Kāpēc mums nepieciešams klusums un kāpēc apstāties ir tik grūti?
Jo klusumā kļūst dzirdams un redzams tas, ko kustībā nepamanām. Apstāšanās atņem ierasto aizsegu - darīšanu - un tad priekšplānā iznāk domas, emocijas, spriedze, nogurums, neatbildēti jautājumi. Ne tāpēc, ka kaut kas pēkšņi “rodas”, bet tāpēc, ka beidzot to pamanām.
Tāpēc mums ļoti saprotami atkal gribas kustēties. Jo darīšana nav tikai pienākumi - tā bieži ir pašsajūtas regulēšanas veids. Kamēr esam kustībā, ir vieglāk nejust, atlikt, turēt distanci. Un ikdienas fona slodze ir reāla: nervu sistēma pielāgojas, savācas, tur tempu, sociālo seju, atbildības. Tik pierasti, ka šķiet - “tādi mēs vienkārši esam”.
Varbūt “klusumā man paliek sliktāk” patiesībā ir brīdis, kad mēs beidzot nonākam kontaktā ar to, kas mūsos jau sen dzīvo nepamanīts. Jo apstāšanās nav tikai “beidzot atpūta”. Tā ir režīma maiņa. Un režīma maiņā kļūst redzams tas, kas līdz šim bija fonā: nogurums, vilšanās, skumjas, aizkaitinājums, neizrunātas lietas. Dažreiz arī prieks, kuru neesam sev ļāvuši sajust. Tas ne vienmēr nozīmē, ka kaut kas ir “salūzis”, bet gan to, ka mēs ilgi esam bijuši ļoti funkcionāli - tik funkcionāli, ka iekšējā dzīve ir atstāta uz “pēc tam”.
Un apstāšanās var būt biedējoša ne tikai emociju dēļ, bet arī kontroles dēļ. Kustībā mēs jūtamies kompetenti: darām, risinām, saprotam, taču pauzē ir neskaidrība un nepabeigtība. Un tās prātam nepatīk, tāpēc tas mēģina pauzi pārvērst par projektu: “tagad sapratīsim, izanalizēsim, salabosim.” Taču tas var pārvērsties par tādu pašu aizsegu, tikai smalkākā formā.
Dzīve mūs mēdz apstādināt arī pati - ar krīzēm, slimībām, izdegšanu, piespiedu pauzēm. Un pat tad ir iespējams pārskrollēt sev pāri telefonā, seriālos, plānos, nejaušās sarunās, mājas tīrīšanā, ceļojumā, pat “garīgumā”. Arī apstāšanās var kļūt par klusu, sociāli pieņemamu veidu, kā nesatikt sevi.
Tāpēc jautājums nav tikai “vai mēs apstājamies”. Jautājums ir - vai mēs tajā pauzē vispār esam klāt? Vai arī vienkārši mainām bēgšanas formu no skaļas uz klusāku?
Un, jā, tas nav viegli, bet tas ir normāli. Nav viegli sastapt savu “skaļumu” klusumā. Mēs bieži neesam trenēti vienkārši būt kopā ar to, kas notiek, neizlabojot un neizskaidrojot. Tāpēc mēs skrienam vai aizpildām pauzes. Tas nav rakstura defekts, tā ir iemācīta izdzīvošanas prasme, kas reiz mūs sargāja, taču tagad tā vienkārši traucē dzīvot brīvāk un plašāk.
Tāpēc ir kaut kas ļoti vērtīgs tajā, kad pamazām paliekam sev klāt. Ne varonīgi, ne uzreiz ilgi, kaut par vienu mirkli vairāk nekā vakar. Jo emocijas ne vienmēr grib tikt “atrisinātas”. Bieži tās vienkārši grib tikt izjustas. Un domām bieži vajag tikai izskanēt, nevis uzreiz kļūt par secinājumu vai lēmumu.
Kā palikt klāt? Varbūt sākumā pietiek ar pavisam vienkāršu attieksmi - nevis uzreiz visu saprast un salabot, bet pamanīt un nosaukt. “Tagad ir spriedze.” “Tagad ir skumjas.” “Tagad ir tukšums.” Ne kā diagnozi, bet kā faktu. Un, ja kļūst par daudz, arī tas ir fakts - tad mēs nevis spiežam sevi “izturēt”, bet atgriežamies pie kaut kā vienkārša un droša (ķermenis, elpa, kontakts ar telpu, saruna, mūzika, filma). Palikt klāt nenozīmē visu panest vienatnē.
Klusums reizēm ir skaļš. Bet tieši tur mēs sākam dzirdēt sevi. Un tas maina visu.