Veseluma mīts: pārpratumi un eksistenciālā jēga
Par veselumu bieži runājam kā par stāvokli, kur viss beidzot sakārtojas. Kur ienāk miers, viss kļūst skaidrs, harmonisks, un cilvēks “atrod sevi / nonāk sevī”. Bet tas ir maldinoši vienpusējs priekšstats.
Veselums nav tikai tad, kad mēs jūtamies labi un mierīgi. Veselums ir spēja būt ar to, kas ir - arī ja tas nav mierīgs, jēgpilns vai skaists.
Ceļš uz šo veselumu reizēm ir smags. Psihe ne vienmēr dod vairāk stabilitātes; bieži tā dara pretējo. Tā atkārtoti trenē mūs turēt to, kas agrāk šķita neizturams, un tas nav nejaušs haoss, bet pašregulējošs process, kurā psihe paplašina mūsu ietilpību. Nevis pievienojot jaunu “resursu” vai “prasmes”, bet noņemot balstus, uz kuriem bijām balstījušies, lai mēs varētu atklāt, ka varam pastāvēt arī bez visa pierastā.
Šeit der atcerēties Viktora Frankla ideju par eksistenciālo jēgu. Mēs visi labi pazīstam jēgu, ko iegūstam caur darīšanu, rezultātiem un personīgo attīstību - to, kas dod sajūtu “esmu paveicis” vai “man ir mērķis”. Bet Frankls norāda, ka pastāv vēl dziļāka, eksistenciāla jēga: pat tukšumā, pat bez skaidras struktūras vai tūlītējām atbildēm, dzīvei ir nozīme, ko varam atklāt tikai tad, kad spējam palikt klāt pieredzei, nevis tikai meklēt ātru komfortu vai rezultātu. Šī jēga parādās tad, kad mēs varam palikt klātesoši pat tukšumā. Un tieši tajā brīdī parādās arī tas, ko bieži cenšamies apiet: bezjēdzība, nezināmais, neskaidrība.
Ir vilinoši domāt, ka veselums nozīmē, ka šīs pieredzes pazūd. Bet patiesībā nekas būtisks netiek izslēgts no tā, kas mēs esam. Veselums ietver visu pieredzes spektru - ne tikai mieru, bet arī nemieru; ne tikai skaidrību, bet arī neziņu; ne tikai jēgu, bet arī bezjēgu.
Tāpēc ideja, ka kļūstot veseliem un viengabalainiem “beidzot viss būs sakārtots un mierīgs”, ceļā bieži sabrūk. Praksē mēs iemācāmies turēt pretrunas, nevis tās atrisināt. Mēs jūtam vairāk, redzam vairāk un vairs nevaram vienkārši izvēlēties “pareizo pusi”. Bet vienlaikus mēs zaudējam iekšējo šķelšanos. Vairs nav jābūt tikai “tā” vai tikai “šitā”.
Un šeit labi iederas Junga perspektīva: veselums nozīmē iekšējo pretstatu satikšanu un integrāciju. Tas, ko mēs agrāk ignorējām vai noliedzām, tiek ielaists apziņā. Konflikti, pretrunas, neizlēmība - tie nav šķēršļi, bet iespējas iepazīt sevi pilnīgāk un paplašināt psihisko kapacitāti.
Veselums bieži nāk ar paradoksu: mums ir lielāka psihiskā spriedze, bet mazāka iekšējo konfliktu noliegšana; mazāk atkarības no ārējās jēgas; mazāk identitātes, kas balstīta darīšanā; lielāka spēja vienkārši būt - arī bez skaidras definīcijas, jēgas un struktūras.
Svarīgākais pagrieziena punkts iespējams ir tāds, ka mēs pamazām iemācāmies būt tajā, kas ir, nesabrūkot un neaizpildot tukšumu kompulsīvi. Ne ar darīšanu, ne ar skaidrojumiem, ne ar ātru jēgas atgūšanu.
Te parādās arī klusuma, kurā sadzirdam sevī ilgi apslāpēto, pārpratumu - jo tas parasti nav tikai rāms un harmonisks, bet arī tukšs, neērts, dezorientējošs. Taču tieši tajā klusumā atsedzas spēja būt bez sevis “pierādīšanas”, “ķeksīšiem", mērķiem un bez nepieciešamības sevi nepārtraukti definēt.
Veselums nav gala punkts, kurā viss kļūst viegli. Tas ir process, kurā paplašinās mūsu spēja būt ar visu pieredzes spektru - arī ar to, ko agrāk gribējās izslēgt. Un tieši tajā brīdī sākas cita veida brīvība - dzīve turpinās, mēs jūtam un esam klāt, pat ja ne viss ir sakārtots, un mēs atrodam savu eksistenciālo jēgu starp pieredzēm un tukšumu.
