Pasaule pamatskolā
(mans atskats uz Kena Vilbera “A Post-Truth World” idejām vienkāršā valodā)
Ja apziņas attīstību iedomājamies kā skolu ar 1.-9. klasi*, tad diezgan pazemīgi jāatzīst, ka cilvēce lielākoties vēl iet sākumskolā. Tieši tur šobrīd pārsvarā notiek kolektīvā domāšana. Un tas nav pārmetums - sākumskola ir vajadzīga, bez tās nevar. Turklāt šajā apziņas attīstības skolā mēs visi piedalāmies gan kā skolēni, gan kā skolotāji vienlaikus.
Mēs dzīvojam interesantā un ļoti saspringtā laikā.
Lielākā daļa pasaules šobrīd mācās 4., 5. un 6. klasē, kur galvenais ir:
– noteikumi, autoritātes, tradīcijas, “kā pienākas” (4. klase),
– progress, sasniegumi, rezultāti, efektivitāte, racionālisms (5. klase),
– iekļaušana, empātija, daudzbalsība, relatīvisms, vienlīdzība, konteksts (6. klase).
Vienlaikus jāatzīst arī tas, ka daļa pasaules joprojām izmanto 3. klases instrumentus - egocentrisku varu, spēku, iebiedēšanu, principu “kurš stiprāks, tam taisnība”. Mūsdienu tehnoloģiju pasaulē šie instrumenti kļūst īpaši bīstami.
Kas nogāja greizi ar 6. klasi
Apmēram pirms sešdesmit gadiem parādījās 6. klase ar ļoti cilvēcīgiem nodomiem - lai neviens netiek atstumts, lai visas balsis tiek sadzirdētas, lai vairs nav vienas autoritāras patiesības. Un patiesi - 6. klase izdarīja daudz laba - tā ienāca kā vajadzīgs līdzsvars pēc 4. un 5. klases dominances, iemācot redzēt kontekstu, sadzirdēt apspiestās balsis un apšaubīt absolūtus priekšstatus.
Problēma sākās tad, kad 6. klase iestrēga savās robežās. Ar visiem labajiem nodomiem tā sāka jaukt kopā:
– viedokli ar brieduma līmeni,
– iekļaušanu ar robežu trūkumu,
– empātiju ar nespēju pateikt “nē”.
Tās ēna izpaudās kā: pārmērīgs relatīvisms, nespēja atšķirt brieduma līmeņus, bailes no struktūras – robežas tiek uztvertas kā vardarbība, neredzamas morālās hierarhijas – “iekļaujoši”, bet tikai “pareizajiem”.
Rezultātā skolā pazuda skaidri orientieri. Viss kļuva “atkarīgs no skatpunkta”. Un, ja viss ir vienlīdz pareizi, tad nekas vairs nav īsti noturīgs.
6. klase solīja vienlīdzību, taču realitātē šis solījums nestrādāja. Ne tāpēc, ka tas būtu ļauns vai muļķīgs, bet tāpēc, ka pasaule joprojām lielākoties dzīvo 3., 4. un 5. klases līmenī.
Kad dominē vajadzība pēc kārtības, drošības un skaidrības (4. klase) un vajadzība pēc rezultātiem un kontroles (5. klase), 6. klases vēstījums par pilnīgu relativitāti tiek uztverts nevis kā progress, bet kā apdraudējums.
Rezultāts bija gandrīz paredzams - nevis integrācija, bet pretkustība. Ar visiem labajiem nodomiem 6. klase nogurdināja, sašķēla un izprovocēja regresu uz 4. un 5. klases kontroles modeļiem, kā arī 3. klases brutālu spēka lietošanu. Ne tāpēc, ka cilvēki kļuva “sliktāki”, bet tāpēc, ka 6. klase mēģināja runāt pāri attīstības realitātei.
Kāpēc 4.–5. klase protestē
Te notiek tas, ko Kens Vilbers sauc par post-truth simptomu, nevis cēloni.
un 5. klase jūtas apdraudēta:
– “kur palika kārtība?”
– “kur palika atbildība?”
– “kāpēc vairs neko nevar nosaukt vārdā?”
Un, ja uz šiem jautājumiem nav atbildes, cilvēki atgriežas pie tā, ko pazīst: vienkāršiem risinājumiem, spēcīgām figūrām, autoritātes. Tā saka: “pietiek”, pat ja risinājums ir raupjš, primitīvs vai atpakaļejošs. Tas nav solis uz priekšu. Tas ir sākumskolas aizsargreflekss, kad viena klase jūtas nesaprasta un kad vecākā klase pati vairs nesaprot, ko dara.
Kāpēc pasaule šķiet sajukusi
Pasaule nav sajukusi. Tā vienkārši ir vienā ēkā ar dažādām klasēm, kur:
– 3. klase cīnās par varu,
– 4. klase grib disciplīnu,
– 5. klase grib uzvarēt un attīstīties,
– 6. klase grib, lai visi jūtas labi,
– bet 7. (kā arī 8. un 9.) klasē pagaidām vēl mācās tikai daži skolēni.
Taču bez 7. klases nav, kas saliek visu kopā, nav, kas atšķir līmeņus, nav, kas pasaka: “jā, tev ir taisnība - šajā klasē”.
Kas ir 7. klase
7. klasē parādās integrālā domāšana - spēja redzēt visas klases vienlaikus un nejaukt tās kopā. Problēma nav klašu daudzveidībā, bet tajā, ka tās dzīvo vienā telpā bez kopējas kartes.
Vienīgie mūsdienīgie risinājumi var nākt tikai no šī skatpunkta. Ne tāpēc, ka 7. klase būtu “gudrāka”, bet tāpēc, ka tā redz visu skolu vienlaikus.
7.klase spēj teikt:
– “4. klases vajadzība pēc struktūras ir leģitīma.”
– “5. klases tieksme pēc progresa ir nepieciešama.”
– “6. klases empātija ir nenovērtējama.”
- un nejaukt to visu vienā putrā, ne atcelt vai uzvarēt kādu klasi, bet samazināt destruktīvu berzi starp tām.
Kāpēc šī krīze ir vajadzīga
Šī spriedze ir nepatīkama, bet nepieciešama. Bez tās 6. klase nekad neieraudzītu savas robežas. Un bez tās 7. klase nekad nekļūtu aktuāla. Tagad šī nepieciešamība ir kļuvusi neizbēgama.
Šī spriedze nav sistēmas kļūda. Tā ir nobriešanas pazīme, jo neviena klase nav domāta, lai tajā paliktu mūžīgi. Neviena nav kļūda, un neviena nav galamērķis. Katra klase iedod prasmes, kas konkrētajā posmā ir vitāli svarīgas. Katra iedod ko būtisku - drošību, disciplīnu, sasniegumus, domāšanu, empātiju - un katrai ir savi ierobežojumi.
Kad šīs robežas kļūst par spriedzi, tā nav neveiksme, bet signāls: šis līmenis savu darbu ir paveicis. Attīstība notiek nevis tāpēc, ka iepriekšējais posms bija nepareizs, bet tāpēc, ka tas vairs nespēj saturēt realitātes sarežģītību.
Mēs nevaram atrisināt šo krīzi, paliekot tajā pašā klasē, kur tā radās. Nav jāatgriežas 4. klasē un nav jāiestrēgst 6. klasē. Ir jāmācās nākamais līmenis - apgūt spēju redzēt attīstību, ne tikai viedokļus.
Ko nozīmē dzīvot šajā pārejā
Dzīvot šajā laikā nozīmē pieņemt, ka skaidrības būs maz. Vecie orientieri vairs netur, jaunie vēl nav iedzīvojušies. Tas rada sajūtu, ka pasaule šūpojas, viedokļi kļūst asāki, cilvēki reaģē pārspīlēti. Pieņemt, ka tas ir dabisks attīstības posms.
Pārejas vienmēr ir krīzes. Nav gludu lēcienu. Evolūcija un dzīve pati sevi koriģē - izmēģina, kļūdās, atsitas pret robežām un meklē nākamo formu. Krīze nav izgāšanās pazīme. Tā ir zīme, ka kaut kas ir kļuvis par šauru.
Dzīvot šajā laikā nozīmē mācīties izturēt neskaidrību, nekrītot ne cinismā, ne fanātismā. Nesasteigt secinājumus. Nesolīt sev un citiem vienkāršus risinājumus sarežģītām lietām. Un reizēm - vienkārši neskriet līdzi troksnim.
Ko es varu darīt ikdienā
Šis ir svarīgākais jautājums. Jo ne visi ir politikas veidotāji, domātāji vai sistēmu arhitekti. Un arī nav jābūt. Taču šādos laikos nav arī jābūt varonim, nav jāglābj cilvēce un nav jāieņem “pareizā puse”.
Integrālais skatījums piedāvā nevis cīņu, bet iekšēju nobriešanu.
Nepersonificēt konfliktu - saprotot, ka lielākā daļa strīdu nav par “sliktiem cilvēkiem”, bet par atšķirīgiem attīstības līmeņiem. Tas ļauj nepārvērst domstarpības par karu.
Nerunāt no morālā pārākuma - neviena “klase” neattīstās, ja tai uzbrūk vai to pazemo. Morālais pārākums bloķē dialogu ātrāk nekā atklāts konflikts.
Mācīties runāt dažādās “valodās” - reizēm par drošību, reizēm par rezultātu, reizēm par jūtīgumu - atkarībā no tā, kurš ir tavā priekšā. Nevis lai pielāgotos, bet lai tiktu sadzirdēts.
Sakārtot savu iekšējo skolu - redzēt sevī visas “klases”, nevis identificēties tikai ar vienu. Atpazīt, no kuras klases es pats šobrīd reaģēju - un ko tieši aizsargāju.
Nepieprasīt, lai visi būtu tavā klasē - ne visi tur var vai grib būt. Spiest nozīmē radīt pretreakciju, ne attīstību.
Nepazaudēt cilvēcību - runāt ar cilvēkiem, nevis ar pozīcijām. Atcerēties, ka aiz katra uzskata ir bailes, vajadzības un pieredze. Atļaut sev skumt un sajust sāpes. Skumjas nav vājums - tās ir cilvēcības pierādījums bieži vien nežēlīgā pasaulē.
Darīt maz, bet patiesi - Viena īsta saruna. Viena telpa. Viena klātbūtne. Viena skaidra robeža. Mazais patiesais akts ir stiprāks par lielo performatīvo.
Samazināt ekspozīciju, ne empātiju - ne visu jāredz, lai būtu klātesošs. Ziņas, stāsti un diskursi var pārslogot nervu sistēmu. Tas nav bēgšana - tā ir nervu sistēmas higiēna.
Palikt lokālam - rūpēties par to, kas ir sasniedzams: ģimeni, attiecībām, darbu, kopienu, ķermeni, prātu. Pasaule netiek dziedināta abstrakti. Tā tiek sargāta lokāli - pa vienam cilvēkam.
Netērēt visu enerģiju cīņai - ne katrs strīds ir jāizcīna. Ne katrs viedoklis ir jālabo. Dažreiz briedums ir neiesaistīties, nevis pierādīt.
Dzīvot kā lieciniekam pasaulē ar džungļu likumiem nozīmē atteikties no ilūzijas par taisnīgu pasauli, neatsakoties no taisnīguma sevī.
Kā rakstīja Jungs: “Apziņas uzdevums nav uzvarēt tumsu, bet to izturēt, nekļūstot par to.”
Tas ir mūsu uzdevums šobrīd.
Ir sarežģīti nezaudēt skaidrību un iekšējo mieru laikā, kad skola ir trokšņaina. Taču katram ir jāatrod savs ceļš, pa kuru atkal un atkal atgriezties pie patiesā, skaistā un labā. Ceļinieku ir daudz, un katrs nes savu gaismu.
Tas var šķist maz. Bet tieši tā pārmaiņas notiek - ne vienmēr skaļi un ne uzreiz, bet citreiz pavisam klusi, no sirds uz sirdi.
* Piezīme. Šī skolas un klašu metafora balstās apziņas attīstības stadiju modeļos (Spirāldinamikā u.c.) un integrālajā skatījumā, taču tā ir mana patvaļīga interpretācija. Tā nav jāsaprot kā hierarhija ar “labāk–sliktāk”, bet kā holarhija, kur katrs nākamais posms iekļauj iepriekšējo, nevis to atceļ.
