Kāpēc ceļā kļūst vientuļāk?
Ir brīži un dzīves posmi, kad mūsos iekšēji kaut kas mainās un pēkšņi pamanām, ka ar cilvēkiem, ar kuriem agrāk bija “mēs”, vairs nav tik daudz kopīga. Sarunas vairs neaizrauj, joki netrāpa, intereses aizplūst dažādos virzienos, un var rasties sajūta it kā mēs būtu kādu pievīluši vai arī ka mūs pamazām atstātu.
Šī vientulība nav kļūda, tā drīzāk ir pāreja. Jo, kad mēs maināmies, pārkārtojam dzīvi vai vienkārši kļūstam godīgāki pret sevi, mainās arī tas, kas mūs “baro”. Un dažreiz mūsu līdzšinējais “mēs” vienkārši pieder citam laikam. Tas nenozīmē, ka kāds te ir “vainīgs” vai “pareizāks”. Tas vienkārši nozīmē, ka šobrīd katrs esam citā grāmatas nodaļā.
Sāpīgākais parasti ir tas starpstāvoklis, kad vecais jau vairs īsti netur, bet jaunais vēl nav izveidojies. Un tieši tur dzimst vientulība - ne tik daudz tāpēc, ka apkārt nav cilvēku, bet tāpēc, ka (uz brīdi) ir mazāk veidu un vietu, kurās ar viņiem patiesi sakrīt valoda un ritms.
Taču ne visu “veco” var (un vajag) nest līdzi un tas nav nežēlīgi, tā vienkārši notiek. Un atšķirīgs temps nav nodevība. Tā ir realitāte. Varbūt uzdevums nav uzreiz atrast sev jaunu “klanu”, bet atļaut sev būt starp posmiem, tukšumā, nepielīmējot sev birku “ar mani kaut kas nav kārtībā”.
Lai vientulība nepārvēršas izolācijā, dažreiz pietiek ar vienu mazu soli:
- uzrakstīt vai piezvanīt cilvēkam, ar kuru ir viegli būt;
- spert soli tuvāk videi, kur ir interese, nevis tikai pienākums (īpaši tai, kas sen ir vilinājusi, bet vienmēr palikusi “kaut kad” - nodarbība, pasākums, lekcija);
-
izdarīt vienu mazu jaunu lietu (maršruts, ieradums, aktivitāte), lai dotu vietu jaunam ritmam;
- pavadīt mazliet vairāk laika ar sevi, lai pamanītu, kas šobrīd patīk, ko gribas un kas vairs neinteresē.
Nevajag varoņdarbus, pietiek ar vienkāršu un klusu pamanīšanu. Vientulība ceļā bieži nav signāls, ka mēs esam pazuduši, bet apliecinājums, ka esam attīstībā.
