Nomods, sapņi un aizmirstība - Viena Garša, Kens Vilbers
Šis One Taste fragments piedāvā praktisku skatījumu uz to, kas notiek ar apziņu katru nakti — aizmiegot, sapņojot un iegrimstot dziļajā bezsapņu miegā. Kens Vilbers parāda, ka miega cikls nav tikai fizioloģisks process, bet precīzs modelis tam, kā apziņa pārvietojas starp rupjo, smalko un cēlonisko līmeni — un kāpēc lielākajai daļai no mums šīs pārejas ir saistītas ar aizmirstību.
Teksts izgaismo, kā mēs ik dienu “pazūdam” sapņos, ķermenī un egoiskajā realitātē, aizmirstot gan dvēseli, gan Patieso Es. Tajā pašā laikā tas piedāvā atslēgu: caur Liecināšanu/Vērošanu un Vienas Garšas atpazīšanu ir iespējams palikt apzinātam visos trīs stāvokļos — nomodā, sapņos un dziļajā miegā.
Šis ir integrāls skatījums uz samsāras ciklu, atdzimšanu un atbrīvošanos — ar ļoti tiešu saikni ar meditācijas praksi un apziņas nobriešanu ikdienā.
***
Ceturtdiena, 11. decembris
Miega cikls ir fascinējošs. Ķermenis aizmieg un atstāj smalko (prāts un dvēsele) un cēlonisko līmeni (bezformas Liecinieks). Tātad, ķermenim aizmiegot, smalkais prāts un dvēsele spilgti izpaužas sapņos — vīzijās, tēlos un reizēm arhetipiskos apskaidrojumos. Tas ir raksturīgais sapņu stāvoklis. Kādā brīdī arī smalkais līmenis aizmieg — prāts aizmieg, dvēsele aizmieg — un paliek tikai bezformība jeb dziļais bezsapņu miegs, kas patiesībā ir Liecinieks jeb pirmatnējais Patiesais Es savā kailajā būtībā, bez jebkādiem objektiem.
(Šī virzība no rupjā uz smalko un tālāk uz cēlonisko līmeni ir viena no evolucionārā jeb augšupejošā loka versijām, lai gan pastāv daudzas variācijas — piemēram, daudzi cilvēki ciklu sāk, iekrītot tieši bezsapņu miegā.)
Kādā brīdī dziļā bezsapņu stāvokļa laikā dvēsele sakustas, mostas un iznirst no sava miega bezformībā — un sākas sapņošana. Tā kā sapņu stāvoklī vairs nav klātesoši rupjā ķermeņa ierobežojumi un nosacījumi, smalkais prāts un dvēsele (dziļākais psihiskais līmenis) var izpaust savas visdziļākās vēlmes — pietiek kaut ko nodomāt vai vēlēties, lai tas sapnī uzreiz materializētos. Tieši tāpēc pravieši, svētie, gudrie un dzīļu psihologi vienmēr ir pievērsuši tik lielu uzmanību sapņiem: šeit runā dziļākais Es, un tāpēc — Dieva dēļ — pievērs tam uzmanību. Šankara, Freids un pat Džimins Sienāzis ir vienisprātis: “Sapnis ir vēlme, ko tava sirds izsaka, kad tu esi cieši iemidzis.”
Kad sapņu stāvoklis tuvojas noslēgumam (bieži ir vairāki cikli starp smalko sapņošanu un cēlonisko bezsapņu miegu), rupjais ķermenis sāk mosties, orientācija atgriežas, un smalkais prāts pamazām tiek “iegremdēts”, kamēr pamostas rupjais, egoiskais prāts. Ķermenis un ego pamostas (rupjais ķermenis un rupjais ego ir savstarpēji saistīti) — īsāk sakot, frontālā personība pamostas — un cilvēks atceras ļoti maz, ja vispār kaut ko, no tā neparastā, kas tikko noticis. (Šī kustība no cēloniskā līmeņa uz smalko un uz rupjo — no Nedzimušā uz dziļāko psihisko, uz frontālo, no Patiesā Es uz dvēseli un ego — ir viena no involucionārā jeb lejupvērstā loka versijām.)
Katrs šāds “solis lejup” parasti tiek pavadīts ar aizmirstību. Dziļajā bezsapņu stāvoklī cilvēks atgriežas savā tīrajā, bezformas Es, bet, parādoties smalkajam līmenim, viņš aizmirst Patieso Es un identificējas ar dvēseli, ar gaismas pilniem tēliem un ekstātiskām vīzijām. Viņš ir pazaudējies sapņu stāvoklī, noturot to par realitāti. Kad rupjais ego–ķermenis mostas no miega, tas parasti aizmirst lielāko daļu no smalkā stāvokļa, ja vien apzināti nemēģina atcerēties kādu konkrētu sapni — kas ir tikai fragments no smalkā līmeņa brīnumiem. Tā vietā rupjais ego–ķermenis raugās uz sensorimotorisko pasauli — pašu mazāko no visām pasaulēm — un notur to par galīgo realitāti. Tas ir aizmirsis gan savu cēloniskā līmeņa Es, gan savu smalko dvēseli, un redz vienīgi rupjo. Tas ir pazaudējis Garu, pazaudējis dvēseli un gandrīz pazaudējis prātu — un to, kas palicis pāri, tas lepni sauc par “realitāti”.
Starp citu, šī secība — rupjais izšķīst smalkajā, smalkais izšķīst cēloniskajā, pēc kā, ja pastāv karmas, cēloniskais rada smalko, smalkais rada rupjo, un cilvēks “pamostas”, atrodot sevi iesprostotu rupjā ķermenī rupjā pasaulē — ir tieši tā pati secība, kas aprakstīta Tibetas mirušo grāmatā. Tā tiek uzskatīta par identisku nāves procesā [rupjais → smalkais → cēloniskais] un piedzimšanas procesā [cēloniskais → smalkais → rupjais], ar aizmirstību katrā solī. Tāpēc tiek teikts, ka apzināti pārvaldīt nomoda–sapņu–miega ciklu nozīmē to pašu, ko apzināti izvēlēties savu atdzimšanu: apgūt vienu nozīmē apgūt otru, jo tie ir identiski cikli, kas norisinās Lielajā Esības Ligzdā — no rupjā uz smalko, uz cēlonisko un atpakaļ.
Taču pat šis cikls, lai cik cildens tas būtu, joprojām ir samsāras cikls — bezgalīgās dzimšanas un nāves aprite. Tā apgūšana labākajā gadījumā ir tikai palīgs galīgajam mērķim: Vienas Garšas (One Taste) atpazīšanai. Jo tikai Vienā Garšā cilvēks pilnībā izkāpj no šī cikla un atdusas kā Viss — tur, kur vairs nav ne rupjā, ne smalkā, ne cēloniskā līmeņa — ir tikai vienkārša Būšana.
Lielākā daļa cilvēku līdz ar to ir aizmirsuši viņu pašu augstākos stāvokļus — aizmirsuši dvēseli, aizmirsuši Patieso Es, aizmirsuši Viena Vienīgā Garšu. Taču, apziņai kļūstot nedaudz spēcīgākai — caur izaugsmi, meditāciju, evolūciju — pārejas starp trim lielajiem stāvokļiem vairs netiek piedzīvotas kā “atslēgšanās”, atmiņas zudums vai aizmirstība. Ar pastāvīgu Liecināšanu tu iegūsti savu pirmo patieso atbrīvošanos no pasaules — tu vairs neesi tās upuris, bet tās Liecinieks. Ar Vienu Garšu tu atpazīsti vēl dziļāku atbrīvošanos — proti, ka tu esi brīvs no visas pasaules, jo tu esi visa pasaule. Pat pats niecīgākais Vienas Garšas uzplaiksnījums tevi izmainīs uz visiem laikiem. Tu ieelposi galaktikas un visu nakti gulēsi kā zvaigznes. Saules, mēneši un brīnišķīgas novas trauksies cauri tavām dzīslām; tava sirds pulsēs vienā ritmā ar visu mīlošo Visumu. Un tu vairs nekad nekustēsies ne par mata tiesu šajā mirdzošajā sevis paša Es izpausmē — jo tu jau sen būsi izzudis nakts pilnībā.
Papildinošs fragments no citas grāmatas vietas:
"Citiem vārdiem sakot, galvenais ir prakse. Un tieši tāpēc šāda veida (smadzeņu viļņu) izpēte ir tik svarīga — tā mudina cilvēkus praktizēt nopietni, nevis tikai domāt citādi. Domāšana (un lasīšana) spēj mainīt vien alfa un beta apziņas stāvokļus (rupjo līmeni); savukārt dziļa meditatīva prakse aizvedīs tevi teta stāvokļos (smalkajā līmenī) un delta stāvokļos (cēloniskajā līmenī), un pēc tam ļaus visiem trim būt klātesošiem vienlaikus — nepārtrauktai apziņai cauri visiem trim stāvokļiem. Un tad visu šo stāvokļu Pamats — pats neduālais Gars — kļūs tikpat acīmredzams kā glāze auksta ūdens, kas iešļākta tavā Sākotnējā Sejā.
Tas ir vēl viens aicinājums ļaut tikai tulkojošai garīgumam — kas veido krietni virs 90% no visa “tirgus” — atkāpties un dot vietu patiesi transformējošam garīgumam, kas pārraksta tavu dvēseli un tieši pieslēdz to Dievam."
***
Autores piezīme integrālai lasīšanai
Šo tekstu var lasīt kā stāstu par apziņu un miegu — un tas tiešām ir par to — taču man tas vairāk skan kā vienkāršs atgādinājums par to, cik bieži mēs par realitāti saucam tikai tās mazāko daļu — un cik plašā telpā patiesībā jau dzīvojam. Vilbers te skaisti parāda, ka aizmirstība nav kļūda — tā ir daļa no cikla. Un tomēr, apziņai un praksei nobriestot, kļūst iespējams palikt klātesošam arī tur, kur parasti “atslēdzamies”: sapņos, miegā, automātiskās reakcijās.
Papildinošais fragments teksta noslēgumā šo domu noslēdz ļoti skaidri un, manuprāt, godīgi: ar domāšanu un lasīšanu vien nepietiek. Tās var mainīt skatījumu, valodu, interpretācijas — taču tās pašas par sevi reti transformē. Transformācija sākas tur, kur ir prakse. Tur, kur apziņa tiek trenēta ne tikai domāt citādi, bet būt citādi — arvien dziļāk, arvien caurlaidīgāk, arvien noturīgāk.
Šis ir arī kluss, bet nepārprotams aicinājums atšķirt tulkojošu garīgumu no transformējoša garīguma. Pirmais palīdz justies labāk tajā pašā apziņas līmenī. Otrais — lēni, bet neatgriezeniski pārraksta pašu pieredzes pamatu. Nevis piedāvājot vēl vienu stāstu par realitāti, bet mainot to, no kurienes šī realitāte tiek piedzīvota.
***Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.
