Dzīve kā kino
Lai arī “dzīve kā kino” skan nedaudz klišejiski, tā ir pārsteidzoši precīza metafora tam, kā kustas un atklājas mūsu apziņa.
Filma
Pārsvarā dzīve mūs ievelk kā filma.
Ir sižets. Dramatiskas ainas. Varoņi un antagonisti. Iekšējie monologi. Filma ir “mans stāsts”: personība, biogrāfija, vecie ievainojumi, uzvaras, cerības, bailes. Ego, kas salīdzina, aizstāvas, grib piederēt, grib būt saprasts.
Un viss šķiet tik īsts un pārliecinošs, ka aizmirstas: tā ir tikai viena versija par notiekošo. Tajā brīdī mēs esam kļuvuši par galveno varoni - pilnībā iekšā ainā.
Kinozāle
Taču, ja dzīve ir filma, tad kaut kur ir arī kinozāle.
Uz ekrāna mainās ainas: skrējiens, kritiens, mīlestība, cīņa, bailes, triumfs, vilšanās. Un paralēli skan balss, kas visu komentē:
“Vajadzēja rīkoties citādi.”
“Es atkal esmu par daudz.”
“Redzi, viņi nesaprot.”
“Es atkal kļūdījos.”
Tie ir titri. Prāts kā tulkotājs. Tas nosauc, interpretē, piešķir nozīmi. Un bieži mēs noticam titriem vairāk nekā pašai ainai. Notikumi varētu notikt arī bez titriem - bet tieši titri piešķir “identitāti” tam, kas notiek. Un jo intensīvāka aina, jo vieglāk aizmirst, ka tas viss ir uz ekrāna.
Ekrāns
Jo ir kaut kas, kas paliek nemainīgs, kad ainas mainās.
Dusmas pāriet. Sajūsma pāriet. Bailes pāriet. Bet ir klātbūtne, kas to visu tur. Ne doma. Ne emocija. Ne loma. Drīzāk fons, kas nepazūd, kad mainās saturs. Kā ekrāns, uz kura viss parādās, bet kas pats nekad nedeg, negrimst un nesaplīst. Tas vienmēr paliek neskarts. Integrālā valodā tā ir apziņa - tīrā klātbūtne.
Reizēm mēs to sajūtam pēkšņi: klusumā, dabā, sportojot vai pēc sarunas, kurā kaut kas sāp. Filma turpinās, bet mēs vairs neesam tai simtprocentīgi pielipuši.
Skatītājs
Un tad rodas jautājums: kas tad mēs esam šajā metaforā?
Aktieris? Titru autors? Skatītājs?
Dažreiz mēs esam tas, kurš skatās. Mēs redzam aizvainojumu, nevis esam aizvainojums. Dzirdam iekšējo tulkotāju, nevis esam tulkotājs. Pamanām ego, nevis esam ego. Tas ir atvieglojums - ne tāpēc, ka problēmas pazūd, bet tāpēc, ka mainās perspektīva.
Kas tad īsti skatās? Var izšķirt vismaz trīs “dziļumus”.
1) Ego kā skatītājs.
Ikdienā “es skatos filmu” bieži nozīmē: personība ir pielipusi kādam tēlam un viņa stāstam. Tas ir relatīvais skatītājs - tas, kurš pārdzīvo, aizstāvas, salīdzina, grib, lai sižets iet “pareizi”.
2) Liecinieks kā skatītājs.
Dziļāk parādās klātesamība, kas redz gan filmu, gan to, ka ego skatās filmu. Šeit parādās atstarpe: mēs redzam domas un emocijas, nevis automātiski kļūstam par tām.
3) Nedualitāte: nav atsevišķa skatītāja.
Un vēl dziļāk robeža izšķīst: ekrāns, filma un skatītājs vairs nav trīs dažādas lietas. Nav divu. Ir tikai notikšana apziņā.
Režisors
Un tomēr… ir vēl viens slānis.
Daļa filmas ir rakstīta sen: bērnības lomas, aizsardzības mehānismi, ēnas, attīstības posmi. Arī kolektīvie stāsti, kuros piedalāmies pat nemanot. Tāpēc reizēm šķiet, ka filma “rakstās pati”. Un varbūt tā arī ir.
Režisors nav viens cilvēks. Tas var būt mūsu bezapziņas rokraksts, attīstības struktūras, kas mūs formē, un dziļākā līmenī - pats Absolūts, kas spēlējas formā.
Un lielākā brīvība ne vienmēr ir pārrakstīt scenāriju. Dažreiz lielākā brīvība ir atcerēties, ka mēs neesam tikai scenārijs.
Kas notiek, ja paliekam zālē?
Reizēm notiek kas interesants - ja mēs neizskrienam uz skatuves katrā ainā un neiekrītam katrā titrā, filma kļūst vieglāka, un pat intensīvas ainas vairs nav tik biedējošas.
Jo ekrāns paliek.
Un dažreiz pazūd arī robeža starp ekrānu un skatītāju. Ekrāns nav atsevišķs no tā, kas uz tā parādās. Ir tikai notikšana: elpa notiek, domas notiek, emocijas notiek, dzīve plūst.
To mēdz saukt par nedualitāti. Vai Vienu garšu. Vai vienkārši par mieru, kas nav atkarīgs no sižeta.
Integrālais paradokss
Ja turpinām kino metaforu, bieži domājam, ka garīgums nozīmē “piecelties un iziet no zāles”: izbeigt filmu, apturēt drāmu, izšķīst gaismā, taču vai mēs varam “iziet no zāles”? Ja ar zāli domājam domas, emocijas, personību, pasauli - tad nē. Kamēr dzīvojam, filma turpinās. Apziņa turpina izpausties kā forma.
Mēs varam iziet no identifikācijas, bet ne no pašas dzīves. Un vai vajag? Jo tad nebūtu attiecību, radošuma, ķermeņa, kustības. Tā būtu nevis brīvība, bet izdzēšanās.
Jo dziļākais jautājums nav “kā izkāpt no samsāras”, bet gan atpazīt, ka samsāra un nirvāna ir viena un tā pati zāle.
Praktiskais jautājums
Tāpēc “dzīve kā kino” praksē izskatās šādi: sākumā mēs esam aktieris, tad mēs atklājam sevī skatītāju, tad mēs atpazīstam ekrānu. Un pašā dziļumā kļūst skaidrs, ka nekad nav bijusi atsevišķa zāle: filma, zāle un skatītājs visi notiek apziņā.
Un mēs nevaram iziet no tā, kas mēs paši esam.
Tāpēc jautājums nav “kā uzrakstīt labāku filmu”, bet vai es atceros, ka sēžu kinozālē? Vai es atceros, ka esmu pats ekrāns? Un vai es spēju palikt zālē?
Nevis bēgt no dzīves, bet dzīvot to, atceroties tās caurspīdīgumu. Bez vajadzības izdzēst sižetu, salabot aktierus vai tikt “ārā”. Un, kad mēs vairs neesam iesprostoti lomā, filma bieži kļūst dzīvāka. Krāsas intensīvākas. Attiecības īstākas. Kustība brīvāka.
Jo neviens mūs nesauca kļūt par šīs filmas perfekto varoni, tikai atcerēties - kas ir tas, kas skatās?!