Divas kļūdas ceļā uz Vienu Garšu - Viena garša, Kens Vilbers
***
Piektdiena, 31. oktobris
Cilvēki mēdz pieļaut divas izplatītas kļūdas ceļā uz Vienu Garšu. Pirmā notiek, mēģinot “sasniegt” Liecinieku. Otrā — mēģinot no Liecinieka “pāriet” uz pašu Vienu Garšu.
Pirmā kļūda ir šāda: mēģinot nonākt kontaktā ar Liecinieku (vai Es–Es), cilvēki parasti iedomājas, ka viņi kaut ko ieraudzīs. Taču patiesībā tur nav nekā redzama. Tu neredzi Liecinieku — tu esi Liecinieks visam, kas parādās. Tu esi skaidrs un tīrs Redzētājs, nevis kaut kas, ko var ieraudzīt. Mēģinājumi ieraudzīt Redzētāju kā kādu īpašu gaismu, ekstāzi, svētlaimes vilni vai vīziju nozīmē sajaukt objektus ar to, kas tos uztver. Viss, ko iespējams redzēt, jau ir objekts — un tas nevar būt tas, kas redz. Laika gaitā, pieredzot Vienu Garšu, viss, ko tu redzi, patiešām kļūst par to, kas tu esi — taču šis ceļš nesākas ar mēģinājumu un cenšanos “ieraudzīt Patiesību”. Tieši šī vēlme to ieraudzīt ir tas, kas to bloķē. Tāpēc sākumpunkts ir “neti, neti” — es neesmu šis, es neesmu tas.
Tātad pirmā kļūda ir Liecinieka sabotēšana, pārvēršot to par objektu, kuru varētu satvert. Patiesībā Liecinieks ir vienkārši visu parādību redzētājs — un tas tiek “sajusts” nevis kā kaut kas konkrēts, bet kā plašs, klātesošs fons: brīvības un atlaišanas sajūta attiecībā pret visiem objektiem.
Atrodoties šajā brīvībā un tukšumā — un neitrāli vērojot visu, kas rodas — kļūst redzams vēl kas svarīgs: atsevišķais “es” jeb ego parādās apziņā tieši tāpat kā jebkas cits. To var sajust sevis kontrakciju, tāpat kā var sajust kājas, galdu vai akmeni vai pēdas. Šī sevis kontrakcija ir iekšējas spriedzes sajūta, kas bieži lokalizējas aiz acīm vai kā viegla muskuļu sasprindzinājuma tīkls visā ķermeņa–prāta laukā. Tā ir smalka, visaptveroša piepūle — kā nepārtraukta savilkšanās pret pasauli. Un vienīgais, kas šeit nepieciešams, ir to pamanīt.
Kad cilvēki kļūst pietiekami mierīgi, atpūšoties kā tukšais Liecinieks, un sāk pamanīt šo sevis kontrakciju, bieži rodas doma: lai nonāktu Vienā Garšā, man no tās ir jātiek vaļā. Man jālikvidē ego. Taču tā ir otrā kļūda. Jo mēģinājums atbrīvoties no sevis kontrakcijas to tikai nostiprina. Mēs pieņemam, ka šī kontrakcija aizsedz Garu, taču patiesībā tā ir viena no Gara izpausmēm — tikpat spoža kā jebkura cita forma Visumā. Visas formas nav nekas cits kā Tukšums, kas parādās veidolā, ieskaitot arī ego formu. Turklāt ir vērts pamanīt ko paradoksālu: vienīgais, kas patiesībā vēlas atbrīvoties no ego, ir pats ego. Gars mīl visu, kas parādās — tieši tādu, kāds tas ir. Liecinieks mīl visu, kas rodas, tieši tāpēc, ka Liecinieks ir neitrāls, bezpersonisks spoguļprāts, kas vienādi atspoguļo un pilnībā ietver visu, kas parādās. Arī ego.
Taču ego, pārliecināts, ka tas varētu kļūt vēl smalkāk iesakņojies, nolemj spēlēt jaunu spēli — atbrīvoties pats no sevis. Un kamēr šī spēle tiek spēlēta, ego, protams, turpina pastāvēt. (Jo kurš gan cits šo spēli spēlētu?) Kā jau sen norādīja Džuandzi: vai pati vēlme atbrīvoties no ego nav ego izpausme?
Ego nav “lieta”. Tas ir smalks piepūles akts. Un tu nevari izmantot piepūli, lai atbrīvotos no piepūles — tā vietā rodas divas piepūles vienas vietā. Pats ego ir pilnīga Dievišķā manifestācija, un ar to vislabāk ir apieties, atpūšoties Brīvībā, nevis mēģinot ego iznīcināt, jo tas tikai pastiprina ego darbību.
Tātad — kāda ir prakse? Kad tu atpūties Lieciniekā, vai atpūties Es–Es, vai atpūties Tukšumā, vienkārši pamani sevis kontrakciju. Atpūties kā Liecinieks un sajūti šo kontrakciju. Tiklīdz tu to sajūti, tu jau esi no tās brīvs — jo tu jau uz to skaties, nevis identificējies ar to. Tu to redzi no Liecinieka pozīcijas, kas jebkurā gadījumā vienmēr jau ir brīva no visiem objektiem. Tāpēc — atpūties kā Liecinieks un sajūti sevis kontrakciju. Tāpat kā tu vari sajust krēslu zem sevis, zemi, mākoņus, kas slīd debesīs. Domām ir ļauts slīdēt prātā, sajūtām — ķermenī, sevis kontrakcijai — apziņā. Un tu spontāni, bez piepūles, vienlīdzīgi un neitrāli to visu vēro.
Šajā vienkāršajā, vieglajā, bezpiepūles stāvoklī — kamēr tu nemēģini atbrīvoties no sevis kontrakcijas, bet vienkārši to sajūti — un kamēr tu tādējādi atpūties kā lielais Liecinieks vai Tukšums, kas tu esi — Viena Garša var visvieglāk uzplaiksnīt pati. Nav nekā, ko tu varētu izdarīt, lai izraisītu Vienu Garšu. Tā vienmēr jau ir pilnībā klātesoša. Tā nav pagaidu darbību rezultāts, un tu to nekad neesi pazaudējis.
Vienīgais, ko vari darīt laika dimensijā, ir izvairīties no divām kļūdām:– nemēģināt ieraudzīt Liecinieku kā objektu (atpūties Lieciniekā kā Redzētājā);– nemēģināt atbrīvoties no ego (vienkārši sajūti to).Tas tevi aizvedīs līdz pašai robežai — līdz pašam tava Sākotnējā Vaiga kraujas malai. Un no šī punkta viss jebkurā gadījumā vairs nav tavās rokās.
Atpūties kā Liecinieks, sajūti sevis kontrakciju — tieši šī telpa ir tā, kurā Viena Garša visvieglāk uzplaiksnī. Nedari to kā stratēģisku praksi vai piepūli, bet ļauj tam notikt nejauši un spontāni, dienas gaitā un nakts laikā, tādējādi vienmēr stāvot uz sevis paša šokējošās atpazīšanas robežas.
Tātad — šie ir soļi: Atpūties kā Liecinieks un sajūti sevis kontrakciju. To darot, pamani: Liecinieks nav sevis kontrakcija — tas ir apzināts par to. Liecinieks ir brīvs no sevis kontrakcijas. Un tu esi Liecinieks. Kā Liecinieks tu esi brīvs no sevis kontrakcijas. Atpūties šajā Brīvībā, Atvērtībā, Tukšumā, Atlaišanā. Sajūti sevis kontrakciju un ļauj tai būt — tieši tāpat kā ļauj būt visām citām sajūtām. Tu nemēģini atbrīvoties ne no mākoņiem, ne kokiem, ne ego — vienkārši ļauj visam būt un atslābsti tajā Brīvības telpā, kas tu esi.
No šīs Brīvības telpas — kādā negaidītā brīdī — tu vari pamanīt, ka Brīvības sajūtai nav iekšpuses un ārpuses, nav centra un nav apkārtnes. Domas peld šajā Brīvībā, debesis peld šajā Brīvībā, pasaule rodas šajā Brīvībā, un tu esi Tas. Debesis ir tava galva, gaiss ir tava elpa, zeme ir tavs ķermenis — tas viss arvien ciešāk satuvinās. Tu esi pasaule, tik ilgi, kamēr atpūties šajā Brīvībā, kas ir bezgalīgs Pilnums.
Šī ir Vienas Garšas pasaule — bez iekšpuses un ārpuses, bez subjekta un objekta, bez “šeit” pretstatā “tur”. Bez sākuma un bez gala, bez ceļa un bez mērķa, bez nozīmes un bez nolūka. Un tas, kā teica Ramana, ir galīgā patiesība.
To varētu saukt par “noslēdzošo vingrinājumu”. Dari to nevis kā aizstājēju, bet kā papildinājumu jebkurai citai praksei, ko jau dari — centrējošai lūgšanai, vipasanai, sirds lūgšanai, zikram, zazenam, jogai utt. Visas šīs prakses trenē tevi ieiet noteiktos apziņas stāvokļos, taču Viena Garša nav konkrēts stāvoklis. Tā ir saderīga ar jebkuru stāvokli — gluži tāpat kā mitrums ir klātesošs katrā okeāna vilnī. Viens vilnis var būt lielāks par citu, bet tas nav mitrāks. Viena Garša ir ūdens mitrums, nevis kāds īpašs vilnis. Tāpēc konkrētas prakses — lūgšana, vipasana, joga — pašas par sevi nespēj tevi “ievest” Vienā Garšā. Tās ir radītas, lai aizvestu tevi līdz noteiktam vilnim — parasti līdz ļoti lielam vilnim — un tas ir pilnīgi labi. Taču Viena Garša ir mitrums pat vismazākajā vilnī. Tāpēc jebkurš apziņas vilnis, kas tev ir šobrīd, ir pietiekams. Atpūties šajā vilnī, sajūti sevis kontrakciju un stāvi Brīvs.
Turpini arī savas citas prakses. Pirmkārt tāpēc, ka tās ievada tevi konkrētos un nozīmīgos tavas apziņas viļņos — psihiskajos, smalkajos, kauzālajos — kas visi ir svarīgi pilnas Gara izpausmes transportlīdzekļi. Un, otrkārt, tieši tāpēc, ka Viena Garša ir pārāk vienkārša, lai noticētu, un pārāk viegli sasniedzama bez piepūles, vairums cilvēku nekad nepamanīs, ka vilnis, uz kura viņi jau atrodas, ir slapjš. Viņi nekad nepamanīs sevis paša šī brīža Tādību. Tā vietā viņi veltīs savu dzīvi lēkāšanai no viļņa uz vilni, vienmēr meklējot lielāku un labāku vilni — un, godīgi sakot, tas arī ir ok.
Šīs tipiskās garīgās prakses, ievadot arvien smalkākās un smalkākās pieredzēs, neviļus palīdzēs tev nogurt no pieredzēm vispār. Kad tu nogursti no viļņu medīšanas, tu kļūsti atvērts slapjumam jeb Tā-kā-ir-tādībai uz tā viļņa, uz kura jau esi. Pats tīrais Liecinieks nav pieredze, bet atvērums jeb telpa, kurā visas pieredzes nāk un iet. Un tik ilgi, kamēr tu dzenies pēc pieredzēm — arī garīgām pieredzēm —, tu nekad neatpūtīsies kā Liecinieks un vēl jo mazāk iegrimsi vienmēr klātesošajā Vienas Garšas okeānā. Taču, nogurstot no pieredzēm, tu atpūtīsies kā Liecinieks — un tieši kā Liecinieks tu vari pamanīt Slapjumu (Vienu Garšu).
Un tad vējš kļūst par tavu elpu, zvaigznes — par neironiem tavās smadzenēs, saule — par rīta garšu, zeme — par to, kā jūtas tavs ķermenis. Sirds atveras Visam, Kosmoss ieplūst tavā dvēselē, tu uzplauksti kā neskaitāmas galaktikas un virpuļo mūžībā. Visā pasaulē ir tikai paš-pastāvošs Pilnums; šeit Tukšumā ir tikai paš-redzēts Starojums — iegravēts bezgalības sienā, saglabāts mūžīgi kā viena vienīgā patiesība.
Un ir tikai šis - sasit knipi - nekas vairāk.
***
Autores piezīmes integrālai lasīšanai
Man šis fragments šķiet ārkārtīgi garšīgs un baudāms. Ne tāpēc, ka tas piedāvā vēl vienu “apgaismības” tehniku, bet tāpēc, ka tas ļoti smalki atņem mums to, ar ko mēs paši parasti visu sarežģījam.
Es patiesi sajūsminos par to, kā Vilberam izdodas tik vienkārši aprakstīt to, kas parasti šķiet pilnīgi neizprotams. (Un jā, tas ir īpaši zīmīgi, jo viņš reti saistās ar vārdu “vienkāršs”.)
Apziņas saplūšana, vienotība, apgaismība — lai kā mēs to nosauktu — šeit tiek skaisti un simboliski aprakstīta nevis kā īpašs sasniegums vai stāvoklis, bet kā kaut kas ļoti vienkāršs, klātesošs un jau notiekošs. Nevis vēl viens vilnis, bet mitrums visos viļņos. Nevis pieredze, bet telpa, kurā pieredzes nāk un iet.
Vilbers arī atgādina par paradoksu: vienīgais, kas patiesībā vēlas atbrīvoties no ego, ir pats ego. Un jo vairāk mēs cenšamies no sevis “tikt vaļā”, jo vairāk sevi nostiprinām.
Manuprāt, šis ir brīnišķīgs — ļoti praktisks un ļoti cilvēcīgs — atgādinājums, kā pašiem praksē nesarežģīt vienkāršas lietas. Nevis skriet pēc “kaut kā vairāk”, bet atpūsties tajā, kas jau ir. Un pamanīt: vilnis, uz kura stāvam, jau ir slapjš.
Par Vienu Garšu
Ar “Vienu Garšu” šeit netiek domāts īpašs garīgs stāvoklis vai ekstātiska pieredze. Drīzāk tā ir atpazīšana, ka viss, kas šobrīd notiek — domas, sajūtas, ķermenis un pasaule — notiek vienā un tajā pašā apziņas telpā, bez iekšējas atdalīšanās. Nevis kaut kas jauns tiek sasniegts, bet kaut kas lieks pārstāj traucēt.
Vilbers ar Vienu Garšu patiešām domā visdziļāko iespējamo garīgo atklāsmi, ko dažādās tradīcijās sauc par: satori / kenshō, apgaismību, neduālo atmošanos, tukšuma un formas nedalāmību, Patības atpazīšanu kā visu. Šajā ziņā Viena Garša = augstākais, nevis “vidējs” vai “ikdienišķs” stāvoklis.
Bet — un šis “bet” ir izšķirošs - Vilbers apzināti izvairās to saukt par “īpašu stāvokli” tādā nozīmē kā: ekstāze, transs, ilgstoša svētlaime, īpaša sajūta, kas nāk un iet. Jo tad notiek tas, pret ko viņš pats brīdina: Viena Garša tiek sajaukta ar pieredzi.
Vilbers to precizē - jā, Viena Garša ir tas pats, ko citi sauktu par apgaismību, bet tā nav augstākais vilnis. Tā ir okeāns, kurā visi viļņi jau notiek.
Citiem vārdiem: Viena Garša nav augstākais stāvoklis starp stāvokļiem. Tā ir tas, kas ir klātesošs visos stāvokļos — arī visparastākajā.
Jo citādi notiek trīs lietas:
- cilvēki sāk medīt pieredzes (satori kā “tripu”);
- ego sāk identificēties ar apgaismību (“es esmu tas, kurš ir atmodies”);
- Viena Garša tiek padarīta par kaut ko sasniedzamu nākotnē, nevis atpazīstamu tagad.
Un tas, Vilbera skatījumā, ir tieši tas, kas bloķē Vienu Garšu.
Ar “Vienu Garšu” Vilbers domā to pašu, ko daudzas tradīcijas sauc par apgaismību vai satori — taču ne kā īpašu ekstātisku stāvokli, bet kā atpazīšanu, ka apziņa un pasaule, tukšums un forma, Liecinieks un viss redzamais nekad nav bijuši atdalīti.
Viena Garša ir apgaismība bez īpaša “apgaismota” stāvokļa.
***
Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.