Kurā lappusē tu šobrīd esi?
- Kas notiktu, ja mēs vienkārši pieņemtu, ka mēs nelasām vienādi, bet grāmata ir viena?
- Vai lielākā daļa strīdu patiesībā nav par saturu, bet par to, kurā lappusē katrs esam?
- Kā būtu, ja atšķirība nenozīmētu “nepareizi”, bet vienkārši — “cits temps”?
Tas, ka mēs neesam vienā lappusē, nenozīmē, ka kāds lasa nepareizi. Tas vienkārši nozīmē, ka šobrīd esam dažādās nodaļās — un katram ir savs lasīšanas ātrums.
Mēs bieži aizmirstam, cik atšķirīgās vietās cilvēki mēdz būt. Vienam ir nodaļa “izturēt”, citam — “atlaist”. Vienam — “sākt no jauna”, citam — “beidzot apstāties”. Un tad mēs strīdamies tā, it kā visiem būtu jālasa vienādi, vienā ātrumā un ar tiem pašiem secinājumiem. Liela daļa nesaprašanās sākas tur, kur es (kaut nemanot) mēģinu otru dabūt savā lappusē.
Tieši šeit man palīdz integrālais skatījums. Ne kā “teorija”, bet kā atgādinājums: mēs neesam “pareizi” vai “nepareizi” cilvēki. Mēs vienkārši bieži esam dažādās pieredzēs un dzīves posmos, dažādā nervu sistēmas slodzē, personības tipos, dažādās vajadzībās un skatpunktos. Un tomēr — mēs dzīvojam vienā realitātē, vienā laikā, vienā trauslā ķermenī. Vienā kopīgā cilvēka stāstā.
Tas, protams, nepadara visas rīcības vienlīdz pieņemamas. Bet tas padara iespējamu līdzjūtību. Arī pret sevi. Ne saldu un sentimentālu, bet praktisku — tādu, kas palīdz dzīvot kopā, nevis nepārtraukti labot un pāraudzināt kā sevi, tā otru.
Kad mēs to aizmirstam, mēs sākam karot par lappusēm: “kāpēc tu vēl esi tur?” “kāpēc tu nesaproti to, ko es jau sapratu?” “kāpēc tu nedari tā, kā būtu pareizi?”
Kad es to atceros, kaut kas "atlaižas" un mazāk gribas nosodīt (sevi vai citus) un vairāk gribas satikt otru tur, kur viņš ir — no tās vietas, kur es esmu.
Varbūt tuvība sākas ar vienu vienkāršu atzīšanu: es nezinu, kurā lappusē tu šobrīd esi, bet es varu uz tevi neskatīties caur aizspriedumu filtru. Es varu pajautāt. Es varu paklusēt. Es varu cienīt tavu tempu.
Nav nepieciešams plēst lapas tikai tāpēc, ka tās (vēl) nav tavējās.
Pajautā sev:
- Kurā lappusē šobrīd esmu es?
- Kurā lappusē viņš/viņa varētu būt?
- Ko es šobrīd gribu: saprast vai uzvarēt?
Un reizēm ar to pietiek, lai saruna kļūtu cilvēcīga.
