Pieredze, intelekts un ķermenis - Viena garša, Kens Vilbers
Šajā fragmentā no grāmatas One Taste Kens Vilbers pievēršas kādai ļoti izplatītai, bet reti tieši izrunātai pretrunai garīgajā vidē — “pieredzes” nostādīšanai pret “intelektu”, ķermeņa izcelšanai uz prāta rēķina un sajūtām kā it kā “īstākam garīgumam” nekā domāšanai. Vilbers atgādina, ka apziņas attīstība nenotiek, izslēdzot kādu no līmeņiem, bet gan tos iekļaujot.
***
Otrdiena, 12. augusts
Naropas seminārs. Šoreiz dominējošā tēma, ko aktualizēja vairāki studenti, bija plaši izplatītais antiintelektuālisms, kas raksturīgs daudzām garīgām un kontrkultūras institūcijām. “Pieredziskais” tiek pretstatīts “intelektuālajam”: pirmais tiek vērtēts, otrais — noniecināts. Tiklīdz mēģini sniegt intelektuālu skaidrojumu jebkam, kāds students to raksturoja, tu tiec “teju krustā sists uz vietas”. Tas notiek tāpēc, ka tev it kā būtu jābūt pieredziskam, nevis intelektuālam, abstraktam vai konceptuālam. Tev vajadzētu nākt no sirds, nevis no galvas; tev vajadzētu centrēties ķermenī, nevis prātā. “Pieredziskais” tiek uzskatīts par garīgu (kas ir labi), bet intelektuālais — par ego, kas ir analītisks, šķeļošs un “pilnīgi slikts”.
Uz to es atbildēju: tas ir neveiksmīgs pārpratums gan par pieredzi, gan par garīgumu. Daži fragmenti:
KW: Mēs runājām par pieredzi. Pieredze būtībā ir vienkārši cits vārds "apzināšanai". Ja es piedzīvoju savu ķermeni, tas nozīmē, ka es apzinos savu ķermeni. Tu tiešām vari apzināties savu ķermeni, bet tu vari apzināties arī savu prātu — tu vari tieši šajā brīdī pamanīt visas domas, idejas un tēlus, kas peld prāta iekšējās acs priekšā. Citiem vārdiem sakot, tu vari piedzīvot savu prātu, apzināties savu prātu. Un ir ļoti svarīgi spēt piedzīvot prātu tieši, skaidri un intensīvi, jo tikai tad, kad apzināšana tiek vērsta uz prātu, kļūst iespējams prātu pārsniegt un atbrīvoties no tā ierobežojumiem. Meditācijā vai kontemplācijā var parādīties augstākas pieredzes — garīgas pieredzes, mistiskas pieredzes: satori, kenšo, samādhi, unio mystica un tā tālāk. Varētu pat teikt — tu vari apzināties garu, pieredzēt garu, lai gan vairāk neduālā veidā.
Tātad ir iespējams pieredzēt ķermeni, prātu un Garu — un tie visi ir pieredzes veidi. Tieši tāpēc kļūst skaidrs, cik nopietna kļūda ir reducēt “pieredzi” tikai uz ķermeni — uz ķermeniskām sajūtām, emocijām, impulsiem un tamlīdzīgi. Tā ir ļoti neveiksmīga reducēšana. Tā noliedz prāta un gara augstākās pieredzes realitāti: intelektu un buddhi, augstāku mentālo redzējumu un iztēli, sapņus, racionālu izšķirtspēju, perspektīvismu un morālo dziļumu, kā arī bezformas apzināšanos un dziļi kontemplatīvus stāvokļus — tas viss tiek vai nu noliegts, vai reducēts.
Ķermenis pats par sevi ir būtībā narcistisks un egocentrisks. Ķermeņa sajūtas ir par tavu ķermeni — punkts. Ķermenis nespēj ieņemt otra vietu — tā ir mentāla spēja — un tāpēc ķermeniskā sensorā apzināšanās nespēj ieiet rūpēs, līdzjūtībā, ētikā vai “Es–Tu” garīgumā. Visam tam ir nepieciešama kognitīva, mentāla, intelektuāla apzināšanās. Ciktāl tu “paliec savā ķermenī” un kļūsti “antiintelektuāls”, tikmēr tu paliec sava paša narcisisma orbītā.
Tātad pirmā kļūda šajā “pieredziskais pret intelektuālo” aizspriedumā ir visu pieredzi reducēt tikai uz ķermeņa pieredzi — kas būtībā ir egocentrisma forma. Otrā kļūda ir reducēt garīgās pieredzes uz ķermeniskām pieredzēm. Ideja ir tāda: ja tu paliec fokusā uz ķermeni, uz sajūtām, tad tas it kā būtu tiešais ceļš uz garīgumu, jo sajūtas pārsniedz prātu. Taču ķermeņa sajūtas, jūtas un emocijas nav transracionālas — tās ir pirmsracionālas. Paliekot tikai ķermenī, tu neesi pārsniedzis prātu — tu esi zem tā. Tā nav transcendence, tā ir regresija, kļūstot arvien narcistiskāks un egocentriskāks, fokusējoties uz savām paša sajūtām. Un tas, ja vispār, tieši kavē autentisku garīgo pieredzi, jo īsta garīgā pieredze nozīmē, ka ķermenis–prāts tiek “atlaists” — proti, tu vairs neidentificējies ekskluzīvi ne ar ķermeņa sajūtām, ne ar prāta domām. To nav iespējams izdarīt, ja tu vienkārši “paliec ķermenī”.
Tāpēc ikreiz, kad dzirdi kādu sakām, ka jābūt “pieredziskam”, nevis “intelektuālam”, vari būt gandrīz drošs, ka tiek pieļautas šīs divas vienkāršās, bet būtiskās kļūdas. Viņi ņem ķermeņa, prāta un gara pieredzi un apgalvo, ka tikai ķermeņa pieredze ir reāla – zemākā no pieredzes jomām! – un tad viņi reducē garīgu pieredzi uz ķermenisku. Abi varianti ir ārkārtīgi neveiksmīgi.
Taču ir vēl sliktāk. Lai arī varam precīzi runāt par ķermeniskām, mentālām un garīgām pieredzēm, fakts ir tāds, ka augstākie garīgie stāvokļi pat nav pieredzes. Pieredzes pēc savas dabas ir pārejošas: tās nāk, uzkavējas un aiziet. Taču Liecinieks (Witness) nav pieredze. Tas apzinās pieredzes, bet pats nav pieredzisks. Liecinieks ir plašā atvērtība un brīvība, kurā pieredzes rodas un caur kuru tās pāriet. Bet pats Liecinieks nekad neieiet laika straumē — tas apzinās laiku, bet nekad nekļūst par pieredzi.
Tāpēc pat apgalvojums, ka Gars ir “pieredzisks” (pretstatā intelektuālam), būtiski izkropļo Garu, jo Gars nav pārejoša pieredze, bet bezformas Liecinieks visām pieredzēm. Iesprūst pieredzēs nozīmē palikt neziņā par Garu.
STUDENTS: Bet ķermenis taču satur “sajūtu nozīmes”, kas ir svarīgas.
KW: Jā, pilnīgi noteikti — un tām ir jābūt integrētām ar prātu un Garu. Taču saukt tikai ķermeniskās sajūtas par “garīgumu” ir izkropļojums.
STUDENTS: Kāpēc tas ir tik populāri?
KW: Tāpēc, ka ikvienam jau ir pieejama šī ķermeņa spēja. Jums ir bijusi piekļuve “ķermeņa apziņai” kopš bērnības. Ikviens var izjust ķermeni, tāpēc jums ir augsts panākumu līmenis ar “ķermeņa fokusēšanas darbu”. Bet, ja jūs vadītu semināru par tēmu “sazināsimies ar nirvikalpa samadhi” – patiesu garīgu stāvokli –, kas vidusmēra cilvēkam prasa piecus gadus vai vairāk, tas nebūs populārs nedēļas nogales workšops. Tātad jūs nevarat viegli reklamēt šīs patiesās transpersonālās sfēras, jūs varat reklamēt tikai ātri izmainītus stāvokļus, kas nāk un iet, vai ķermeniskās pieredzes, kuras ikviens var diezgan viegli izmantot.
Tāpat, ja esat iestāde, kuras izdzīvošana atkarīga no studentu naudas, jūs neiegūsiet daudz naudas, ja specializēsieties patiesos smalkos, cēloniskos un neduālos apziņas stāvokļos – jūs nevarat atļauties gaidīt piecus un desmit gadus, lai šīs lietas piepildītos un jūs saņemtu samaksu! Tātad pastāv slēpts, bet intensīvs ekonomiskais spiediens piedāvāt šos mazākos, pat regresīvos stāvokļus, saukt tos par "garīgumu" un - uz priekšu. Izmantojot šo pieeju, jums ir iespēja sasniegt gandrīz 100% veiksmes, jo gandrīz visi var atrast kaut kādu sajūtu, ķermenisku emociju vai ķermeņa apziņu, lai gan tikai daži var nodemonstrēt "satori" uz vietas. Tātad visi jūtas labi, visi "pieredz" un "nāk no sirds", "nenāk no nejaukā intelekta" un visi ir "garīgi". Ak, vai!
STUDENTS: Vai tad ķermeniskajai apzinātībai nav nekādas jēgas?
KW: Ak nē, es negribētu radīt tādu iespaidu. Ķermeņa "kontaktēšanai" ir ļoti svarīga loma, un to varbūt var paskaidrot šādi. Cilvēka augšanas un attīstības gaitā apziņa sākotnēji lielā mērā identificējas ar ķermeni — ar vitālo un sensomotorisko jomu. Apmēram no 2–3 gadu vecuma sāk parādīties prāts, un ap 6–7 gadu vecumu apziņa sāk identificēties ar plašāko skatījumu, ko piedāvā prāts. Sajūtu ķermenis, kā atceries, ir pirmskonvencionāls un egocentrisks, jo tas nespēj ieņemt otra skatpunktu. Taču līdz ar prāta parādīšanos apziņa var pāriet no egocentriskiem uz sociocentriskiem apzināšanās veidiem — tas ir, attīstīties no “es” uz “mēs”. Prāts pārsniedz un ietver ķermeni, tāpēc prāts var būt apzināts gan par “mani”, gan par “mēs”.
Taču, ja pastāv patoloģija — un šeit Freida devums ir izšķirošs —, tad prāts nevis pārsniedz un ietver ķermeni, bet to apspiež, noliedz, atsvešina un disociē. Konkrētāk, kāds mentāls jēdziens, ideja vai superego apspiež vai noliedz noteiktas ķermeniskas sajūtas, impulsus vai instinktus — bieži seksu vai agresiju, vai reizēm vienkārši ķermenisko vitalitāti kopumā. Un šāda ķermeņa apspiešana prāta līmenī rada dažāda veida neirozes, emocionālu slimību, ķermenisku atsvešinātību un dzīves nejutīgumu.
Tāpēc viena no pirmajām lietām, ko terapijā dara — “atklājošajās terapijās” —, ir atslābināt apspiešanas barjeru un ļaut sev sajust ķermeni, sajust savas sajūtas, sajust emocijas un mēģināt saprast, kāpēc tās vispār tika apspiestas. Pēc tam tu sadraudzējies ar šīm pazaudētajām sajūtām un reintegrē tās mentālajā ego, lai izveidotu veselīgāku un precīzāku sevis tēlu.
Tas, ka tu atkal esi nonācis kontaktā ar ķermeni un tā sajūtām, un tas ir licis tev justies dzīvam, vibrējošam, starojošam — tas ir lieliski, tieši tā tam ir jābūt. Tu atkal satiecies ar savām organiskajām saknēm, ar savu élan vital. Taču daudzi cilvēki pēc tam kļūdaini secina, ka pašas ķermeniskās sajūtas ir kaut kāda augstāka realitāte nekā mentālais ego — kas ir pilnīgi nepareizi. Viņi tā domā, jo pēc atkal-satikšanās ar ķermeni jūtas daudz labāk. Taču mums ir jāsatiekas ar ķermeni nevis tāpēc, ka tas būtu augstāka realitāte, bet gan tāpēc, ka tas ir zemāks līmenis, kuram "nodarījis pāri" augstākais. Tādēļ mēs uz laiku regresējam uz ķermeniskajām sajūtām, kas bija atsvešinātas — “regresija” vienkārši nozīmē pārvietošanos uz zemāku līmeni apziņas hierarhijā — un mēs reintegrējam šīs pazaudētās sajūtas. Tā ir regresija augstākas izaugsmes labā.
Tātad šīs augstākās izaugsmes rezultāts ir prāta un ķermeņa integrācija — es to saucu par kentauru, kur cilvēka prāts un dzīvnieka ķermenis ir viens veselums. Taču daudzi ķermeņa terapijas pārstāvji šo integrēto prāta–ķermeņa vienību sajauc ar pašu ķermeni kā tādu. Šādu sajaukumu var atrast pie tādiem autoriem kā Aleksandrs Lovens, Ida Rolfa un Stenlijs Kelemans. Viņi bieži paceļ ķermeni līdz kentaura statusam (jeb integrētai prāta–ķermeņa vienībai), un to var atpazīt pēc tā, ka viņu darbos praktiski nav diskusijas par prātu kā tādu — prātu kā prātu; nav runas par racionālo ētiku, par perspektīvismu, par postkonvencionālu morāli, par savstarpēju izpratni utt. Tas, ko viņi sauc par ķermeņa–prāta vienību, patiesībā ir tikai dziļu ķermenisku sajūtu kopums.
Tā ir miniaturizēta pre/trans kļūda — tā sajauc postkonvencionālu kentauru ar priekškonvencionālu ķermeni — un šī sajaukšana raksturo daudzas ķermeņa terapijas skolas.
Tātad gan terapija, gan meditācija bieži sākas ar ķermeni, jo lielākā daļa cilvēku patiešām ir zaudējuši kontaktu ar savām saknēm. Taču ne efektīva terapija, ne autentiska meditācija nepaliek ķermeņa apzināšanās līmenī. Efektīvā terapijā cilvēkam galu galā ir jāpāriet uz kognitīvu un mentālu pieredzi un jāsāk saprast, kāpēc ķermenis un noteiktas sajūtas vispār tika apspiestas. Tikai tad, kad tu pārstāj izdzīvot savus atsvešinātos impulsus ķermeniskā līmenī un pārveido tos mentālā izpratnē, terapija virzās uz priekšu.
Līdzīgi ir ar autentisku meditāciju. Lai gan tā bieži sākas ar ķermeņa apzināšanos — elpu, sajūtām utt. — diezgan drīz tā pāriet uz mentālās pieredzes izpēti un paša prāta plūsmas novērošanu. Tā virzās no rupjā ķermeņa un sensorās pasaules uz mentālo un smalko pasauli. Tikai izmeklējot smalkās kontrakcijas prāta straumē — un īpaši to kontrakciju, ko sauc par atsevišķā “es” sajūtu — cilvēka identitāte var paplašināties no ķermeņa–prāta līdz pašam Garam. Personiskā identitāte tiek pārņemta identitātē ar Visu.
Tātad ķermenis nekad netiek pamests. Tas tiek pārsniegts un ietverts prātā, prāts tiek pārsniegts un ietverts Garā. Ķermenis ir pamats, saknes un sākumpunkts. Taču, ja tu paliec tikai ķermenī, tu pilnībā sabotē prātu un Garu. Tu vari sasniegt nirmānakāju (formas ķermeni), bet ne sambhogakāju (smalko līmeni), ne dharmakāju (kauzālo Tukšumu), ne svabhāvikakāju (neduālo Tādību). Bet, tiklīdz jūs pieslēdzat ķermeni šiem augstākajiem līmeņiem un sfērām, tie mēdz sniegties lejup un burtiski pārveidot pašu fizisko ķermeni. Kāpēc, kas to lai zina — iespējams, tu pat sāksi mirdzēt tumsā. Ķermenis iegūst savādu, teju biedējošu skaistumu, un jebkurā gadījumā tas kļūst par caurspīdīgu pirmatnējā Gara transportlīdzekli, kas tu patiesībā esi bijis vienmēr.
***
Autores piezīmes integrālai lasīšanai
Pieredze ≠ tikai ķermenis
Vilbers precizē, ka pieredze nozīmē apzināšanos. Mēs varam apzināties ne tikai ķermeni, bet arī prātu, domas, jēdzienus un apziņu pašu. Pretintelektuāls garīgums bieži reducē pieredzi uz sajūtām, tādējādi noplicinot apziņas pilno spektru.
Augšana notiek caur iekļaušanu, nevis aizstāšanu
Ķermenis ir būtisks sākumpunkts, bet ne galapunkts. Gan terapijā, gan meditācijā darbs sākas ar ķermeni, taču dziļāka transformācija notiek tad, kad mainās veids, kā mēs saprotam, interpretējam un strukturējam savu pieredzi, kā arī tas, ar ko sevi identificējam. Integrālā pieeja nav “vai nu–vai”, bet “un”.
GarsIntegrālā skatījumā gars nav atsevišķs līmenis, kas stāv pretstatā ķermenim vai prātam. Tas caurvij un iemiesojas visos pieredzes līmeņos. Ķermenis nav “zemāks” vai mazāk garīgs — tas ir viens no veidiem, kā gars sevi izdzīvo, strukturē un atklāj laikā un telpā. Integrāla prakse nozīmē nevis virzību prom no ķermeņa, bet spēju to piedzīvot kā daļu no vienota, dzīva veseluma.
***Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.