākajos stāvokļos dziļi iekšā mīt pašu gudrību un pestīšanu nesošais starojums: dusmu centrā ir skaidrība, iekāres vidū — līdzcietība, baiļu sirdī — brīvība.
Viss balstījās vienkāršā principā: augstākais pārsniedz un ietver zemāko, nevis to noliedz. Gars pārsniedz un ietver dvēseli, dvēsele pārsniedz un ietver prātu, prāts pārsniedz un ietver ķermeni, ķermenis pārsniedz un ietver matēriju. Tādējādi visi līmeņi ir jāietver, jāpārveido, jāuzņem un jāaptver patiesajā garīgajā ceļā.
Tas būtībā ir tas pats Lielās Ķēdes princips, ko mācīja augšupejošās skolas, taču tagad tas tika saprasts nevis kā bēgšanas karte no miesas cietuma, bet kā mūžīgā apskāviena diagramma, ar kuru Gars aptver visu izpausmi, no kuras tas pats ir izplūdis.
Tā sākās neparastā neduālā revolūcija. Rietumos to drosmīgi turpināja neoplatoniskā tradīcija, lai gan Baznīca to lielākoties noraidīja, jo tā bija oficiāli zvērējusi uzticību augšupejošajam ceļam: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Taču tiem, kam bija acis redzēt un ausis dzirdēt, neoplatoniskais strāvojums iezīmēja nedualitātes ceļu cauri pirmajam un otrajam gadu tūkstotim.
Kad kļuva skaidrs, ka Lielais Ligzdojums patiesībā attīstās laikā, neoplatoniskā tradīcija tieši baroja lielo ideālistu redzējumu — Fihte, Šellings, Hēgelis —, kuri Visumu skatīja kā Gara attīstības un evolūcijas procesu.
Mūsdienās šī satriecošā vīzija izpaužas evolūcijas zinātniskajā teorijā — pat ja tās forma pagaidām ir bāla un novārdzināta sava varenā priekšteča ēna.
Austrumos neduālā revolūcija dzemdēja mahājānas budismu, vedāntu, neokonfūcianismu, Kašmiras šaivismu un vadžrajānas budismu — kopumā to var apzīmēt ar vārdu “Tantra”. Lielais tantriskais uzplaukums notika Indijā no aptuveni astotā līdz vienpadsmitajam gadsimtam un no turienes izplatījās uz Tibetu, Ķīnu, Koreju un Japānu. Kad arī Austrumos Lielā Ķēde tika saprasta kā patiesi evolucionāra, Šri Aurobindo to izklāstīja ar nepārspējamu ģenialitāti.
Šodien mēs atrodamies labvēlīgā vēstures brīdī, kur šie divi lielie neduālie strāvojumi — savā evolucionārajā un integrālajā formā — sāk satuvināties. Rietumu neoplatoniskie un ideālistiskie virzieni, apvienoti ar zinātnisko izpratni par evolūciju, tiek integrēti ar Austrumu lielajām neduālajām un tantriskajām skolām, kas pašas sevī jau nes spēcīgu attīstības orientāciju.
Rezultāts ir vispārējā integrālā pieeja, kas šobrīd — dažādās formās — ietver simtiem pētnieku visā pasaulē. Šai kopai mūsdienu integrālā pieeja pievieno arī dziļās psiholoģijas nozīmi — gandrīz pilnībā Rietumu atklājumu — un vēlmi ļaut izcilībai mirdzēt katrā līmenī, katrā dimensijā, katrā kvadrantā, katrā jomā — gan cilvēciskajā, gan dievišķajā eksistencē. Integrālā pieeja vēl ir bērnības stadijā, taču tā aug apbrīnojamā tempā.
Ja pirmais šķērslis integrālajai pieejai ir flatland jeb tikai "nokāpjošās" skolas, tad otrais šķērslis — kā jau iesāku — ir tīri augšupejošais ceļš. Šī pieeja — aksiālā laikmeta mantojums — ietver teravādas budismu, dažas vedāntas formas (kas apstājas nirvikalpa vai jñāna samādhi un neizlaužas līdz sahadža), kā arī daudzas aštānga un hatha jogas formas (ja to mērķis ir tikai mentāla izdzišana). Atkal — ne jau tāpēc, ka šīs pieejas būtu nepareizas, bet tāpēc, ka tām ir nepieciešams papildinājums — Lejupvērstais Ceļš, lai tās ieņemtu patiesi neduālu pozīciju.
Trešais šķērslis ir tā sauktais “garīgais apvedceļš” (spiritual bypass), kas iedomājas, ka, ja tu “atrodi Garu”, Dievieti vai Augstāko Es, tad viss pārējais kaut kā maģiski pats par sevi sakārtosies: darbs, attiecības, ģimene, kopiena, nauda, ēdiens, sekss — viss pārstās traucēt. Skumjā patiesība ir tāda, ka parasti paiet desmit vai divdesmit gadi, līdz cilvēks saprot, ka tas nav noticis, un tad rodas jautājums — kur ir palikusi tava dzīve?
Šī garīgā apiešana var būt ļoti viltīga — īpaši, ja tu strādā ar visaugstākajām neduālajām skolām. Vienas Garšas apziņa ir vienmēr jau klātesoša; ja tu apzinies šo lappusi tieši šobrīd, tad šī galējā apziņa jau ir pilnībā klātesoša. Tieši tāpēc, ka Viena Garša ir “vienmēr jau”, daudzi cilvēki var piedzīvot ātru, bet ārkārtīgi spēcīgu šī galējā stāvokļa uzplaiksnījumu, ja prasmīgs skolotājs uz to uzmanīgi norāda. Daudzas lielās neduālās skolas — piemēram, dzogčens un vedānta — ir veltītas tieši šādām “norādīšanas instrukcijām”.
Taču, kad studenti piedzīvo spēcīgu šīs “vienmēr-jau” apziņas triecienu, var notikt arī nepatīkamas lietas. No vienas puses, viņi var būt dziļi atbrīvoti no ķermeņa–prāta zemāko līmeņu saistošās dabas. No otras puses, tas nenozīmē, ka šie zemākie līmeņi pārstāj pastāvēt vai ka tiem vairs nav savas problemātikas. Tu vari būt Vienas Garšas apziņā un vienlaikus saslimt ar vēzi, izgāzties laulībā, zaudēt darbu vai vienkārši būt riebeklis. Augstāka attīstības stadija nenozīmē, ka zemākie līmeņi pazūd (Budām joprojām ir jāēd), un tā arī automātiski nenozīmē, ka tu esi apguvis zemākos līmeņus (apgaismība neļaus tev noskriet četrminūšu jūdzi).
Patiesībā bieži notiek pretējais: cilvēks sāk atstāt novārtā vai pat ignorēt zemākos līmeņus, iedomājoties, ka tie vairs nav nepieciešami viņa labklājībai, lai gan patiesībā tie ir viņa labklājības izpausmes līdzekļi un Gara transportlīdzekļi, kuros viņš tagad dzīvo. Šo transportlīdzekļu atstāšana novārtā ir “spirituāla pašnāvība” — tu atstāj novārtā sevis paša svētās izpausmes.
Un kļūst vēl sliktāk. Lai pārietu psihoseksuālās attīstības orālajam posmam, tev nav jākļūst par izcilu pavāru. Lai atklātu transverbālo, tev nav jākļūst par Šekspīru. Citiem vārdiem sakot — nav nepieciešams perfekti apgūt zemāko attīstības stadiju, lai pārietu uz augstāku; nepieciešama tikai minimāla funkcionālā kompetence. Taču tas nozīmē, ka cilvēks var nonākt ļoti augstās attīstības stadijās un joprojām saglabāt visdažādākās problēmas zemākajos līmeņos. Un vienkārša “pieslēgšanās” augstākajam līmenim pati par sevi šīs problēmas neatrisina.
Tas kļūst par sava veida murgu “vienmēr-jau-tur” skolās, jo, tiklīdz tu iegūsti spēcīgu Vienas Garšas uzplaiksnījumu, vari pilnībā zaudēt motivāciju aizlāpīt caurumus savā psiholoģiskajā pagrabā. Tev var būt dziļa un sāpīga neiroze, bet tu par to vairs nerūpējies, jo vairs neesi identificēts ar ķermeņa-prāta kompleksu. Tajā ir zināma patiesība. Tomēr šāda attieksme ir nopietns bodhisatvas solījuma pārkāpums — solījuma nodot Vienas Garšas pieredzi visām jūtīgajām būtnēm tādā veidā, kas spēj atbrīvot ikvienu.
Tu vari būt apmierināts, ka nestrādā ar savu neirotisko “atkritumu”, taču visi apkārtējie skaidri redz, ka tu esi neirotisks muļķis, un tāpēc, kad tu paziņo, ka patiesībā atrodies Vienā Garšā, vienīgais, ko viņi atcerēsies, ir vēlme par katru cenu no šī stāvokļa izvairīties. Tu vari būt laimīgs savā Vienā Garšā, bet tu nožēlojami izgāzies tās nodošanā — jebkādā formā, kas būtu sadzirdama — tieši tāpēc, ka neesi strādājis ar visiem tiem zemākajiem “transportlīdzekļiem”, caur kuriem tev ir jāpauž sava izpratne.
Protams, viena lieta ir būt aizskarošam, ja tu esi iesaistīts dusmīgā gudrības vai dharmas cīņā, un pavisam kas cits — vienkārši būt neirotiskam dīvainim. Viena Garša pati par sevi neko “nekomunicē”, jo tā ir viss. Drīzāk tie ir tava dvēsele, prāts un ķermenis, tavi vārdi, rīcība un darbi, kas komunicēs tavu Stāvokli; un, ja tas viss ir sačakarēts — veiksmi tev.
Atkal — nav tā, ka Vienas Garšas jeb sahadža skolas būtu kļūdainas. Tās ir pieslēgtas augstākajam iedomājamajam stāvoklim, taču tām ir jābūt papildinātām ar izpratni, ka darbs ir jādara arī zemākajos līmeņos un mazākos attīstības posmos (ieskaitot psihoterapiju, uzturu un fiziskās aktivitātes, attiecības, iztiku utt.), lai varētu izveidoties patiesi integrāla orientācija. Tikai šādā veidā cilvēks var nodot Vienas Garšas pieredzi visām jūtīgajām būtnēm — tām, kuras pašas pārsvarā dzīvo zemākajās jomās un visvieglāk reaģē uz veselīgiem vēstījumiem, kas adresēti šīm jomām, nevis uz augstākiem vēstījumiem, kas tiek izkropļoti caur neirotiskām un sašķeltām zemākajām realitātēm.
Pēdējais lielais šķērslis integrālai pieejai, kā es to redzu, ir jaunā laikmeta epidēmija, kas… ak, nu jā. Tā paceļ maģiju un mītu līdz psihiskajam un smalkajam līmenim, sajauc ego ar Patību, glorificē pirmsracionālo kā transracionālo, sajauc pirmskonvencionālu vēlmju piepildīšanu ar pēckonvencionālu gudrību, sagrābj pati sevi un nosauc to par Dievu. Es novēlu viņiem visu labāko, bet… Lai viņu vēlmes ātri piepildās, lai viņi varētu saprast, cik patiesībā tās ir neapmierinošas.
Tātad — tie ir galvenie šķēršļi neduālai integrālai pieejai, kā es tos redzu: nokāpjošā “plakanzeme” un tās pamatā translējošās skolas; tikai augšupejošie ceļi ar riebumu pret šo pasauli; garīgais apvedceļš; Vienas Garšas pašpietiekamība, kas atstāj muļķus tādus, kādi tie ir; un jaunā laikmeta elevacionisms. Ja pievienojam tam vēl konvencionālo pasauli kopumā — gan liberālos ateistus, gan konservatīvos mītiskos fundamentālistus — tas jau ir labs pusducis šķēršļu integrālai pašrealizācijai, kas vienkārši nozīmē: Gars noteikti vēl nav noguris no šīs Kosmiskās paslēpju spēles — jo tam ir pilnīgi pieņemami turpināt slēpties pašās nolādētākajās vietās.
***
Autores piezīmes integrālai lasīšanai
Garīgais apvedceļš kā brīdinājums praksē
Šis fragments ir īpaši vērtīgs kā pretinde garīgajam eskeipismam. Vilbers atgādina: augstāka apziņa neatceļ ķermeni, attiecības, psiholoģiju un ikdienas dzīvi. Tieši otrādi — integrāla prakse nozīmē iekļaut un kopt visus līmeņus, nevis tos apiet.
Augšupejošais un lejupvērstais ceļš
Tīri augšupejoša prakse tiecas prom no formas un pasaules; tīri lejupvērsta — paliek bez dziļuma. Integrālā pieeja aicina abus ceļus savienot: pārsniegt, nezaudējot iesakņojumu, un iekļaut, nezaudējot orientāciju uz Garu.
***
Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.