“Labi, bet ko tas dod ikdienā?” Apzinātība bez mīta un bez pūdera
“Labi, bet ko tas dod ikdienā?” ir viens no godīgākajiem jautājumiem par apzinātību un meditāciju. Un, manuprāt, tas ir jautājums, ko vajag turēt dzīvu — lai mēs no prakses neuztaisām vēl vienu garīgu projektu, kurā jākļūst pareiziem, mierīgiem un “uzlabotiem”.
Mana īsā atbilde ir šāda: apzinātība bieži nedod neko tādu, ko varētu uzreiz lepni parādīt. Tā drīzāk atņem.
Nevis kaut kas jauns tiek sasniegts, bet kaut kas lieks pārstāj traucēt.
Tā nedod garantētu mieru. Tā nedod īpašas sajūtas. Tā nesola, ka tu vairs nekad nebūsi saspringts, skumjš vai aizkaitināts. Drīzāk tā iedod telpu — iekšēju “atstarpi”, kurā emocijas un domas drīkst parādīties, neizjaucot visu dienu.
Praktiski tas nozīmē, ka:
- tu retāk cīnies ar sevi par to, ka nejūties “pareizi”;
- emocijas un domas drīkst būt, nepadarot tevi par to vergu;
- mazāk laika tiek pavadīts, mēģinot sevi salabot;
- vieglāk palikt klātesošam sarunās, darbā, attiecībās.
Ikdienā tas izskatās pavisam vienkārši: tu pamani spriedzi, nevis automātiski tai seko; tu pamani ego kustību, nevis mēģini to uzvarēt; tu biežāk atpūties tajā, kas jau notiek, nevis skrien pēc nākamās “pieredzes”.
Un jā — tas nemaina dzīvi uzreiz. Bet tas padara dzīvi mazāk smagu. Un reizēm ar to pilnīgi pietiek.
Bet te ir vēl viena būtiska lieta
Es zinu un redzu, cik viegli ir palikt “pareizās domāšanas” līmenī: saprast ideju, lasīt, analizēt, prātā salikt visu pa plauktiņiem. Tas viss var būt vērtīgi, bet reizēm tas paliek tikai kā skaists apraksts par to, ko mēs patiesībā nedarām. Mēs neizejam cauri dziļākai pieredzei.
Tāpēc man ļoti rezonē tas, ko Vilbers atkārto dažādos veidos: galvenais ir prakse. Nevis tikai interpretācija. Saprašana nav tas pats, kas prakse.
Viņš to mēdz aprakstīt ar apziņas stāvokļu (un arī smadzeņu viļņu) valodu:
- ikdienas domāšana un lasīšana pārsvarā kustas alfa/beta joslās (ikdienišķais, “rupjākais” nomoda līmenis);
- dziļāka apziņa un meditācija var atvērt teta (smalkāks slānis) un delta (ļoti kluss, plašs slānis) pieredzes — kur “pamats” kļūst acīmredzams nevis kā ideja, bet kā tiešs fakts;
- un nobriedušā praksē šie slāņi var kļūt “caurspīdīgi” un līdzās pastāvoši, atklājot pamatu, ko Vilbers sauc par Vienu Garšu jeb neduālo Garu.
Te ir svarīga piezīme: smadzeņu viļņi nav “maģiska poga”, un nav vienkārša vienādojuma “teta = apgaismība”. Bet kā karte un metafora tie labi noķer domu: ar prātu vien mēs parasti tikai sakārtojam prātu, bet prakse pārkārto attiecības ar prātu un iepazīstina ar klusuma dziļumu.
Un te parādās atšķirība starp to, ko Vilbers sauc par “tulkojošu” garīgumu (kas palīdz labāk izturēt dzīvi ar jauniem stāstiem un nozīmēm) un transformējošu praksi (kas reāli maina to, kā mēs reaģējam, kā mēs turam spriedzi, kā mēs dzīvojam attiecībās).
Lasīšana var palīdzēt orientēties un nomierināt prātu. Bet prakse maina attiecības ar prātu. Un tieši tur sākas transformācija: nevis “domāju pareizi”, bet “dzīvoju citādi”.
Ja apzinātība ikdienā atņem lieko spriedzi, tad dziļāka prakse bieži atņem vēl ko: mazāku atkarību no tā, kā tu jūties, lai tu drīkstētu pilnvērtīgi dzīvot.
Kāpēc tas viss ir tik būtiski? Jo tas mūs atgriež pie tā, ka galvenais ir prakse — nevis “vēl viena pareizā teorija”, bet regulāra, maza, reāla ierašanās sevī.
Mazais, reālais sākums
Ja tu gribi pamēģināt, nesāc ar ideālu disciplīnu.
Sāc ar vienu mikromirkli dienā: 60 sekundes. Izelpa. Pleci. Seja. Un tikai pamanīt: “Ā, spriedze ir te.” Nevis uzreiz to labot. Nevis uzreiz sevi uzvarēt. Vienkārši ieraudzīt. Un neiet prom.
Jo apzinātība nav vēl viens projekts. Tā ir atgriešanās. Un reizēm — tieši ar to pilnīgi pietiek.
