Liecinieks vai depersonalizācija?
"Pastāv ļoti krasa atšķirība starp būšanu Lieciniekam un depersonalizāciju. Pirmajā gadījumā tu neesi piesaistīts; otrajā — atsvešināts. Pirmajā tev ir līdzsvara un mierīguma pamats, no kura tu ar degsmi iesaisties visā, kas rodas; otrajā tu esi nejutīgs, nespējīgs izjust kaisli pret jebko. Pirmajā tu redzi visu ar intensīvu skaidrību un spilgtu mirdzumu; otrajā tas ir tā, it kā tu skatītos uz pasauli caur teleskopa nepareizo galu." Kens Vilbers
Bieži garīgumu pārprot kā kaut ko “atrautu no dzīves”: it kā attīstoties mūs vairs nekas īsti neskartu, mēs kļūtu vienmēr mierīgi, neitrāli un nesatricināmi. It kā vairs nebūtu apnicīgu domu un izaicinošu emociju. Bet tas nav tas, par ko runā apzinātība.
Būt savu iekšējo un ārējo procesu vērotājam nav tas pats, kas kļūt nejutīgam. Liecinieks nozīmē — tu joprojām jūti un redzi visu, tikai vairs neesi pilnībā pielipis katrai domai un emocijai. Ir iekšējs pamats, no kura tu vari iesaistīties dzīvē ar skaidrību un dzīvīgumu.
Savukārt depersonalizācija ir pavisam kas cits: atsvešināšanās un atslēgšanās, kur pasaule kļūst tāla un “bez krāsām”. Tas var izskatīties pēc miera, bet patiesībā tas ir kontakta zudums. Dažreiz arī “all light and love” tendence var kļūt par apvedceļu — nevis par īstu Liecinieku, bet par smalku izvairīšanos no neērtā: miers izskatās garīgs, bet patiesībā samazina kontaktu ar realitāti.
Un tieši to Vilbers grib nošķirt: garīga attīstība nav par to, lai dzīve mūs vairs neskartu. Drīzāk par to, lai mēs varam palikt ar to kontaktā — jūtīgi, dzīvi, iesaistīti — tikai ar mazāk "aplipšanas" un mazāk automātikas.
Pieņemsim, man kāds pasaka ko asāku (vai vienkārši “ne tajā tonī”), un es sajūtu: krūtīs saspiežas, prātā uzreiz parādās titri — “mani nenovērtē”, “man jāaizstāvas”, “es nedrīkstu izskatīties vāja”.
Ego variants: es iekrītu filmā, galvenajā lomā - vai nu uzsprāgstu, vai noriju, vai aizveros.
Liecinieka variants: es joprojām to jūtu (jā, sāp / kaitina), bet paralēli pamanu: “ā, šis ir aizvainojums un aizsardzība.” Parādās neliela atstarpe. Es varu ievilkt elpu, nepateikt pirmo replikas melnrakstu, un atbildēt no vietas, kas ir dzīvāka un skaidrāka.
Depersonalizācija izskatās citādi: it kā sistēma pēkšņi pārslēgtos “drošības režīmā” (jo tāds ir tās uzdevums - nervu sistēmas aizsardzības mehānisms, kas uz brīdi samazina pārdzīvojuma intensitāti, piem., stresā, panikā, pārslogojumā, reizēm pēc traumas. Nevis “es elpoju un skaidri redzu”, bet “es atslēdzos, lai nesāp”. Sajūtas kļūst blāvākas vai attālinās. Domas joprojām var skanēt, bet bez īsta kontakta. Var rasties iespaids, ka es skatos uz sevi no malas, it kā šī saruna notiktu ar kādu citu. Ir miers, bet auksts: nevis klātbūtne, bet atvienošanās. Un pēc tam var palikt tukšums vai dīvaina atslābuma sajūta kopā ar attālināšanos — no cilvēka, no sevis, no dzīves garšas.
Tāpēc garīgums nav par to, lai vairs neko nejustu. Tas ir par to, lai varētu just — un ar to visu nepazust.
