Vai integrāla dzīve ir iespējama un pieejama visiem?
Vai integrāla dzīve vispār ir iespējama? Un vai tā ir elitāra?
Šo jautājumu es dzirdu diezgan bieži. Nevis no “skeptiķiem”, bet no pavisam normāliem, saprātīgiem cilvēkiem, kuri dzīvo īstu dzīvi: darbs, bērni, pienākumi, nogurums. Un reizēm vienīgais, ko patiešām gribas, ir miers un sega.
Tāpēc jautājums skan apmēram tā:
“Vai integrāla dzīve nav tikai tiem, kam ir daudz brīvā laika, naudas un ideāli sakārtota ikdiena?”
Es to saprotu. Un tieši tāpēc man šķiet svarīgi pateikt, ka integrāla dzīve nav luksusa prece. Tā nav “augstākās attīstības pakāpes” privilēģija. Tā ir vienkāršs jautājums par līdzsvaru.
Un vēl: vārds “integrāls” reizēm uzliek nepareizo uzsvaru. It kā tas būtu kaut kas sarežģīts un tikai “īpašiem cilvēkiem”. Bet to var saprast pavisam vienkārši: integrāls = vienojošs, līdzsvarots, iekļaujošs.
Integrāls nenozīmē “darīt visu vienlīdz daudz”. Integrāls nozīmē redzēt kopainu un neļaut vienai jomai izsūkt 90%, atstājot pārējām tikai drupačas.
Jo dzīvē parasti nav tā, ka cieš tikai viena lieta. Ja viena joma pārņem visu, kaut kas cits sāk klusi maksāt cenu: ķermenis, attiecības, nervu sistēma, jēgas sajūta, radošums, miers.
Tāpēc integrāls skatījums nav “vēl viens projekts”. Drīzāk tā ir īsa pārbaude sev:
-
Kas mani šobrīd izsūc visvairāk?
-
Kam manī vairs nav palicis vietas?
-
Kas manī par to jau sen dod signālus?
Un, ja šādi jautājumi vispār ir parādījušies, uz tiem ir vērts atsaukties. Tie parasti neparādās “vienkārši tāpat”. Tie parādās tad, kad iekšā kaut kas vairs negrib dzīvot tikai pēc inerces.
“Bet vai tas nav elitāri?”
Jā un nē. Elitāri tas kļūst tikai tad, ja integrālo uztaisām par statusu. Bet pašā būtībā tas ir pretējais: tas ir pieejams visiem. Tā ir “elite”, kurā nav atlases — tikai atvērts uzaicinājums paskatīties uz savu dzīvi kopainā un dot vietu arī tam, kas citkārt paliek malā.
Integrāls nav par to, lai dzīvotu “pareizi”. Tas ir par to, lai dzīvotu jēgpilnāk un veselāk tajā dzīvē, kas tev jau ir. Un tas ir iespējams jebkurā posmā, kurā tu atrodies, jo tas neprasa ideālus apstākļus — tikai mazas korekcijas un godīgumu pret sevi.
Kāpēc tas bieži šķiet tik grūti?
Tāpēc, ka daudzi no mums dzīvo pēc sabiedrības un kultūras radīta režīma: darīt, skriet, turēt līdzi, būt produktīviem, visu paspēt. Un tas ir tik normalizēts, ka mēs pat nepamanām, cik daudz tas prasa no mūsu iekšējās pasaules.
Līdz brīdim, kad sākas jautājumi. Pretestība. Nogurums. Tukšuma sajūta. Vai arī vienkārši doma: “Vai tā tiešām jāizskatās manai dzīvei?”
Un es teiktu: ja tev rodas šis jautājums, tas ir signāls. Nevis, ka tu kaut ko dari nepareizi, bet ka ir pienācis laiks pārskatīt prioritātes.
Iespējams, mūsdienu “ātrvilciens” nemaz nav tas vilciens, kurā tev jābūt. Dažreiz mēs skrienam līdzi nevis tāpēc, ka tas ir mūsu ceļš, bet tāpēc, ka tā dara visi. Un tad integrāls skatījums kļūst par mazu, klusu jautājumu: vai es vispār esmu iekāpis savā vilcienā?
Dažreiz problēma nav tajā, ka tu nemāki labāk organizēt laiku. Problēma ir tajā, ka tu dzīvo pēc grafika, kas nav domāts dzīviem cilvēkiem. Integrāls skatījums ir atļauja to pārskatīt.
Un integrāla dzīve nav “visu uzreiz”. Tā ir izvēle neatstāt sevi novārtā, pat ja dzīve ir aizņemta.
Reizēm integrāls solis izskatās pavisam mazs:
-
10 minūtes ķermenim, nevis tikai galvai;
-
viena īsta saruna, nevis vēl viens “viss ok”;
-
viena robeža, kas pasargā enerģiju;
-
viens pieturpunkts dienā, kur tu atceries: “es arī esmu daļa no šīs dzīves, ne tikai pienākumi.”
Jo integrāla dzīve nav par ideālu grafiku. Tā ir par to, lai tu nepazaudē sevi ātrumā un formātā, kas patiesībā nav tavējais.
