Kas dzīvošanā ir tik bīstams?
Ir tāds smalks triks, ko ego un prāts prot ļoti labi: kamēr tas visu laiku kaut ko kārto, mācās, skaidro, meklē un apgūst, viņam nav pa īstam jādzīvo. Jo “kārtošana” izklausās jēgpilni. Pat cēli. Un reizēm tā arī ir. Bet reizēm tā ir vienkārši drošākais veids, kā palikt kontrolē. Lai nav jāiet sarunā, kur var būt neērti. Lai nav jāizdara izvēle, kas kaut ko maina. Lai nav jāielaiž jūtas, kuras nevar salikt pa plauktiņiem.
“Kamēr ego kārto, nav jādzīvo”
Ego mīl progresa sajūtu. Jo progress dod ilūziju, ka mēs virzāmies uz drošību. Vēl viena grāmata, vēl viena metode, vēl viena analīze, vēl viena “sapratne”. Bet dzīve nav prezentācija, ko var noslīpēt pirms iznākšanas uz skatuves. Dzīve notiek arī ar neskaidrībām, kļūdām un nepabeigtām domām. Tādējādi kārtošana var kļūt par izvairīšanos, ja tā aizstāj rīcību, sarunu, ķermenisku klātbūtni, risku.
Kas dzīvošanā ir tik bīstams?
Dzīvošana ir bīstama ego tāpēc, ka tajā ir:
neprognozējamība (tu nezini, kā tas beigsies)
ievainojamība (tevi var nesaprast, atraidīt, sāpināt)
nepilnība (tu būsi “neideāls cilvēks”, nevis “ideāla ideja”)
atbildība (izvēle nozīmē: tagad kaut kas tiešām mainīsies)
Prāts var izturēt daudz. Bet prāts ne vienmēr grib izturēt to, ka nav kontroles. Un tad tas dara vienu loģisku lietu: mēģina dzīvi pārvērst par skaidrojumu.
Kāpēc prāts visu laiku skaidro un analizē?
Jo skaidrojums ir drošības valoda. Analīze ir veids, kā saglabāt distanci. Kad tu visu saproti, tu vari justies tā it kā stāvētu pāri situācijai, nevis būtu tajā iekšā. Dažreiz tas palīdz. Bet dažreiz tas kļūst par slazdu: mēs sākam dzīvot galvā, jo galvā ir mazāk sāpīgi. Taču prāts nav ienaidnieks. Tas ir sargs. Vienkārši reizēm sargs sāk komandēt visu māju.
No kārtošanas uz integrāciju
Un te parādās jautājums: ko darīt, ja prāts “kārto” nevis tāpēc, ka mīl plānot (tas arī), bet tāpēc, ka meklē drošību? Atbilde nav “beigt domāt” vai “sakārtot visu perfekti”. Kārtošana pati par sevi nav problēma. Problēma sākas tur, kur tā kļūst par vienīgo veidu, kā justies droši. Jo dzīvi nevar sakārtot līdz galam. Dzīve vienmēr būs neprognozējama un dzīva.
Un tad jautājums kļūst nevis “kā visu sakārtot”, bet: kā dzīvot tā, lai es nepazūdu, kad viss nav sakārtots? No šī jautājuma dabiski izaug integrācija.
Integrācija nav ideāls. Tā ir funkcionāla dzīvošana.
Man integrācija arvien mazāk izskatās pēc harmoniska nebeidzama “ommm”. Drīzāk pēc funkcionalitātes: tu dzīvo tā, lai tava dzīve pēc iespējas labāk turas kopā saskaņā ar tavu ceļu un vērtībām. Un arī līdzsvars nav statisks. Tas nav “vienmēr vienādi”. Tas ir dinamisks: spēja pamanīt, kad kāda joma sāk pārņemt visu pārējo, un atgriezties. Kā stūrēšana, nevis “perfekts maršruts bez bedrēm”.
Integrācija var izskatīties ļoti vienkārši:
šonedēļ vairāk ķermeņa, jo galva jau ir pārstrādājusies
šonedēļ viena saruna, ko sen atliku
šonedēļ mazāk “sakārtot sevi” un vairāk “satikt sevi”
Tā ir nevis ideāla dzīve, bet dzīve, kurā mēs nepazūdam.
Nākamreiz, kad pieķer sevi “vēl mazliet sapratīšu, izskaidrošu un tad dzīvošu”, pamēģini:
viena garāka izelpa
sajūti pēdas vai sēžamvietu (kontakts ar zemi)
pajautā: ko es šobrīd ar šo analīzi mēģinu sev nodrošināt? (drošību? kontroli? izvairīšanos? tas viss ir cilvēcīgi)
un tad: kāds būtu viens mazs dzīvošanas solis tagad?
Kārtošana nav slikta. Bet, ja tā kļūst par aizvietotāju dzīvei, tad tā vairs nav integrācija, tā ir aizsardzība. Un reizēm brīvība sākas tieši tur - nevis saprast vēl vairāk, bet beidzot nedaudz vairāk ļaut sev būt.
