Kas kaiš mūsdienu mākslai?
No ironijas uz dziļumu jeb kāpēc modernā māksla nosmacē pati sevi.
Šis Kena Vilbera One Taste fragments par mākslas (apziņas stadijām) man palīdzēja noformulēt to, kam jau kādu laiku pietrūka vārdu. Ilgi jutos apjukusi mūsdienu mākslas priekšā — reizēm augstprātīga, reizēm vienkārši nezinoša. Kaut kas tajā šķita plakans, ironijā ieslēgts, pašreferenciāls, bet man pietrūka valodas, lai saprastu — kas tieši mani traucē (arī manis pašas darbos).
Un tad Vilbers ļoti skaidri izgaismoja: mākslu visvairāk nosaka nevis objekts, bet subjekta dziļums, kas to izsaka. Un, ja subjekts paliek virspusē, māksla sāk griezties ap sevi. Tā turas pie virsmas un aplenc sevi ar sevi pašu.
Šis teksts nav par estētiku vien. Tas ir par apziņas dziļumu. Par pasaules uzskatiem. Par to, kā kultūra izsmeļ vienu skatījumu un meklē nākamo. Un par to, ka postmodernā ironija var būt nevis brīvības forma, bet aizsardzība pret dziļumu. Ka ironija kļūst par drošu patvērumu, bet pašrefleksija — par bezgalīgu spoguli bez dziļuma.
Vilbers nepiedāvā atgriezties pie mītiskā vai reliģiskā. Viņš runā par transpersonālu horizontu — par tādu apziņas dziļumu, kur māksla vairs nav tikai komentārs par pasauli, bet izpausme no plašāka lauka.
Man šķiet svarīgi piebilst, ka šis nav tikai par “vizuālo mākslu”. Tas attiecas uz visām radošajām cilvēka izpausmēm — rakstīšanu un dzeju, mūziku, teātri un performanci, kino, fotogrāfiju, dizainu, arhitektūru, amatniecību, pat to, kā mēs veidojam telpu, valodu un attiecību estētiku. Visur, kur cilvēks rada, skan viens un tas pats jautājums: no kāda dziļuma tas tiek radīts? Jo mēs varam attīstīt tehnikas, stilus, formātus, trikus un atsauču spēli — un tomēr neattīstīt būšanu.
Un šo noformulēt man bija svarīgi, jo varēju atviegloti nopūsties — nevis tāpēc, ka “man taisnība”, bet tāpēc, ka ir iespējams cits virziens, īpaši šajā neprātīgajā (fast food, fashion, music, art, relationship utt) patēriņa laikmetā.
Teksts tapis pirms gandrīz 30 gadiem, un tas ir gandrīz neērti, jo šķiet, ka mēs joprojām stāvam tajā pašā vietā un jautājums paliek atklāts: kas uzgleznos nākamo ainavu?
***Mākslu visvairāk nosaka nevis izteiktais objekts, bet subjekta dziļums, kas to izsaka. Un tas pārbīda mākslu un mākslas kritiku no ironijas uz autentiskumu — soli, kas mūsdienu acīm var šķist visai satraucošs. Vai māksla un mākslas kritika spēj izdzīvot ironijas zaudējumu — neautentiskuma zaudējumu — ja tieši tas ir bijis to centrālais avots? Un, ja mūsdienu māksla atsakās no sardoniskām virskārtām, kur tā galu galā mājos?
Jebkurā konkrētā laikā un jebkurā kultūrā lielākā daļa pieaugušo mēdz apdzīvot viena noteikta pasaules uzskata ainavu. Iemesls ir pavisam vienkāršs: katrs pasaules uzskats patiesībā ir cilvēka pasaule, un zaudēt šo pasauli nozīmē piedzīvot sava veida nāves krīzi. Atteikties no sava pasaules uzskata ir psiholoģiska zemestrīce — apmēram 7,0 balles iekšējā Rihtera skalā — un lielākā daļa cilvēku no tā izvairās par katru cenu.
Taču reizēm, īpašos apstākļos… vai izcilu mākslinieku gadījumā… augstāki vai dziļāki pasaules uzskati izlaužas cauri mūsu ikdienišķās uztveres garozai, un pasaule kaut kādā ziņā nekad vairs nav gluži tāda pati.
Saskaņā ar Vaithedu, “radošā tieksme uz jauno” ir Visuma pamatiezīme. Taču mēs arī zinām — pateicoties plašiem psiholoģiskiem un socioloģiskiem pētījumiem — ka noteiktas pamatiezīmes no aptuveni duča galveno pasaules uzskatu jau potenciāli ir pieejamas cilvēkiem. Dabā parasti nenotiek sākšana pilnīgi no nulles — tā pārbūvē to, kas jau ir pie rokas, un tikai pēc tam pievieno "jaunuma" noslēdzošos akcentus.
Mēs zinām pasaules uzskatus, kas jau ir izmēģināti un izsmelti: arhaiskais, maģiskais, mītiskais, mentāli racionālais (modernais) un eksistenciāli aperspektīvais (postmodernais). Postmodernais, protams, vēl turpinās būtiski ietekmēt nākamās desmitgades, ceļā uz savu galīgo stāvokli. Taču mākslinieciskie darbi — gluži kā kanārijputniņi kultūras raktuvēs — masveidā “krīt beigti”, tiklīdz postmodernitātes pūstošā gāze sāk plūst pa šo tuneli. Tāpēc mākslas pasaule, ātrāk nekā stabilākais “ganāmpulka” domāšanas veids, meklē jaunus apvāršņus; un tādējādi, kā jau iepriekš norādījām, šodienas mākslas strupceļš patiesībā ir postmodernā pasaules uzskata beigu spēle.
Tātad — kādi citi apvāršņi ir pieejami tieši tagad?
Vismaz trīs. Mēs tos jau nosaucām: smalkais, cēloniskais un neduālais. Pasaules uzskatu fenomenologi šos trīs uzskatus raksturo kā transracionālus vai transpersonālus un pretstata tos agrīnajiem pasaules uzskatiem, no kuriem daži ir pirmsracionāli vai pirms-personiski (arhaiskais, maģiskais un mītiskais), bet citi — racionāli vai personiski (mentālais un eksistenciālais).
Tas sniedz vīriešiem un sievietēm pieejamu pasaules uzskatu spektru: no pirmsracionāla uz racionālu un tālāk uz transracionālu; no pirms-personiska uz personisku un tālāk uz transpersonālu; no zemapziņas uz pašapzinātu un tālāk uz superapziņu.
Pieņemot, ka esam izsmēluši reibinošo pašrefleksivitātes retorisko regresu, paliek tikai divi ceļi: atpakaļ uz zemapziņu vai uz priekšu uz superapziņu — atpakaļ uz infraracionālo vai uz priekšu uz supraracionālo.
Šī atšķirība ir būtiska, jo transracionālie, transpersonālie pasaules uzskati ir tie, ko varētu dēvēt par “garīgiem”, taču tiem ir maz sakara ar tradicionālajiem maģiskajiem un mītiskajiem reliģiskajiem pasaules uzskatiem. Transracionālās sfēras nav saistītas ar ārējiem dieviem vai dievietēm, bet gan ar iekšēju apzināšanos, kas iedziļinās psihes dziļumos. Tām nav sakara ar lūgšanām pēc pieprasījuma vai rituāliem; tās ir pilnībā saistītas ar apzināšanās paplašināšanu un skaidrošanu. Tām nav sakara ar dogmām vai ticējumiem — bet gan ar attīrīšanu.
Ne tikai atšķirīgas vērtības, bet arī atšķirīgi objekti pastāv dažādos pasaules uzskatos. Un mākslinieki var gleznot, attēlot vai izteikt savas konkrētās šo objektu uztveres jebkurā no šīm sfērām — atkarībā no tā, vai viņi paši ir dzīvi šajās sfērās vai ne.
Sensomotorā pasaule ir pietiekami pazīstama — tie ir objekti, ko var uztvert ar maņām: akmeņi, putni, augļu trauki, kailfigūras, ainavas. Mākslinieki ir gleznojuši šos objektus — un dara to joprojām — visdažādākajos veidos, sākot no kliedzoši reālistiska stila līdz impresionisma maigākajiem toņiem.
Maģiskais pasaules uzskats ir plastiskas pārvietošanas un kondensācijas pasaule — sapņu pasaule, pilna ar saviem ļoti reāliem objektiem (kas, atrodoties šajā pasaules skatījumā, šķiet pilnīgi reāli, kā visi pasaules uzskati). Mākslinieki var gleznot šos objektus, kā to, cita starpā, ir parādījuši sirreālisti.
Mītiskais pasaules uzskats ir pilns ar dieviem un dievietēm, eņģeļiem un elfiem, bezķermeniskām dvēselēm, figūrām, kas ir gan labvēlīgas, gan ļaunas, gan palīdzīgas, gan postošas. Mākslinieki var gleznot šos objektus, un patiesībā lielākā daļa mākslinieku visā pasaulē — no 10 000. g. p.m.ē. līdz 1500. g. m.ē. — nav gleznojuši neko citu kā vien šos objektus.
Mentālais pasaules uzskats ir pārpildīts ar jēdzieniem un idejām, racionālu perspektīvismu un abstraktām formām. Mākslinieki var ne tikai attēlot šos saturus (konceptuālā māksla, abstraktā māksla), bet arī tos izteikt (abstraktais ekspresionisms).
Eksistenciālais (aperspektīvais) pasaules uzskats, cita starpā, ietver izolēta subjekta šausmas, sastopoties ar svešu pasauli, kurā nav ne mītisko mierinājumu, ne racionālo pretenziju. Mākslinieki visos medijos bieži vien ļoti spēcīgi ir attēlojuši šo stāvokli (piemēram, Edvards Munks, “Kliedziens”).
Taču aperspektīvais pasaules uzskats savās robežās ir arī subjekts, kas raugās pats uz sevi. Mākslinieki ir mēģinājuši attēlot šo pašrefleksīvo regresu dažādos veidos — sākot no dekonstrukcijas līdz ironiskai spēlei, līdz dubultošanai (ieskaitot mākslinieku kā mākslas darba daļu) — tas viss ir riskants ceļš, kas galu galā ved uz pašnosmakšanu.
Tas paver ceļu transpersonālajām pasaules telpām ar to saturiem, tēmām un uztverēm. Visas šīs sfēras patiešām ir transpersonālas — tas vienkārši nozīmē tās realitātes, kas ietver, bet arī pārsniedz personisko un individuālo — plašākas straumes, kas aizskalo no noslēgtā ego un aizskar citas būtnes, aizskar kosmosu, aizskar Garu un vietas, kas paliek apslēptas tiem, kuri turas pie virsmas un aplenc sevi paši ar sevi.
Tas, ka šīs transpersonālās pasaules telpas mums ir pieejamas kā lielas, potenciālas mājas, nenozīmē, ka tās jau nāk pilnībā iekārtotas. Mēs paši tās iekārtojam. Mēs būvējam, radām, pievienojam, modelējam, veidojam, kaļam, iznesam pasaulē un komponējam — un tieši šeit mākslinieki visos laikos un visos medijos tradicionāli ir bijuši priekšgalā, avangardā vislabākajā un patiesākajā nozīmē.
Tādēļ, no vienas puses, mēs varam raudzīties pagātnē, meklējot tos retos brīžus, kad kāda subkultūra ir pieslēgusies transpersonālajai sfērai un iznesusi to mākslā un arhitektūrā, dzejā un glezniecībā, amatniecībā un kompozīcijās — piemēram, dzenbudisma ietekmi uz japāņu estētiku. Taču pagātni mēs varam izmantot tikai kā norādes, jo rītdienas māju var iekārtot tikai tie, kuri šobrīd stāv uz šīs atvēršanās sliekšņa.
Kā šis iekārtojums izskatīsies?
Šobrīd mēs stāvam atklātā klajumā, starp divām pasaulēm, gaidot tieši šo dzimšanu. Taču viena lieta ir skaidra: tas nāks no to sieviešu un vīriešu apziņas, kuri paši savā dzīvē ir atvērti transpersonālajam — kuri no sirds un gara dziļumiem iznes pasaulē tās starojošās realitātes, kas uzrunā mūs nepārprotamā valodā.
Visi galvenie pasaules uzskati pastāv kā potenciāli cilvēka ķermeņa–prāta iekšienē. Jo dziļāka ir indivīda apzināšanās, jo vairāk pasaules telpu viņš vai viņa spēj izpētīt. Un tieši tādēļ — galu galā, dziļi un neizbēgami — tieši subjekta dziļums rada mākslas objektus.
Mēs esam redzējuši jutekliskus objektus, maģiskus objektus, mītiskus objektus, mentālus objektus un aperspektīvus objektus… un esam redzējuši, kā tie visi izsmeļ savu nozīmi.
Kas mums tagad parādīs transpersonālās ainavas objektus? Kas atvērs sevi tādam dziļumam, ka spēs uzkāpt šajos jaunajos augstumos un atgriezties, lai pastāstītu tiem no mums, kuri vēl tikai klusi gaida uzzināt, ko viņi ir redzējuši? Kas spēs atkāpties tik tālu no sevis, no ego un kauna, no cerības un bailēm, ka transpersonālais varēs plūst caur viņiem ar tādu spēku, ka tas satricinās pasauli? Kas uzgleznos to, kā izskatās realitāte, kad ego ir iekļauts, kad, iegrimstot līķa pozā, tas mirst savā paša izbrīnā un raugās uz pasauli no jauna?
Kas uzgleznos šo jauno ainavu? Kas mums to parādīs?
***Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.
Liecinieks vai depersonalizācija?
"Pastāv ļoti krasa atšķirība starp būšanu Lieciniekam un depersonalizāciju. Pirmajā gadījumā tu neesi piesaistīts; otrajā — atsvešināts. Pirmajā tev ir līdzsvara un mierīguma pamats, no kura tu ar degsmi iesaisties visā, kas rodas; otrajā tu esi nejutīgs, nespējīgs izjust kaisli pret jebko. Pirmajā tu redzi visu ar intensīvu skaidrību un spilgtu mirdzumu; otrajā tas ir tā, it kā tu skatītos uz pasauli caur teleskopa nepareizo galu." Kens Vilbers
Bieži garīgumu pārprot kā kaut ko “atrautu no dzīves”: it kā attīstoties mūs vairs nekas īsti neskartu, mēs kļūtu vienmēr mierīgi, neitrāli un nesatricināmi. It kā vairs nebūtu apnicīgu domu un izaicinošu emociju. Bet tas nav tas, par ko runā apzinātība.
Būt savu iekšējo un ārējo procesu vērotājam nav tas pats, kas kļūt nejutīgam. Liecinieks nozīmē — tu joprojām jūti un redzi visu, tikai vairs neesi pilnībā pielipis katrai domai un emocijai. Ir iekšējs pamats, no kura tu vari iesaistīties dzīvē ar skaidrību un dzīvīgumu.
Savukārt depersonalizācija ir pavisam kas cits: atsvešināšanās un atslēgšanās, kur pasaule kļūst tāla un “bez krāsām”. Tas var izskatīties pēc miera, bet patiesībā tas ir kontakta zudums. Dažreiz arī “all light and love” tendence var kļūt par apvedceļu — nevis par īstu Liecinieku, bet par smalku izvairīšanos no neērtā: miers izskatās garīgs, bet patiesībā samazina kontaktu ar realitāti.
Un tieši to Vilbers grib nošķirt: garīga attīstība nav par to, lai dzīve mūs vairs neskartu. Drīzāk par to, lai mēs varam palikt ar to kontaktā — jūtīgi, dzīvi, iesaistīti — tikai ar mazāk "aplipšanas" un mazāk automātikas.
Pieņemsim, man kāds pasaka ko asāku (vai vienkārši “ne tajā tonī”), un es sajūtu: krūtīs saspiežas, prātā uzreiz parādās titri — “mani nenovērtē”, “man jāaizstāvas”, “es nedrīkstu izskatīties vāja”.
Ego variants: es iekrītu filmā, galvenajā lomā - vai nu uzsprāgstu, vai noriju, vai aizveros.
Liecinieka variants: es joprojām to jūtu (jā, sāp / kaitina), bet paralēli pamanu: “ā, šis ir aizvainojums un aizsardzība.” Parādās neliela atstarpe. Es varu ievilkt elpu, nepateikt pirmo replikas melnrakstu, un atbildēt no vietas, kas ir dzīvāka un skaidrāka.
Depersonalizācija izskatās citādi: it kā sistēma pēkšņi pārslēgtos “drošības režīmā” (jo tāds ir tās uzdevums - nervu sistēmas aizsardzības mehānisms, kas uz brīdi samazina pārdzīvojuma intensitāti, piem., stresā, panikā, pārslogojumā, reizēm pēc traumas. Nevis “es elpoju un skaidri redzu”, bet “es atslēdzos, lai nesāp”. Sajūtas kļūst blāvākas vai attālinās. Domas joprojām var skanēt, bet bez īsta kontakta. Var rasties iespaids, ka es skatos uz sevi no malas, it kā šī saruna notiktu ar kādu citu. Ir miers, bet auksts: nevis klātbūtne, bet atvienošanās. Un pēc tam var palikt tukšums vai dīvaina atslābuma sajūta kopā ar attālināšanos — no cilvēka, no sevis, no dzīves garšas.
Tāpēc garīgums nav par to, lai vairs neko nejustu. Tas ir par to, lai varētu just — un ar to visu nepazust.
Kāpēc ceļā kļūst vientuļāk?
Ir brīži un dzīves posmi, kad mūsos iekšēji kaut kas mainās un pēkšņi pamanām, ka ar cilvēkiem, ar kuriem agrāk bija “mēs”, vairs nav tik daudz kopīga. Sarunas vairs neaizrauj, joki netrāpa, intereses aizplūst dažādos virzienos, un var rasties sajūta it kā mēs būtu kādu pievīluši vai arī ka mūs pamazām atstātu.
Šī vientulība nav kļūda, tā drīzāk ir pāreja. Jo, kad mēs maināmies, pārkārtojam dzīvi vai vienkārši kļūstam godīgāki pret sevi, mainās arī tas, kas mūs “baro”. Un dažreiz mūsu līdzšinējais “mēs” vienkārši pieder citam laikam. Tas nenozīmē, ka kāds te ir “vainīgs” vai “pareizāks”. Tas vienkārši nozīmē, ka šobrīd katrs esam citā grāmatas nodaļā.
Sāpīgākais parasti ir tas starpstāvoklis, kad vecais jau vairs īsti netur, bet jaunais vēl nav izveidojies. Un tieši tur dzimst vientulība - ne tik daudz tāpēc, ka apkārt nav cilvēku, bet tāpēc, ka (uz brīdi) ir mazāk veidu un vietu, kurās ar viņiem patiesi sakrīt valoda un ritms.
Taču ne visu “veco” var (un vajag) nest līdzi un tas nav nežēlīgi, tā vienkārši notiek. Un atšķirīgs temps nav nodevība. Tā ir realitāte. Varbūt uzdevums nav uzreiz atrast sev jaunu “klanu”, bet atļaut sev būt starp posmiem, tukšumā, nepielīmējot sev birku “ar mani kaut kas nav kārtībā”.
Lai vientulība nepārvēršas izolācijā, dažreiz pietiek ar vienu mazu soli:
- uzrakstīt vai piezvanīt cilvēkam, ar kuru ir viegli būt;
- spert soli tuvāk videi, kur ir interese, nevis tikai pienākums (īpaši tai, kas sen ir vilinājusi, bet vienmēr palikusi “kaut kad” - nodarbība, pasākums, lekcija);
-
izdarīt vienu mazu jaunu lietu (maršruts, ieradums, aktivitāte), lai dotu vietu jaunam ritmam;
- pavadīt mazliet vairāk laika ar sevi, lai pamanītu, kas šobrīd patīk, ko gribas un kas vairs neinteresē.
Nevajag varoņdarbus, pietiek ar vienkāršu un klusu pamanīšanu. Vientulība ceļā bieži nav signāls, ka mēs esam pazuduši, bet apliecinājums, ka esam attīstībā.
Kāpēc mums nepieciešams klusums un kāpēc apstāties ir tik grūti?
Jo klusumā kļūst dzirdams un redzams tas, ko kustībā nepamanām. Apstāšanās atņem ierasto aizsegu - darīšanu - un tad priekšplānā iznāk domas, emocijas, spriedze, nogurums, neatbildēti jautājumi. Ne tāpēc, ka kaut kas pēkšņi “rodas”, bet tāpēc, ka beidzot to pamanām.
Tāpēc mums ļoti saprotami atkal gribas kustēties. Jo darīšana nav tikai pienākumi - tā bieži ir pašsajūtas regulēšanas veids. Kamēr esam kustībā, ir vieglāk nejust, atlikt, turēt distanci. Un ikdienas fona slodze ir reāla: nervu sistēma pielāgojas, savācas, tur tempu, sociālo seju, atbildības. Tik pierasti, ka šķiet - “tādi mēs vienkārši esam”.
Varbūt “klusumā man paliek sliktāk” patiesībā ir brīdis, kad mēs beidzot nonākam kontaktā ar to, kas mūsos jau sen dzīvo nepamanīts. Jo apstāšanās nav tikai “beidzot atpūta”. Tā ir režīma maiņa. Un režīma maiņā kļūst redzams tas, kas līdz šim bija fonā: nogurums, vilšanās, skumjas, aizkaitinājums, neizrunātas lietas. Dažreiz arī prieks, kuru neesam sev ļāvuši sajust. Tas ne vienmēr nozīmē, ka kaut kas ir “salūzis”, bet gan to, ka mēs ilgi esam bijuši ļoti funkcionāli - tik funkcionāli, ka iekšējā dzīve ir atstāta uz “pēc tam”.
Un apstāšanās var būt biedējoša ne tikai emociju dēļ, bet arī kontroles dēļ. Kustībā mēs jūtamies kompetenti: darām, risinām, saprotam, taču pauzē ir neskaidrība un nepabeigtība. Un tās prātam nepatīk, tāpēc tas mēģina pauzi pārvērst par projektu: “tagad sapratīsim, izanalizēsim, salabosim.” Taču tas var pārvērsties par tādu pašu aizsegu, tikai smalkākā formā.
Dzīve mūs mēdz apstādināt arī pati - ar krīzēm, slimībām, izdegšanu, piespiedu pauzēm. Un pat tad ir iespējams pārskrollēt sev pāri telefonā, seriālos, plānos, nejaušās sarunās, mājas tīrīšanā, ceļojumā, pat “garīgumā”. Arī apstāšanās var kļūt par klusu, sociāli pieņemamu veidu, kā nesatikt sevi.
Tāpēc jautājums nav tikai “vai mēs apstājamies”. Jautājums ir - vai mēs tajā pauzē vispār esam klāt? Vai arī vienkārši mainām bēgšanas formu no skaļas uz klusāku?
Un, jā, tas nav viegli, bet tas ir normāli. Nav viegli sastapt savu “skaļumu” klusumā. Mēs bieži neesam trenēti vienkārši būt kopā ar to, kas notiek, neizlabojot un neizskaidrojot. Tāpēc mēs skrienam vai aizpildām pauzes. Tas nav rakstura defekts, tā ir iemācīta izdzīvošanas prasme, kas reiz mūs sargāja, taču tagad tā vienkārši traucē dzīvot brīvāk un plašāk.
Tāpēc ir kaut kas ļoti vērtīgs tajā, kad pamazām paliekam sev klāt. Ne varonīgi, ne uzreiz ilgi, kaut par vienu mirkli vairāk nekā vakar. Jo emocijas ne vienmēr grib tikt “atrisinātas”. Bieži tās vienkārši grib tikt izjustas. Un domām bieži vajag tikai izskanēt, nevis uzreiz kļūt par secinājumu vai lēmumu.
Kā palikt klāt? Varbūt sākumā pietiek ar pavisam vienkāršu attieksmi - nevis uzreiz visu saprast un salabot, bet pamanīt un nosaukt. “Tagad ir spriedze.” “Tagad ir skumjas.” “Tagad ir tukšums.” Ne kā diagnozi, bet kā faktu. Un, ja kļūst par daudz, arī tas ir fakts - tad mēs nevis spiežam sevi “izturēt”, bet atgriežamies pie kaut kā vienkārša un droša (ķermenis, elpa, kontakts ar telpu, saruna, mūzika, filma). Palikt klāt nenozīmē visu panest vienatnē.
Klusums reizēm ir skaļš. Bet tieši tur mēs sākam dzirdēt sevi. Un tas maina visu.
Pasaule pamatskolā
(mans atskats uz Kena Vilbera “A Post-Truth World” idejām vienkāršā valodā)
Ja apziņas attīstību iedomājamies kā skolu ar 1.-9. klasi*, tad diezgan pazemīgi jāatzīst, ka cilvēce lielākoties vēl iet sākumskolā. Tieši tur šobrīd pārsvarā notiek kolektīvā domāšana. Un tas nav pārmetums - sākumskola ir vajadzīga, bez tās nevar. Turklāt šajā apziņas attīstības skolā mēs visi piedalāmies gan kā skolēni, gan kā skolotāji vienlaikus.
Mēs dzīvojam interesantā un ļoti saspringtā laikā.
Lielākā daļa pasaules šobrīd mācās 4., 5. un 6. klasē, kur galvenais ir:
– noteikumi, autoritātes, tradīcijas, “kā pienākas” (4. klase),
– progress, sasniegumi, rezultāti, efektivitāte, racionālisms (5. klase),
– iekļaušana, empātija, daudzbalsība, relatīvisms, vienlīdzība, konteksts (6. klase).
Vienlaikus jāatzīst arī tas, ka daļa pasaules joprojām izmanto 3. klases instrumentus - egocentrisku varu, spēku, iebiedēšanu, principu “kurš stiprāks, tam taisnība”. Mūsdienu tehnoloģiju pasaulē šie instrumenti kļūst īpaši bīstami.
Kas nogāja greizi ar 6. klasi
Apmēram pirms sešdesmit gadiem parādījās 6. klase ar ļoti cilvēcīgiem nodomiem - lai neviens netiek atstumts, lai visas balsis tiek sadzirdētas, lai vairs nav vienas autoritāras patiesības. Un patiesi - 6. klase izdarīja daudz laba - tā ienāca kā vajadzīgs līdzsvars pēc 4. un 5. klases dominances, iemācot redzēt kontekstu, sadzirdēt apspiestās balsis un apšaubīt absolūtus priekšstatus.
Problēma sākās tad, kad 6. klase iestrēga savās robežās. Ar visiem labajiem nodomiem tā sāka jaukt kopā:
– viedokli ar brieduma līmeni,
– iekļaušanu ar robežu trūkumu,
– empātiju ar nespēju pateikt “nē”.
Tās ēna izpaudās kā: pārmērīgs relatīvisms, nespēja atšķirt brieduma līmeņus, bailes no struktūras – robežas tiek uztvertas kā vardarbība, neredzamas morālās hierarhijas – “iekļaujoši”, bet tikai “pareizajiem”.
Rezultātā skolā pazuda skaidri orientieri. Viss kļuva “atkarīgs no skatpunkta”. Un, ja viss ir vienlīdz pareizi, tad nekas vairs nav īsti noturīgs.
6. klase solīja vienlīdzību, taču realitātē šis solījums nestrādāja. Ne tāpēc, ka tas būtu ļauns vai muļķīgs, bet tāpēc, ka pasaule joprojām lielākoties dzīvo 3., 4. un 5. klases līmenī.
Kad dominē vajadzība pēc kārtības, drošības un skaidrības (4. klase) un vajadzība pēc rezultātiem un kontroles (5. klase), 6. klases vēstījums par pilnīgu relativitāti tiek uztverts nevis kā progress, bet kā apdraudējums.
Rezultāts bija gandrīz paredzams - nevis integrācija, bet pretkustība. Ar visiem labajiem nodomiem 6. klase nogurdināja, sašķēla un izprovocēja regresu uz 4. un 5. klases kontroles modeļiem, kā arī 3. klases brutālu spēka lietošanu. Ne tāpēc, ka cilvēki kļuva “sliktāki”, bet tāpēc, ka 6. klase mēģināja runāt pāri attīstības realitātei.
Kāpēc 4.–5. klase protestē
Te notiek tas, ko Kens Vilbers sauc par post-truth simptomu, nevis cēloni.
un 5. klase jūtas apdraudēta:
– “kur palika kārtība?”
– “kur palika atbildība?”
– “kāpēc vairs neko nevar nosaukt vārdā?”
Un, ja uz šiem jautājumiem nav atbildes, cilvēki atgriežas pie tā, ko pazīst: vienkāršiem risinājumiem, spēcīgām figūrām, autoritātes. Tā saka: “pietiek”, pat ja risinājums ir raupjš, primitīvs vai atpakaļejošs. Tas nav solis uz priekšu. Tas ir sākumskolas aizsargreflekss, kad viena klase jūtas nesaprasta un kad vecākā klase pati vairs nesaprot, ko dara.
Kāpēc pasaule šķiet sajukusi
Pasaule nav sajukusi. Tā vienkārši ir vienā ēkā ar dažādām klasēm, kur:
– 3. klase cīnās par varu,
– 4. klase grib disciplīnu,
– 5. klase grib uzvarēt un attīstīties,
– 6. klase grib, lai visi jūtas labi,
– bet 7. (kā arī 8. un 9.) klasē pagaidām vēl mācās tikai daži skolēni.
Taču bez 7. klases nav, kas saliek visu kopā, nav, kas atšķir līmeņus, nav, kas pasaka: “jā, tev ir taisnība - šajā klasē”.
Kas ir 7. klase
7. klasē parādās integrālā domāšana - spēja redzēt visas klases vienlaikus un nejaukt tās kopā. Problēma nav klašu daudzveidībā, bet tajā, ka tās dzīvo vienā telpā bez kopējas kartes.
Vienīgie mūsdienīgie risinājumi var nākt tikai no šī skatpunkta. Ne tāpēc, ka 7. klase būtu “gudrāka”, bet tāpēc, ka tā redz visu skolu vienlaikus.
7.klase spēj teikt:
– “4. klases vajadzība pēc struktūras ir leģitīma.”
– “5. klases tieksme pēc progresa ir nepieciešama.”
– “6. klases empātija ir nenovērtējama.”
- un nejaukt to visu vienā putrā, ne atcelt vai uzvarēt kādu klasi, bet samazināt destruktīvu berzi starp tām.
Kāpēc šī krīze ir vajadzīga
Šī spriedze ir nepatīkama, bet nepieciešama. Bez tās 6. klase nekad neieraudzītu savas robežas. Un bez tās 7. klase nekad nekļūtu aktuāla. Tagad šī nepieciešamība ir kļuvusi neizbēgama.
Šī spriedze nav sistēmas kļūda. Tā ir nobriešanas pazīme, jo neviena klase nav domāta, lai tajā paliktu mūžīgi. Neviena nav kļūda, un neviena nav galamērķis. Katra klase iedod prasmes, kas konkrētajā posmā ir vitāli svarīgas. Katra iedod ko būtisku - drošību, disciplīnu, sasniegumus, domāšanu, empātiju - un katrai ir savi ierobežojumi.
Kad šīs robežas kļūst par spriedzi, tā nav neveiksme, bet signāls: šis līmenis savu darbu ir paveicis. Attīstība notiek nevis tāpēc, ka iepriekšējais posms bija nepareizs, bet tāpēc, ka tas vairs nespēj saturēt realitātes sarežģītību.
Mēs nevaram atrisināt šo krīzi, paliekot tajā pašā klasē, kur tā radās. Nav jāatgriežas 4. klasē un nav jāiestrēgst 6. klasē. Ir jāmācās nākamais līmenis - apgūt spēju redzēt attīstību, ne tikai viedokļus.
Ko nozīmē dzīvot šajā pārejā
Dzīvot šajā laikā nozīmē pieņemt, ka skaidrības būs maz. Vecie orientieri vairs netur, jaunie vēl nav iedzīvojušies. Tas rada sajūtu, ka pasaule šūpojas, viedokļi kļūst asāki, cilvēki reaģē pārspīlēti. Pieņemt, ka tas ir dabisks attīstības posms.
Pārejas vienmēr ir krīzes. Nav gludu lēcienu. Evolūcija un dzīve pati sevi koriģē - izmēģina, kļūdās, atsitas pret robežām un meklē nākamo formu. Krīze nav izgāšanās pazīme. Tā ir zīme, ka kaut kas ir kļuvis par šauru.
Dzīvot šajā laikā nozīmē mācīties izturēt neskaidrību, nekrītot ne cinismā, ne fanātismā. Nesasteigt secinājumus. Nesolīt sev un citiem vienkāršus risinājumus sarežģītām lietām. Un reizēm - vienkārši neskriet līdzi troksnim.
Ko es varu darīt ikdienā
Šis ir svarīgākais jautājums. Jo ne visi ir politikas veidotāji, domātāji vai sistēmu arhitekti. Un arī nav jābūt. Taču šādos laikos nav arī jābūt varonim, nav jāglābj cilvēce un nav jāieņem “pareizā puse”.
Integrālais skatījums piedāvā nevis cīņu, bet iekšēju nobriešanu.
Nepersonificēt konfliktu - saprotot, ka lielākā daļa strīdu nav par “sliktiem cilvēkiem”, bet par atšķirīgiem attīstības līmeņiem. Tas ļauj nepārvērst domstarpības par karu.
Nerunāt no morālā pārākuma - neviena “klase” neattīstās, ja tai uzbrūk vai to pazemo. Morālais pārākums bloķē dialogu ātrāk nekā atklāts konflikts.
Mācīties runāt dažādās “valodās” - reizēm par drošību, reizēm par rezultātu, reizēm par jūtīgumu - atkarībā no tā, kurš ir tavā priekšā. Nevis lai pielāgotos, bet lai tiktu sadzirdēts.
Sakārtot savu iekšējo skolu - redzēt sevī visas “klases”, nevis identificēties tikai ar vienu. Atpazīt, no kuras klases es pats šobrīd reaģēju - un ko tieši aizsargāju.
Nepieprasīt, lai visi būtu tavā klasē - ne visi tur var vai grib būt. Spiest nozīmē radīt pretreakciju, ne attīstību.
Nepazaudēt cilvēcību - runāt ar cilvēkiem, nevis ar pozīcijām. Atcerēties, ka aiz katra uzskata ir bailes, vajadzības un pieredze. Atļaut sev skumt un sajust sāpes. Skumjas nav vājums - tās ir cilvēcības pierādījums bieži vien nežēlīgā pasaulē.
Darīt maz, bet patiesi - Viena īsta saruna. Viena telpa. Viena klātbūtne. Viena skaidra robeža. Mazais patiesais akts ir stiprāks par lielo performatīvo.
Samazināt ekspozīciju, ne empātiju - ne visu jāredz, lai būtu klātesošs. Ziņas, stāsti un diskursi var pārslogot nervu sistēmu. Tas nav bēgšana - tā ir nervu sistēmas higiēna.
Palikt lokālam - rūpēties par to, kas ir sasniedzams: ģimeni, attiecībām, darbu, kopienu, ķermeni, prātu. Pasaule netiek dziedināta abstrakti. Tā tiek sargāta lokāli - pa vienam cilvēkam.
Netērēt visu enerģiju cīņai - ne katrs strīds ir jāizcīna. Ne katrs viedoklis ir jālabo. Dažreiz briedums ir neiesaistīties, nevis pierādīt.
Dzīvot kā lieciniekam pasaulē ar džungļu likumiem nozīmē atteikties no ilūzijas par taisnīgu pasauli, neatsakoties no taisnīguma sevī.
Kā rakstīja Jungs: “Apziņas uzdevums nav uzvarēt tumsu, bet to izturēt, nekļūstot par to.”
Tas ir mūsu uzdevums šobrīd.
Ir sarežģīti nezaudēt skaidrību un iekšējo mieru laikā, kad skola ir trokšņaina. Taču katram ir jāatrod savs ceļš, pa kuru atkal un atkal atgriezties pie patiesā, skaistā un labā. Ceļinieku ir daudz, un katrs nes savu gaismu.
Tas var šķist maz. Bet tieši tā pārmaiņas notiek - ne vienmēr skaļi un ne uzreiz, bet citreiz pavisam klusi, no sirds uz sirdi.
* Piezīme. Šī skolas un klašu metafora balstās apziņas attīstības stadiju modeļos (Spirāldinamikā u.c.) un integrālajā skatījumā, taču tā ir mana patvaļīga interpretācija. Tā nav jāsaprot kā hierarhija ar “labāk–sliktāk”, bet kā holarhija, kur katrs nākamais posms iekļauj iepriekšējo, nevis to atceļ.
Nomods, sapņi un aizmirstība - Viena Garša, Kens Vilbers
Šis One Taste fragments piedāvā praktisku skatījumu uz to, kas notiek ar apziņu katru nakti — aizmiegot, sapņojot un iegrimstot dziļajā bezsapņu miegā. Kens Vilbers parāda, ka miega cikls nav tikai fizioloģisks process, bet precīzs modelis tam, kā apziņa pārvietojas starp rupjo, smalko un cēlonisko līmeni — un kāpēc lielākajai daļai no mums šīs pārejas ir saistītas ar aizmirstību.
Teksts izgaismo, kā mēs ik dienu “pazūdam” sapņos, ķermenī un egoiskajā realitātē, aizmirstot gan dvēseli, gan Patieso Es. Tajā pašā laikā tas piedāvā atslēgu: caur Liecināšanu/Vērošanu un Vienas Garšas atpazīšanu ir iespējams palikt apzinātam visos trīs stāvokļos — nomodā, sapņos un dziļajā miegā.
Šis ir integrāls skatījums uz samsāras ciklu, atdzimšanu un atbrīvošanos — ar ļoti tiešu saikni ar meditācijas praksi un apziņas nobriešanu ikdienā.
***
Ceturtdiena, 11. decembris
Miega cikls ir fascinējošs. Ķermenis aizmieg un atstāj smalko (prāts un dvēsele) un cēlonisko līmeni (bezformas Liecinieks). Tātad, ķermenim aizmiegot, smalkais prāts un dvēsele spilgti izpaužas sapņos — vīzijās, tēlos un reizēm arhetipiskos apskaidrojumos. Tas ir raksturīgais sapņu stāvoklis. Kādā brīdī arī smalkais līmenis aizmieg — prāts aizmieg, dvēsele aizmieg — un paliek tikai bezformība jeb dziļais bezsapņu miegs, kas patiesībā ir Liecinieks jeb pirmatnējais Patiesais Es savā kailajā būtībā, bez jebkādiem objektiem.
(Šī virzība no rupjā uz smalko un tālāk uz cēlonisko līmeni ir viena no evolucionārā jeb augšupejošā loka versijām, lai gan pastāv daudzas variācijas — piemēram, daudzi cilvēki ciklu sāk, iekrītot tieši bezsapņu miegā.)
Kādā brīdī dziļā bezsapņu stāvokļa laikā dvēsele sakustas, mostas un iznirst no sava miega bezformībā — un sākas sapņošana. Tā kā sapņu stāvoklī vairs nav klātesoši rupjā ķermeņa ierobežojumi un nosacījumi, smalkais prāts un dvēsele (dziļākais psihiskais līmenis) var izpaust savas visdziļākās vēlmes — pietiek kaut ko nodomāt vai vēlēties, lai tas sapnī uzreiz materializētos. Tieši tāpēc pravieši, svētie, gudrie un dzīļu psihologi vienmēr ir pievērsuši tik lielu uzmanību sapņiem: šeit runā dziļākais Es, un tāpēc — Dieva dēļ — pievērs tam uzmanību. Šankara, Freids un pat Džimins Sienāzis ir vienisprātis: “Sapnis ir vēlme, ko tava sirds izsaka, kad tu esi cieši iemidzis.”
Kad sapņu stāvoklis tuvojas noslēgumam (bieži ir vairāki cikli starp smalko sapņošanu un cēlonisko bezsapņu miegu), rupjais ķermenis sāk mosties, orientācija atgriežas, un smalkais prāts pamazām tiek “iegremdēts”, kamēr pamostas rupjais, egoiskais prāts. Ķermenis un ego pamostas (rupjais ķermenis un rupjais ego ir savstarpēji saistīti) — īsāk sakot, frontālā personība pamostas — un cilvēks atceras ļoti maz, ja vispār kaut ko, no tā neparastā, kas tikko noticis. (Šī kustība no cēloniskā līmeņa uz smalko un uz rupjo — no Nedzimušā uz dziļāko psihisko, uz frontālo, no Patiesā Es uz dvēseli un ego — ir viena no involucionārā jeb lejupvērstā loka versijām.)
Katrs šāds “solis lejup” parasti tiek pavadīts ar aizmirstību. Dziļajā bezsapņu stāvoklī cilvēks atgriežas savā tīrajā, bezformas Es, bet, parādoties smalkajam līmenim, viņš aizmirst Patieso Es un identificējas ar dvēseli, ar gaismas pilniem tēliem un ekstātiskām vīzijām. Viņš ir pazaudējies sapņu stāvoklī, noturot to par realitāti. Kad rupjais ego–ķermenis mostas no miega, tas parasti aizmirst lielāko daļu no smalkā stāvokļa, ja vien apzināti nemēģina atcerēties kādu konkrētu sapni — kas ir tikai fragments no smalkā līmeņa brīnumiem. Tā vietā rupjais ego–ķermenis raugās uz sensorimotorisko pasauli — pašu mazāko no visām pasaulēm — un notur to par galīgo realitāti. Tas ir aizmirsis gan savu cēloniskā līmeņa Es, gan savu smalko dvēseli, un redz vienīgi rupjo. Tas ir pazaudējis Garu, pazaudējis dvēseli un gandrīz pazaudējis prātu — un to, kas palicis pāri, tas lepni sauc par “realitāti”.
Starp citu, šī secība — rupjais izšķīst smalkajā, smalkais izšķīst cēloniskajā, pēc kā, ja pastāv karmas, cēloniskais rada smalko, smalkais rada rupjo, un cilvēks “pamostas”, atrodot sevi iesprostotu rupjā ķermenī rupjā pasaulē — ir tieši tā pati secība, kas aprakstīta Tibetas mirušo grāmatā. Tā tiek uzskatīta par identisku nāves procesā [rupjais → smalkais → cēloniskais] un piedzimšanas procesā [cēloniskais → smalkais → rupjais], ar aizmirstību katrā solī. Tāpēc tiek teikts, ka apzināti pārvaldīt nomoda–sapņu–miega ciklu nozīmē to pašu, ko apzināti izvēlēties savu atdzimšanu: apgūt vienu nozīmē apgūt otru, jo tie ir identiski cikli, kas norisinās Lielajā Esības Ligzdā — no rupjā uz smalko, uz cēlonisko un atpakaļ.
Taču pat šis cikls, lai cik cildens tas būtu, joprojām ir samsāras cikls — bezgalīgās dzimšanas un nāves aprite. Tā apgūšana labākajā gadījumā ir tikai palīgs galīgajam mērķim: Vienas Garšas (One Taste) atpazīšanai. Jo tikai Vienā Garšā cilvēks pilnībā izkāpj no šī cikla un atdusas kā Viss — tur, kur vairs nav ne rupjā, ne smalkā, ne cēloniskā līmeņa — ir tikai vienkārša Būšana.
Lielākā daļa cilvēku līdz ar to ir aizmirsuši viņu pašu augstākos stāvokļus — aizmirsuši dvēseli, aizmirsuši Patieso Es, aizmirsuši Viena Vienīgā Garšu. Taču, apziņai kļūstot nedaudz spēcīgākai — caur izaugsmi, meditāciju, evolūciju — pārejas starp trim lielajiem stāvokļiem vairs netiek piedzīvotas kā “atslēgšanās”, atmiņas zudums vai aizmirstība. Ar pastāvīgu Liecināšanu tu iegūsti savu pirmo patieso atbrīvošanos no pasaules — tu vairs neesi tās upuris, bet tās Liecinieks. Ar Vienu Garšu tu atpazīsti vēl dziļāku atbrīvošanos — proti, ka tu esi brīvs no visas pasaules, jo tu esi visa pasaule. Pat pats niecīgākais Vienas Garšas uzplaiksnījums tevi izmainīs uz visiem laikiem. Tu ieelposi galaktikas un visu nakti gulēsi kā zvaigznes. Saules, mēneši un brīnišķīgas novas trauksies cauri tavām dzīslām; tava sirds pulsēs vienā ritmā ar visu mīlošo Visumu. Un tu vairs nekad nekustēsies ne par mata tiesu šajā mirdzošajā sevis paša Es izpausmē — jo tu jau sen būsi izzudis nakts pilnībā.
Papildinošs fragments no citas grāmatas vietas:
"Citiem vārdiem sakot, galvenais ir prakse. Un tieši tāpēc šāda veida (smadzeņu viļņu) izpēte ir tik svarīga — tā mudina cilvēkus praktizēt nopietni, nevis tikai domāt citādi. Domāšana (un lasīšana) spēj mainīt vien alfa un beta apziņas stāvokļus (rupjo līmeni); savukārt dziļa meditatīva prakse aizvedīs tevi teta stāvokļos (smalkajā līmenī) un delta stāvokļos (cēloniskajā līmenī), un pēc tam ļaus visiem trim būt klātesošiem vienlaikus — nepārtrauktai apziņai cauri visiem trim stāvokļiem. Un tad visu šo stāvokļu Pamats — pats neduālais Gars — kļūs tikpat acīmredzams kā glāze auksta ūdens, kas iešļākta tavā Sākotnējā Sejā.
Tas ir vēl viens aicinājums ļaut tikai tulkojošai garīgumam — kas veido krietni virs 90% no visa “tirgus” — atkāpties un dot vietu patiesi transformējošam garīgumam, kas pārraksta tavu dvēseli un tieši pieslēdz to Dievam."
***
Autores piezīme integrālai lasīšanai
Šo tekstu var lasīt kā stāstu par apziņu un miegu — un tas tiešām ir par to — taču man tas vairāk skan kā vienkāršs atgādinājums par to, cik bieži mēs par realitāti saucam tikai tās mazāko daļu — un cik plašā telpā patiesībā jau dzīvojam. Vilbers te skaisti parāda, ka aizmirstība nav kļūda — tā ir daļa no cikla. Un tomēr, apziņai un praksei nobriestot, kļūst iespējams palikt klātesošam arī tur, kur parasti “atslēdzamies”: sapņos, miegā, automātiskās reakcijās.
Papildinošais fragments teksta noslēgumā šo domu noslēdz ļoti skaidri un, manuprāt, godīgi: ar domāšanu un lasīšanu vien nepietiek. Tās var mainīt skatījumu, valodu, interpretācijas — taču tās pašas par sevi reti transformē. Transformācija sākas tur, kur ir prakse. Tur, kur apziņa tiek trenēta ne tikai domāt citādi, bet būt citādi — arvien dziļāk, arvien caurlaidīgāk, arvien noturīgāk.
Šis ir arī kluss, bet nepārprotams aicinājums atšķirt tulkojošu garīgumu no transformējoša garīguma. Pirmais palīdz justies labāk tajā pašā apziņas līmenī. Otrais — lēni, bet neatgriezeniski pārraksta pašu pieredzes pamatu. Nevis piedāvājot vēl vienu stāstu par realitāti, bet mainot to, no kurienes šī realitāte tiek piedzīvota.
***Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.
Kas dzīvošanā ir tik bīstams?
Ir tāds smalks triks, ko ego un prāts prot ļoti labi: kamēr tas visu laiku kaut ko kārto, mācās, skaidro, meklē un apgūst, viņam nav pa īstam jādzīvo. Jo “kārtošana” izklausās jēgpilni. Pat cēli. Un reizēm tā arī ir. Bet reizēm tā ir vienkārši drošākais veids, kā palikt kontrolē. Lai nav jāiet sarunā, kur var būt neērti. Lai nav jāizdara izvēle, kas kaut ko maina. Lai nav jāielaiž jūtas, kuras nevar salikt pa plauktiņiem.
“Kamēr ego kārto, nav jādzīvo”
Ego mīl progresa sajūtu. Jo progress dod ilūziju, ka mēs virzāmies uz drošību. Vēl viena grāmata, vēl viena metode, vēl viena analīze, vēl viena “sapratne”. Bet dzīve nav prezentācija, ko var noslīpēt pirms iznākšanas uz skatuves. Dzīve notiek arī ar neskaidrībām, kļūdām un nepabeigtām domām. Tādējādi kārtošana var kļūt par izvairīšanos, ja tā aizstāj rīcību, sarunu, ķermenisku klātbūtni, risku.
Kas dzīvošanā ir tik bīstams?
Dzīvošana ir bīstama ego tāpēc, ka tajā ir:
neprognozējamība (tu nezini, kā tas beigsies)
ievainojamība (tevi var nesaprast, atraidīt, sāpināt)
nepilnība (tu būsi “neideāls cilvēks”, nevis “ideāla ideja”)
atbildība (izvēle nozīmē: tagad kaut kas tiešām mainīsies)
Prāts var izturēt daudz. Bet prāts ne vienmēr grib izturēt to, ka nav kontroles. Un tad tas dara vienu loģisku lietu: mēģina dzīvi pārvērst par skaidrojumu.
Kāpēc prāts visu laiku skaidro un analizē?
Jo skaidrojums ir drošības valoda. Analīze ir veids, kā saglabāt distanci. Kad tu visu saproti, tu vari justies tā it kā stāvētu pāri situācijai, nevis būtu tajā iekšā. Dažreiz tas palīdz. Bet dažreiz tas kļūst par slazdu: mēs sākam dzīvot galvā, jo galvā ir mazāk sāpīgi. Taču prāts nav ienaidnieks. Tas ir sargs. Vienkārši reizēm sargs sāk komandēt visu māju.
No kārtošanas uz integrāciju
Un te parādās jautājums: ko darīt, ja prāts “kārto” nevis tāpēc, ka mīl plānot (tas arī), bet tāpēc, ka meklē drošību? Atbilde nav “beigt domāt” vai “sakārtot visu perfekti”. Kārtošana pati par sevi nav problēma. Problēma sākas tur, kur tā kļūst par vienīgo veidu, kā justies droši. Jo dzīvi nevar sakārtot līdz galam. Dzīve vienmēr būs neprognozējama un dzīva.
Un tad jautājums kļūst nevis “kā visu sakārtot”, bet: kā dzīvot tā, lai es nepazūdu, kad viss nav sakārtots? No šī jautājuma dabiski izaug integrācija.
Integrācija nav ideāls. Tā ir funkcionāla dzīvošana.
Man integrācija arvien mazāk izskatās pēc harmoniska nebeidzama “ommm”. Drīzāk pēc funkcionalitātes: tu dzīvo tā, lai tava dzīve pēc iespējas labāk turas kopā saskaņā ar tavu ceļu un vērtībām. Un arī līdzsvars nav statisks. Tas nav “vienmēr vienādi”. Tas ir dinamisks: spēja pamanīt, kad kāda joma sāk pārņemt visu pārējo, un atgriezties. Kā stūrēšana, nevis “perfekts maršruts bez bedrēm”.
Integrācija var izskatīties ļoti vienkārši:
šonedēļ vairāk ķermeņa, jo galva jau ir pārstrādājusies
šonedēļ viena saruna, ko sen atliku
šonedēļ mazāk “sakārtot sevi” un vairāk “satikt sevi”
Tā ir nevis ideāla dzīve, bet dzīve, kurā mēs nepazūdam.
Nākamreiz, kad pieķer sevi “vēl mazliet sapratīšu, izskaidrošu un tad dzīvošu”, pamēģini:
viena garāka izelpa
sajūti pēdas vai sēžamvietu (kontakts ar zemi)
pajautā: ko es šobrīd ar šo analīzi mēģinu sev nodrošināt? (drošību? kontroli? izvairīšanos? tas viss ir cilvēcīgi)
un tad: kāds būtu viens mazs dzīvošanas solis tagad?
Kārtošana nav slikta. Bet, ja tā kļūst par aizvietotāju dzīvei, tad tā vairs nav integrācija, tā ir aizsardzība. Un reizēm brīvība sākas tieši tur - nevis saprast vēl vairāk, bet beidzot nedaudz vairāk ļaut sev būt.
Kāpēc paliekam tūristi savā apziņā? - Viena Garša, Kens Vilbers
Šajā Kena Vilbera One Taste fragmentā tiek skaidri nošķirti garīgās atklāšanās posmi, kurus ikdienā bieži jaucam: pārliecība, ticība, tieša pieredze un pastāvīga adaptācija.
Daudzi no mums garīgajā ceļā piedzīvo mirkļus, kad “kaut kas atveras”: dziļa vienotības sajūta, miers, plašums, skaidrība. Šie brīži var būt patiesi, aizkustinoši un dzīvi mainoši. Taču tikpat bieži tie paliek īslaicīgi — kā ceļojums, nevis pārcelšanās.
Vilbers rāda, ka garīgā attīstība nav lineāra iedvesmas līkne, bet ilgs nobriešanas process, kurā pārliecības pamazām zaudē savu spēku, ticība ieiet nezināmajā, pieredze uzplaiksnī, bet tikai prakse ļauj tai kļūt par dzīves fonu, nevis epizodi.
Teksts runā par atšķirību starp domāšanu par Garu un būšanu Garā. Starp virsotnes pieredzi un plato. Starp īslaicīgu ieskatu un noturīgu klātbūtni, kas paliek arī ikdienā, attiecībās, darbā un krīzēs. Šis ir arī godīgs teksts par riskiem — par virsotnes pieredžu pārpratumiem, par fanātismu un par to, kāpēc pat autentiska garīga pieredze pati par sevi vēl nenozīmē briedumu.
***
Svētdiena, 30. Novembris
Ir četri galvenie posmi jeb fāzes garīgajā atklāšanās procesā: pārliecība (belief), ticība (faith), tieša pieredze un pastāvīga adaptācija. Tu vari ticēt Garam, tu vari uzticēties Garam, tu vari tieši piedzīvot Garu, un tu vari kļūt par Garu.
1. Pārliecības un uzskati ir pats agrīnākais (un līdz ar to visizplatītākais) garīgās orientācijas posms. Tie parasti rodas mentālajā līmenī, jo tie prasa tēlus, simbolus un jēdzienus. Taču pats prāts iet cauri vairākiem pārejas posmiem savā attīstībā — maģiskajam, mītiskajam, racionālajam un redzējuma-loģikas (vision-logic) līmenim — un katrs no tiem kļūst par pamatu noteiktam garīgās vai reliģiskās pārliecības tipam (un stadijai).
Maģiskā pārliecība ir egocentriska; tajā subjekts un objekts bieži saplūst, un to raksturo priekšstats, ka indivīda “es” ar savām mentālajām vēlmēm var tieši ietekmēt fizisko pasauli un citus cilvēkus — buramvārdi, vudū un vārda maģija ir zināmākie piemēri.
Mītiskā pārliecība parasti ir sociocentriska vai etnocentriska, jo dažādām kopienām ir savi savstarpēji izslēdzoši mīti: ja Jēzus ir vienīgais cilvēces glābējs, tad Krišna ir “kļūdains”, un otrādi. Šajā posmā garīgās intuīcijas tiek projicētas uz vienu vai vairākiem fiziski no cilvēka atrautiem dieviem vai dievietēm, kuriem piemīt galēja vara pār cilvēku rīcību.
Racionālā pārliecība — tiktāl, cik prāts vispār izvēlas ticēt — mēģina demitoloģizēt reliģiju un attēlot Dievu vai Dievieti nevis kā antropomorfisku būtni, bet kā esamības galīgo pamatu (Ground of Being). Šī racionalizācija sasniedz kulmināciju redzējuma-loģikas pārliecībā, kur zinātnes, piemēram, sistēmu teorija, bieži tiek izmantotas, lai šo Esamības Pamatu skaidrotu kā Lielo Holistisko Sistēmu, Gaju, Dievieti, Eko-Garu, Dzīvības Tīklu utt.
Visas šīs ir mentālas pārliecības, ko parasti pavada spēcīgas emocijas un jūtas, taču tās ne vienmēr ir tieša supramentālu (virs/pāri prātam esošu) garīgo realitāšu pieredze. Tādēļ tās ir tikai tulkojuma formas: tās var pieņemt, nemainot cilvēka apziņas līmeni ne mazākajā mērā. Taču, kad šie tulkojumi nobriest un augstāko apziņas domēnu tiešā parādīšanās arvien spēcīgāk spiežas pret “es”, vienkāršas pārliecības pamazām atkāpjas ticības priekšā.
2. Ticība sākas — ja vispār sākas — tad, kad pārliecība zaudē spēju “piespiest”. Agrāk vai vēlāk jebkura mentāla pārliecība — tieši tāpēc, ka tā ir mentāla, nevis supramentāla vai garīga — sāk zaudēt savu pārliecināšanas spēku. Piemēram, mentālā pārliecība Garam kā Dzīvības Tīklam pamazām bālē: lai cik ļoti tu ticētu Dzīvības Tīklam, tu joprojām jūties kā atsevišķs, izolēts ego, cerību un baiļu pārņemts. Tu mēģini ticēt vēl vairāk — bet tas nestrādā. Vienkārša pārliecība var būt devusi noteiktu nozīmes tulkojumu, bet ne reālu transformāciju, un tas kļūst acīmredzams lēni un sāpīgi. (Patiesībā tas var būt vēl sliktāk, ja esi iesaistīts maģiskās vai mītiskās pārliecībās, jo tās ne tikai parasti netransformē, bet bieži darbojas kā regresīvs spēks apziņā, virzot tevi nevis uz transracionālo, bet prom no tā.)
Tomēr bieži aiz mentālās pārliecības par Gaju vai Dzīvības tīklu slēpjas patiesa, garīga, transmentāla intuīcija — proti, Dzīvības Vienotības intuīcija. Taču šo intuīciju nevar pilnībā realizēt, kamēr pārliecība tur apziņu savā tvērienā. Jo visas pārliecības galu galā ir šķeļošas un duālistiskas — arī holistiskās pārliecības ir tikpat duālistiskas kā analītiskās, jo abas iegūst jēgu tikai caur saviem pretstatiem. Tev nav domāts domāt Visu; tev ir domāts būt Visam. Un, kamēr tu turēsies pie pārliecībām par Visu, tas nekad nenotiks. Vienkāršas pārliecības ir kā kartona barība dvēselei — garīgi tukšas kalorijas — un agrāk vai vēlāk tās pārstāj gan valdzināt, gan mierināt.
Taču parasti, starp pārliecības atlaišanu, no vienas puses, un tiešas pieredzes atrašanu, no otras, cilvēku uz priekšu nes ticība. Ja pārliecība par Vienotību vairs nespēj sniegt daudz mierinājuma, cilvēkam tomēr ir ticība, ka Vienotība kaut kur ir — kaut kādā veidā — un aicina viņu. Un viņam ir taisnība. Ticība turpina vadīt tad, kad pārliecība kļūst neticama, jo ticība sadzird klusu, bet tiešu augstākas realitātes aicinājumu — Gara, Dieva, Dievietes, Vienotības — realitātes, kas, būdama ārpus prāta, ir arī ārpus pārliecības. Ticība stāv uz tiešas, supramentālas, transracionālas pieredzes sliekšņa. Bez dogmatiskām pārliecībām tai nav drošības sajūtas; vēl bez tiešas pieredzes tai nav arī pārliecības sajūtas. Tādējādi ticība ir kā “no man’s land” (starpzona) — tūkstoš jautājumu, nevienas atbildes — un tai pieder vien neatlaidīga apņemšanās atrast savu garīgo mājvietu. Un, savas slēptās intuīcijas vadīta, tā galu galā var nonākt pie tiešas pieredzes.
3. Tieša pieredze izšķiroši atbild uz neatlaidīgajiem jautājumiem, kas mājo ticībā. Parasti tiešai pieredzei ir divas fāzes: virsotnes pieredzes un plato pieredzes.
Virsotnes pieredzes ir salīdzinoši īsas, parasti intensīvas, bieži negaidītas un nereti dzīvi mainošas. Tās patiesībā ir “ieskati” transpersonālajos, supramentālajos līmeņos — paša augstāko potenciālu līmeņos. Psihiskās virsotnes pieredzes ir ieskats dabas mistikā (rupjā / gross līmeņa vienotībā); smalkās virsotnes pieredzes ir ieskats dievības mistikā (subtle līmeņa vienotībā); cēloniskā līmeņa virsotnes pieredzes ir ieskats tukšumā (causal līmeņa vienotībā); un neduālās virsotnes pieredzes ir ieskats Vienā Garšā. Kā norādījis Rodžers Volšs, jo augstāks ir virsotnes pieredzes līmenis, jo retāka tā ir. (Tāpēc lielākā daļa “kosmiskās apziņas” pieredžu patiesībā ir tikai ieskats dabas mistikā jeb rupjā līmeņa vienotībā — seklākajā no mistiskajām sfērām. Diemžēl daudzi to sajauc ar Vienu Garšu. Šī sajaukšana, manuprāt, ir epidēmiska eko-teorētiķu vidū.)
Lielākā daļa cilvēku, saprotamu iemeslu dēļ, paliek pārliecības vai ticības stadijā (un bieži vien — maģiskajā vai mītiskajā līmenī). Reizēm tomēr dažiem cilvēkiem var rasties ļoti spēcīga virsotnes pieredze patiesi transpersonālā līmenī, un tā viņus pilnībā satricina — bieži uz labo pusi, reizēm arī uz slikto. Taču var skaidri redzēt, ka viņi vairs neatkārto tikai pārliecību, ko reiz izlasījuši grāmatā, vai neveic vien tukšu tulkojošu pļāpāšanu: viņi ir patiesi piedzīvojuši augstāku realitātes līmeni, un pēc tam viņi nekad vairs nav gluži tie paši.
(Taču tas ne vienmēr ir labi. Piemēram, cilvēks mītiskajā līmenī var piedzīvot virsotnes pieredzi, teiksim, smalkajā līmenī, pēc kuras smalkā līmeņa autoritāte tiek iepotēta viņa konkrētajos mītos. Rezultāts: atdzimis fundamentālists — viņa konkrētā mītiskā dievfigūra kļūst par vienīgo, kas spēj glābt pasauli, un viņš labprāt dedzinās tavu ķermeni, lai izglābtu tavu dvēseli. Savukārt cilvēks redzējuma–loģikas līmenī var piedzīvot psihiska līmeņa virsotnes pieredzi, un tad viņa “jaunā ekoparadigma” kļūst par vienīgo, kas spēj glābt planētu, un viņš ar prieku soļos ierindā ekofašismā, lai izglābtu tevi no tevis paša. Šāda tipa reliģiskais fanātisms ir gandrīz neizjaucams, jo tas ir intensīvs augstākas patiesības un zemākas struktūras sajaukums. Augstākā patiesība bieži vien ir ļoti autentiska garīga pieredze — patiess “ieskats” augstākā līmenī. Taču tieši tāpēc, ka tā ir īslaicīga, pārejoša pieredze, nevis noturīga, skaidra, stabila apzinātība, tā tiek nekavējoties sagrābta un pārtulkota lejup zemākajā līmenī, kur tā piešķir gandrīz nesatricināmu leģitimitāti pat visneglītākajām pārliecībām.)
Kamēr virsotnes pieredzes parasti ir īslaicīgas — no dažām minūtēm līdz dažām stundām — plato pieredzes ir daudz noturīgākas un ilgstošākas, tuvojoties pastāvīgai adaptācijai. Kamēr virsotnes pieredzes var — un parasti arī — rasties spontāni, taču lai tās noturētu un pārvērstu no virsotnes par plato, no īslaicīga mainīta stāvokļa par daudz noturīgāku iezīmi, ir nepieciešama ilgstoša prakse. Lai gan gandrīz ikviens, jebkurā laikā un jebkurā vecumā, var piedzīvot īsu virsotnes pieredzi, es zinu tikai dažus patiesi ticamus plato pieredzes gadījumus, kuros nebūtu bijuši gadi ilgas noturīgas garīgās prakses. Tādēļ, lai gan pārliecība un ticība ir visizplatītākie garīgās orientācijas veidi, un lai gan virsotnes pieredzes ir retas, bet autentiskas garīgās pieredzes, sākot ar šo punktu garīgajā atklāšanās procesā, mēs parasti atrodam tikai tos, kuri ir iesaistīti ilgstošā, intensīvā, padziļinātā garīgajā praksē.
Plato pieredzes, tāpat kā virsotnes pieredzes, var piederēt psihiskajam, smalkajam, cēloniskajam vai neduālajam līmenim. Kā piemēru es minēšu Dzen praksi, kas aptver visus četrus. Parasti cilvēki, kas praktizē dzen meditāciju, sāk ar elpas skaitīšanu — no viena līdz desmit, atkārtoti. Kad viņi spēj to darīt pusstundu, nezaudējot skaitu, viņiem var tikt dots koans (piemēram, zilbe mu, kas bija mans pirmais koans). Trīs vai četrus gadus viņi praktizēs vairākas stundas katru dienu, koncentrējoties uz skaņu mu un cenšoties to nepazaudēt (vienlaikus notiek arī intensīva izziņa: “Kāda ir mu nozīme?” vai “Kas ir tas, kurš koncentrējas uz mu?”). Vairākas reizes gadā viņi piedalīsies septiņu dienu sešinos jeb intensīvās prakses nometnēs, kurās viņi tiek mudināti praktizēt visas dienas garumā un arī naktīs.
Pirmā nozīmīgā plato pieredze rodas tad, kad skolēni spēj nepārtraukti noturēt mu lielāko daļu nomoda laika. Mu ir kļuvusi par tik neatņemamu apziņas daļu, tik ļoti par tevis paša daļu — patiesībā tu kļūsti par mu — ka vari to noturēt apzinātībā nepārtraukti, burtiski visas dienas garumā. Citiem vārdiem sakot, noteikta liecināšanas apziņa tagad ir kļuvusi par pastāvīgu spēju visā rupjajā nomoda stāvoklī. Pēc tam skolēniem tiek teikts, ka, ja viņi patiesi vēlas iedziļināties mu, viņiem jāturpina darbs ar to pat miega laikā. (Kad es to dzirdēju pirmo reizi, man likās, ka tas ir joks — sava veida mačo iniciācijas humors, apmēram: “Ja gribi būt Pirmās kājnieku vienības dalībnieks, draudziņ, tev jāapēd trīs dzīvas čūskas.” Es domāju, ka viņi vienkārši mēģina mani iebiedēt; patiesībā viņi mēģināja palīdzēt.) Vēl pēc viena vai diviem gadiem uzticīgi skolēni tiešām spēj turpināt smalku koncentrēšanos uz mu pat sapņu stāvoklī. Tagad pastāv nemainīga liecināšanas apziņa arī smalkajā sapņu realitātē. Šajā brīdī, kad skolēni tuvojas cēloņu nemanifestētajam (jeb tīrai absorbcijai), viņi atrodas uz sprādziena sliekšņa, kas pazīstams kā satori, kas ir izlaušanās no tīrās cēloņu absorbcijas “sasaluma” uz Vienas Garšas Lielo Atbrīvošanos. Sākumā šī Viena Garša pati par sevi ir virsotnes pieredze, taču arī tā — ar turpmāku praksi — kļūst par plato pieredzi, bet pēc tam par pastāvīgu adaptāciju.
4. Adaptācija vienkārši nozīmē pastāvīgu, nepārtrauktu piekļuvi noteiktam apziņas līmenim. Lielākā daļa no mums jau ir adaptējušies (vai evolucionējuši) uz materiālo, ķermenisko un mentālo līmeni (tāpēc tev ir piekļuve visiem trim gandrīz jebkurā laikā, kad vēlies). Un daži no mums ir piedzīvojuši virsotnes pieredzes transpersonālajos līmeņos (psihiskajā, smalkajā, cēloniskajā vai neduālajā). Taču ar reālu praksi mēs varam attīstīties līdz šo augstāko realitāšu plato pieredzēm, un šīs plato pieredzes, turpinot praksi, var kļūt par pastāvīgām adaptācijām: par nemainīgu piekļuvi psihiskajām, smalkajām, cēloņu un neduālajām dimensijām — par pastāvīgu piekļuvi dabas mistikai, dievības mistikai, bezformas mistikai un integrālajai mistikai — visam tam kļūstot apziņai tikpat viegli pieejamam, kā tagad ir pieejami matērija, ķermenis un prāts. Tas izpaužas arī kā pastāvīga apziņa (sahadža) visos trīs stāvokļos — nomodā, sapņošanā (jeb savikalpa samādhi) un dziļajā bezsapņu miegā (jeb nirvikalpa samādhi). Tad kļūst skaidrs, kāpēc tiek teikts: “Tas, kas nav klātesošs dziļajā bezsapņu miegā, nav īsts.” Īstajam ir jābūt klātesošam visos trīs stāvokļos, ieskaitot dziļo bezsapņu miegu, un tīrā Apziņa ir vienīgais, kas ir klātesošs visos trijos. Šis Fakts kļūst pilnīgi acīmredzams, kad tu atpūties kā tīra, tukša, bezformas Apziņa un “vēro”, kā visi trīs stāvokļi rodas, paliek un izzūd, kamēr tu pats paliec nekustīgs, nemainīgs, nedzimis, atbrīvots tīrajā Tukšumā, kas ir visa Forma — Viena Garša, kas ir starojošais Viss.
Šīs ir dažas no galvenajām fāzēm, caur kurām mēs parasti ejam, adaptējoties savas garīgās dabas augstākajiem līmeņiem: pārliecība (maģiska, mītiska, racionāla, holistiska); ticība (kas ir intuīcija, bet vēl ne tieša augstāko realitāšu pieredze); virsotnes pieredze (psihiskajā, smalkajā, cēloniskajā vai neduālajā līmenī — bez noteiktas secības, jo virsotnes pieredzes parasti ir vienreizēji notikumi; plato pieredze (psihiskajā, smalkajā, cēloniskajā un neduālajā līmenī) — gandrīz vienmēr šādā secībā, jo prasme vienā posmā parasti ir nepieciešama nākamajam; un pastāvīga adaptācija (psihiskajā, smalkajā, cēloniskajā un neduālajā līmenī) — tādā pašā secībā, tā paša iemesla dēļ.
Daži būtiski punkti:
• Tu vari atrasties salīdzinoši augstā garīgās attīstības līmenī, bet vienlaikus — salīdzinoši zemā līmenī citās attīstības līnijās (piemēram, dziļā psihiskā līnija var būt progresējusi, kamēr frontālā — ievērojami atpalikusi). Mēs visi pazīstam cilvēkus, kuri ir garīgi attīstīti, bet joprojām diezgan nenobrieduši seksuālajās attiecībās, emocionālajā tuvībā, fiziskajā veselībā utt. Pat ja tev ir pastāvīga piekļuve Vienai Garšai, tas pats par sevi nepadarīs tavus muskuļus stiprākus, ne vienmēr palīdzēs iegūt jaunu darbu, neatradīs tev partneri un neizārstēs visas tavas neirozes. Tev joprojām var būt dziļi ēnas slāņi, kas netiek automātiski izcelti, virzoties uz augstākiem garīgās prakses vai meditācijas posmiem (tieši tāpēc, ka meditācija — pretēji populārajam uzskatam — nav primāri “atklāšanas” tehnika; ja tā būtu, lielākajai daļai meditācijas skolotāju nebūtu nepieciešama psihoterapija, bet lielākajai daļai tā tomēr ir, gluži kā visiem pārējiem. Meditācija galvenokārt nav apspiestā bezapziņas atsegšana, bet gan augstāku apziņas domēnu iznākšana priekšplānā — kas parasti atstāj zemākos, apspiestos slāņus joprojām zemāk un joprojām apspiestus.)
Tāpēc, pat virzoties uz priekšu savā garīgajā attīstībā, apsver iespēju to apvienot ar labu psihoterapeitisku praksi, jo garīgā prakse parasti nepietiekami izgaismo psihodinamisko bezapziņu. Tāpat tā pietiekami netrenē fizisko ķermeni — tāpēc pievieno, piemēram, svarcelšanu. Tā netrenē arī prānisko ķermeni — tāpēc pievieno, piemēram, tai či čuaņ. Tāpat tā nestrādā ar grupu vai kopienas dinamiku — tāpēc pievieno arī to… Nu lūk — secinājums, protams, ir tāds: integrālā prakse ir vienīgais patiesi drošais un līdzsvarotais veids, kā virzīties savā augstākajā attīstībā.
• Tas ir īpaši svarīgi tāpēc, ka uz personu centrētā pilsoniskā reliģija pārsvarā ir noenkurota holistiskās pārliecības stadijā. Lai lielākā daļa cilvēku varētu virzīties tālāk par šīm mentālajām translācijām, ir nepieciešama īsta transformējoša prakse. Un integrālā prakse, visticamāk, ir visefektīvākā. Tā uzsver transformāciju ne tikai “Es” līmenī, bet visos četros kvadrantos — jeb Lielajā Trijniekā (Es, Mēs un Tas): transformējošas prakses sevī, attiecībās, kopienās un ar dabu, ne tikai kā pārliecības veida maiņu, bet kā apziņas līmeņa maiņu. Īsāk sakot: trenē ķermeni, prātu, dvēseli un garu sevī, kultūrā un dabā.
• Lai arī esmu aprakstījis augstākus posmus, kuru sasniegšana parasti prasa vismaz piecus vai sešus gadus intensīvas prakses (un kuru augstākie līmeņi nereti aizņem trīsdesmit vai vairāk gadus), neļauj tam tevi atturēt, ja esi iesācējs. Vienkārši sāc praktizēt — pieci vai seši gadi paies acumirklī, bet tu jau baudīsi bagātīgus augļus. Savukārt, ja klausīsies tajos skolotājos, kuri pārdod tikai pārliecības (maģiskas, mītiskas, racionālas vai holistiskas), tu pēc pieciem vai sešiem gadiem būsi tikai par tikpat gadiem vecāks. (Holistiskas pārliecības ir labas — un pat visai precīzas — mentālajam līmenim. Taču garīgums ir par transmentālo, supramentālo, virsapziņas realitāti, un nekāda prāta “tulkošana” nepalīdzēs tev pārsniegt pašu prātu. Un arī nekāda uz personu centrēta pilsoniskā reliģija neatbrīvos tevi no tevis paša.) Tāpēc ir jāuzņemas kontemplatīva, transpersonāla, supramentāla prakse. Lai cik biedējoša prakse šķistu — vienkārši sāc. Kā vēsta vecs joks: kā apēst ziloni? Pa vienam kumosam.
• Patiesība ir tāda, ka jau pēc dažiem “kumosiem” tu sāksi piedzīvot ievērojamus labumus. Tu vari, piemēram, sākt ar divdesmit minūtēm dienā centrējošas lūgšanas, kā to māca tēvs Tomass Kītings. Daudzi cilvēki ziņo par gandrīz tūlītēju iedarbību — nomierināšanos, atvēršanos, līdzjūtību, klausīšanos: sirds mazliet izkūst, un arī tu līdz ar to. Zikr pusstundu; vipasana četrdesmit minūtes; jogas vingrojumi divreiz dienā; tantriskā vizualizācija; sirds lūgšana; elpas skaitīšana piecpadsmit minūtes katru rītu pirms izkāp no gultas. Jebkura no šīm praksēm ir laba — izvēlies to, kas strādā tev, un vienkārši sāc ar pirmajiem kumosiem…
• Mums tiešām jābūt maigiem pret sevi, taču vienlaikus arī stingriem. Izturies pret sevi ar īstu līdzjūtību, nevis muļķīgu sevis žēlošanu, un tāpēc sāc sevi izaicināt, iesaistīt, virzīt uz priekšu: sāc praktizēt.
• Kad kāda no šīm praksēm sāk iesakņoties, var būt lietderīgi dažas dienas gadā piedalīties intensīvā retrītā. Tas dos iespēju pagarināt nelielās prakses “virsotnes” līdz sākotnējiem plato posmiem. Gadi paies, jā — bet tu nogatavojies kopā ar tiem, lēnām, bet droši pārsniedzot sevis ierobežotākos aspektus un atveroties plašākajam. Pienāks diena, kad tu atskatīsies uz šo laiku tā, it kā tas būtu bijis tikai sapnis — jo patiesībā tas arī ir sapnis, no kura tu drīz pamodīsies.
• Secinājums ir vienkāršs: ja tevi interesē patiesi transformējošs garīgums — atrodi autentisku garīgo skolotāju un sāc praktizēt. Bez prakses tu nekad neaiziesi tālāk par pārliecības, ticības un nejaušu virsotņu pieredžu posmiem. Tu nekad neizaugsi līdz plato pieredzei, un vēl jo mazāk — līdz pastāvīgai realizācijai. Labākajā gadījumā tu paliksi tikai īslaicīgs viesis savas paša augstākās apziņas teritorijā — tūrists savā patiesajā Es.
***Autores piezīme integrālai lasīšanai
Šis fragments ļoti precīzi atņem ilūziju, ka garīgums ir jautājums par pareizu skatījumu vai “pareizu sajūtu”. Vilbers konsekventi parāda: pārliecība var dot nozīmi, ticība – virzienu, pieredze – ieskatu, bet tikai ilgstoša prakse veido stabilu, iemiesotu apzinātību.
Metafora par tūristu savā paša apziņā man šķiet ārkārtīgi trāpīga. Tā maigi, bet skaidri parāda atšķirību starp “esmu kaut ko piedzīvojis” un “esmu kļuvis par to, kur dzīvoju”. Starp īslaicīgu vizīti un pastāvīgu klātbūtni. Starp iespaidu kolekcionēšanu un pakāpenisku iemājošanu — caur praksi, integrāciju un pacietību. Nevis par aizbēgšanu no dzīves, bet arvien dziļāku ienākšanu tajā.
Vilbers atgādina, ka ne visas garīgās pieredzes ir vienādas, un ne katra vienotības sajūta nozīmē iemājošanu apziņā. Daļa no tām pat var kļūt par jaunu identitāti, ja trūkst struktūras, prakses un nobriešanas. Šis teksts arī ļoti skaidri izgaismo, ka apziņas dziļums pats par sevi neatrisina psiholoģiskas, ķermeniskas vai attiecību problēmas. Tās prasa savu darbu.
Šis fragments man kalpo kā labs orientieris, kas palīdz nepārspīlēt pieredzes, nenoniecināt praksi un nesajaukt karti ar teritoriju. Un arī kā ļoti cilvēcīgs atgādinājums - sākt var vienkārši, ar pirmajiem “kumosiem”. Un ar pacietību.
***
Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.
Bez-ego nenozīmē bez ego - Viena garša, Kens Vilbers
Šajā grāmatas One Taste fragmentā Kens Vilbers ironiski un trāpīgi runā par vienu no lielākajiem garīgajiem pārpratumiem jeb kāpēc garīgais cilvēks nav “miris no kakla uz leju”. Jēdziens “bez-ego” garīgajā vidē ir viens no visvairāk pārprastajiem, un to bieži saprot kā ego izzušanu, cilvēcisko dziņu noliegšanu vai dzīves “apklusināšanu”.
Taču Vilbers šo priekšstatu apgriež kājām gaisā un rāda, ka patiesa garīga realizācija nav kļūšana par “mazāk nekā cilvēku”, bet tieši pretēji. Runa ir nevis par ego iznīcināšanu, bet tā pieslēgšanu dziļākam, plašākam avotam. Nevis par bēgšanu no dzīves, bet pilnīgu iesaisti tajā.
Šis ir spēcīgs, provokatīvs un reizē ļoti dzīvs teksts par ego, dvēseli, Garu un Vienas Garšas iemiesošanu ikdienas realitātē.
***
Pirmdiena, 17. novembris
Tieši tāpēc, ka ego, dvēsele un Patiesais Es (Self) var visi būt klātesoši vienlaikus, mēs varam labāk saprast, ko patiesībā nozīmē “bez-ego” (egolessness) jēdziens, kas ir radījis neparasti daudz pārpratumu. Jo bez-ego nenozīmē funkcionējoša “es” neesamību (tas jau būtu psihotisks stāvoklis, nevis viedums); tas nozīmē, ka cilvēks vairs nav ekskluzīvi identificējies ar šo es.
Viens no iemesliem, kāpēc mums ir tik daudz problēmu ar “bez-ego” ideju, ir tas, ka cilvēki savus “bez-ego viedos” bieži grib padarīt par fantāziju piepildījumu: par “svētajiem” vai “garīgajiem”, kas parasti nozīmē - “miruši no kakla uz leju” - bez nekārtīgajām un miesīgajām vēlmēm, visu laiku maigi smaidoši. Bez visa tā, kas parasti cilvēkiem sagādā grūtības - naudas, ēdiena, seksa, attiecībām, vēlmēm. Cilvēki grib, lai viņu bez ego svētie būtu bez visa tā, pāri visam tam stāvoši. Viņi grib runājošas galvas. Reliģijai, viņuprāt, būtu vienkārši jāatbrīvo no visiem zemākajiem instinktiem, dziņām un attiecībām. Tāpēc viņi vēršas pie reliģijas nevis pēc padoma, kā dzīvot dzīvi ar degsmi, bet pēc receptes, kā no tās izvairīties, to apspiest, to noliegt vai izbēgt.
Citiem vārdiem - tipisks cilvēks grib, lai garīgais viedais būtu “mazāk nekā cilvēks”, kaut kādā veidā atbrīvots no visa juceklīgā, sulīgā, sarežģītā, pulsējošā, alkstošā spēka, kas virza lielāko daļu cilvēku. Mēs sagaidām, ka mūsu gudrie būs bez visa tā, kas mūs biedē, mulsina un moka. Mēs gribam, lai viņi būtu “ne-personiski”. Un šo neesamību, šo tukšumu, šo “mazāk nekā personisku” stāvokli mēs bieži arī domājam, sakot “bez-ego”.
Taču “bez-ego” nenozīmē “mazāk nekā personisks”. Tas nozīmē “vairāk nekā personisks”. Nevis personiskais mīnus, bet personiskais plus - visas normālās cilvēciskās īpašības plus dažas transpersonālas. Padomā par lielajiem jogiem, svētajiem un gudrajiem - no Mozus līdz Kristum, līdz Padmasambhavam. Viņi nebija vārgulīgi, bikli piena-putru ēdāji, bet spēcīgi kustību aizsācēji un satricinātāji - no pletņu vicināšanas templī līdz veselu tautu pakļaušanai. Viņi satricināja pasauli pēc saviem noteikumiem, nevis kādā saldi dievbijīgā “debesu pīrāga” formā. Daudzi no viņiem ierosināja milzīgas sociālas revolūcijas, kas turpinās jau tūkstošiem gadu.
Un viņi to darīja nevis tāpēc, ka izvairījās no cilvēka fiziskās, emocionālās un mentālās dimensijas - un no ego, kas ir šo dimensiju transportlīdzeklis -, bet tieši tāpēc, ka viņi iesaistījās tajās ar intensitāti un dzinuli, kas satricināja pasauli līdz pašiem pamatiem. Nav šaubu, ka viņi bija savienoti arī ar dvēseli (dziļāko psihisko līmeni) un ar garu (bezformas Es) - kas bija viņu spēka galīgais avots -, taču viņi šo spēku izpauda konkrētās darbībās un reālos rezultātos, tieši tāpēc, ka dziļi iesaistīja zemākās dimensijas, caur kurām šis spēks varēja runāt valodā, ko saprot visi.
Šie lielie kustību radītāji un pasaules satricinātāji nebija “mazi ego”. Tie bija, vislabākajā šī vārda nozīmē, lieli ego - tieši tāpēc, ka ego (funkcionālais transportlīdzeklis rupjajā, redzamajā pasaulē) var un arī pastāv līdzās dvēselei (smalkās pasaules transportlīdzeklis) un Patiesajam Es (kauzālās pasaules transportlīdzeklis). Tik, cik šie lielie skolotāji kustināja rupjo, redzamo pasauli, viņi to darīja ar sava ego palīdzību, jo ego ir šīs pasaules funkcionālais transportlīdzeklis. Taču viņi nebija tikai identificējušies ar ego (tas būtu narcisisms); viņi vienkārši bija pieslēguši savu ego starojošam Kosmiskam avotam.
Lielie jogi, svētie un gudrie paveica tik daudz tieši tāpēc, ka viņi nebija kautrīgi, sīki radījumi, bet lieli ego, pieslēgti pašas Kosmosa dinamiskajam pamatam un mērķim. Viņi bija dzīvi savā augstākajā Es, apzinājās tīro Ātmanu (tīro “Es–Es”), kas ir viens ar Brahmanu. Kad viņi atvēra muti, pasaule nodrebēja, krita ceļos un sastapās ar savu starojošo Dievu.
Vai Svētā Terēze bija izcila kontemplatīvā? Jā - un Svētā Terēze ir vienīgā sieviete, kas jebkad reformējusi veselu katoļu klostera tradīciju (padomā par to!). Gautama Buda satricināja Indiju līdz pašiem pamatiem. Rūmī, Plotīns, Bodhidharma, lēdija Tsogjala, Lao Dzji, Platons, Bāla Šem Tovs - šie vīrieši un sievietes uzsāka revolūcijas redzamajā pasaulē, kas ilga simtiem, dažkārt tūkstošiem gadu - ko nevar apgalvot ne Markss, ne Ļeņins, ne Loks, ne Džefersons. Un viņi to darīja nevis tāpēc, ka būtu “miruši no kakla uz leju”. Nē - viņi bija monumentāli, spoži, dievišķi lieli ego, pieslēgti dziļākai psihiskajai realitātei, kas bija tieši savienota ar Dievu.
Ir zināma patiesība idejā par ego transcendēšanu: tas nenozīmē ego iznīcināt, bet pieslēgt to kaut kam lielākam. Kā Nāgārjuna teica: relatīvajā pasaulē Ātmans ir reāls; absolūtajā pasaulē nav reāls ne ātmans, ne anātmans. Tādēļ nevienā no šiem līmeņiem “anatta” nav pilnīgs realitātes apraksts. Mazais ego neizgaist - tas paliek kā funkcionālais darbības centrs konvencionālajā realitātē. Un zaudēt šo ego nozīmē kļūt psihotiskam, nevis viedam.
Tāpēc “ego transcendēšana” patiesībā nozīmē “transcendēt iekļaujot” - iekļaut ego plašākā un dziļākā tvērumā: vispirms dvēselē jeb dziļākajā psihē, pēc tam Lieciniekā jeb pirmatnējā Es, un tad - visiem šiem līmeņiem kopā paceltiem, ietītiem, iekļautiem un apskautiem Vienas Garšas starojumā. Tas nozīmē, ka mēs neatbrīvojamies no mazā ego, bet pilnībā tajā iemiesojamies, dzīvojam to ar sparu un izmantojam kā nepieciešamo transportlīdzekli, caur kuru augstākās patiesības var tikt nodotas. Dvēsele un Gars iekļauj ķermeni, emocijas un prātu - tie tos neizdzēš.
Sakot pavisam tieši: ego nav šķērslis Garam, bet gan tā starojoša izpausme. Visas formas nav nekas cits kā Tukšums, arī ego forma. Nav nepieciešams atbrīvoties no ego, bet vienkārši dzīvot to ar noteiktu dzīvīgumu. Kad identifikācija izplūst ārpus ego un ieplūst Kosmosā kopumā, ego atklāj, ka individuālais Ātmans patiesībā ir viens vesels ar Brahmanu. Lielais Es patiesi nepazīst ne nāvi, ne transcendenci, taču, tik ilgi, kamēr esi iestrēdzis mazajā ego, ir vajadzīga gan nāve, gan transcendence. Narcisi vienkārši ir cilvēki, kuru ego vēl nav pietiekami lieli, lai aptvertu visu Kosmosu, un tāpēc viņi mēģina būt Kosmosa centrs paši.
Taču mēs negribam, lai mūsu viedajiem būtu lieli ego; mēs pat negribam, lai viņiem vispār būtu redzama cilvēciskā dimensija. Tiklīdz viedais izrāda cilvēcību - attiecībā uz naudu, ēdienu, seksu, attiecībām - mēs esam šokēti, dziļi šokēti, jo paši plānojam izvairīties no dzīves, nevis to dzīvot. Gudrais, kurš dzīvo dzīvi, mūs aizvaino. Mēs gribam “ārā”, gribam aizbēgt; bet viedais, kurš ar aizrautību iesaistās dzīvē, dzīvo to līdz galam, satver katru dzīves vilni un sērfo to līdz galam, mūs dziļi satricina un biedē. Jo tas nozīmē, ka arī mums, iespējams, nāktos iesaistīties dzīvē ar pilnu klātbūtni - visos līmeņos - nevis vienkārši aizbēgt no tās starojošā ētera mākonī. Mēs negribam, lai mūsu viedajiem būtu ķermeņi, ego, dziņas, vitalitāte, sekss, nauda, attiecības vai dzīve, jo tieši šīs lietas mūs parasti moka - un mēs gribam no tām prom. Mēs negribam sērfot dzīves viļņus; mēs gribam, lai viļņi pazūd. Mēs gribam “iztvaikojošu” garīgumu.
Integrālais viedais, neduālais viedais, ir šeit, lai parādītu ko citu. Bieži saukti par “tantriskajiem”, šie viedie uzstāj, ka dzīvi iespējams transcendēt to pilnībā dzīvojot. Viņi uzstāj, ka atbrīvošanos var atrast iesaistē, nirvānu - samsāras vidū, pilnīgu atbrīvi - caur pilnīgu ieniršanu. Viņi ar apzinātību ieiet deviņos elles lokos, jo citur nav atrodamas deviņas debesis. Nekas viņiem nav svešs, jo nav nekā, kas nebūtu Vienas Garšas.
Patiesībā visa būtība ir justies pilnībā mājās kā ķermenī un tā vēlmēs, tā prātā un tā idejās, garā un tā gaismā. Apskaut tos visus pilnībā, vienmērīgi, vienlaikus, jo tie visi ir vienlīdzīgi Vienas un Vienīgās Garšas žesti. Iemājot iekārē un vērot to spēlējamies; ieiet idejās un sekot to spožumam; ļauties Garam un mosties godībā, ko laiks ir aizmirsis nosaukt vārdā. Ķermenis, prāts un gars - viss vienlīdz ietverts - vienmēr klātesošajā apziņā, kas balsta visa izpausmi.
Nakts klusumā Dieviete čukst. Dienas spožumā Dievs rēc. Dzīvība pulsē, prāts iztēlojas, emocijas viļņojas, domas klejo. Kas gan tas viss ir, ja ne bezgalīgās Vienas Garšas kustības, kas mūžīgi rotaļājas ar saviem žestiem, klusi čukstot ikvienam, kurš ir gatavs klausīties: vai tas neesi tu pats? Kad pērkons rēc - vai tu nedzirdi savu Es? Kad zibens pāršķeļ debesis - vai tu neredzi savu Es? Kad mākoņi klusi slīd pāri debesīm - vai tas nav tevis paša bezrobežu Esamības sveiciens tev atpakaļ?
***Autores piezīme integrālai lasīšanai
Manuprāt, šis fragments ļoti precīzi izgaismo vienu no būtiskākajām integrālās pieejas atšķirībām: garīgums šeit nav bēgšana no dzīves, bet drosme to dzīvot pilnā apjomā. Nevis kļūt “mazāk”, klusāk vai neitrālāk, bet kļūt caurlaidīgākam, dzīvākam un patiesāk iesaistītam.
Tas ir izaicinošs teksts, jo tas neatbalsta “iztvaikojošu” garīgumu. Tas aicina palikt ķermenī, attiecībās, vēlmēs, darbībā — un tieši tur atpazīt Vienas Garšas klātbūtni. Kā ceļa maize tas ir stiprinošs atgādinājums, ka nekas cilvēcīgs nav jāizmet, lai dzīvotu patiesībā.
***Tulkojuma piezīme
Tulkojums latviešu valodā veikts integrālās dzīves prakses vajadzībām.
Atsevišķi termini pielāgoti plūstošai, praktiskai lasīšanai un integrālās pieejas kontekstam.
Fragments no Kena Vilbera darba One Taste, publicēts nekomerciālos, izglītojošos nolūkos.
Tulkojuma sagatavošanā izmantots mākslīgā intelekta (AI) atbalsts.
Vai integrāla dzīve ir iespējama un pieejama visiem?
Vai integrāla dzīve vispār ir iespējama? Un vai tā ir elitāra?
Šo jautājumu es dzirdu diezgan bieži. Nevis no “skeptiķiem”, bet no pavisam normāliem, saprātīgiem cilvēkiem, kuri dzīvo īstu dzīvi: darbs, bērni, pienākumi, nogurums. Un reizēm vienīgais, ko patiešām gribas, ir miers un sega.
Tāpēc jautājums skan apmēram tā:
“Vai integrāla dzīve nav tikai tiem, kam ir daudz brīvā laika, naudas un ideāli sakārtota ikdiena?”
Es to saprotu. Un tieši tāpēc man šķiet svarīgi pateikt, ka integrāla dzīve nav luksusa prece. Tā nav “augstākās attīstības pakāpes” privilēģija. Tā ir vienkāršs jautājums par līdzsvaru.
Un vēl: vārds “integrāls” reizēm uzliek nepareizo uzsvaru. It kā tas būtu kaut kas sarežģīts un tikai “īpašiem cilvēkiem”. Bet to var saprast pavisam vienkārši: integrāls = vienojošs, līdzsvarots, iekļaujošs.
Integrāls nenozīmē “darīt visu vienlīdz daudz”. Integrāls nozīmē redzēt kopainu un neļaut vienai jomai izsūkt 90%, atstājot pārējām tikai drupačas.
Jo dzīvē parasti nav tā, ka cieš tikai viena lieta. Ja viena joma pārņem visu, kaut kas cits sāk klusi maksāt cenu: ķermenis, attiecības, nervu sistēma, jēgas sajūta, radošums, miers.
Tāpēc integrāls skatījums nav “vēl viens projekts”. Drīzāk tā ir īsa pārbaude sev:
-
Kas mani šobrīd izsūc visvairāk?
-
Kam manī vairs nav palicis vietas?
-
Kas manī par to jau sen dod signālus?
Un, ja šādi jautājumi vispār ir parādījušies, uz tiem ir vērts atsaukties. Tie parasti neparādās “vienkārši tāpat”. Tie parādās tad, kad iekšā kaut kas vairs negrib dzīvot tikai pēc inerces.
“Bet vai tas nav elitāri?”
Jā un nē. Elitāri tas kļūst tikai tad, ja integrālo uztaisām par statusu. Bet pašā būtībā tas ir pretējais: tas ir pieejams visiem. Tā ir “elite”, kurā nav atlases — tikai atvērts uzaicinājums paskatīties uz savu dzīvi kopainā un dot vietu arī tam, kas citkārt paliek malā.
Integrāls nav par to, lai dzīvotu “pareizi”. Tas ir par to, lai dzīvotu jēgpilnāk un veselāk tajā dzīvē, kas tev jau ir. Un tas ir iespējams jebkurā posmā, kurā tu atrodies, jo tas neprasa ideālus apstākļus — tikai mazas korekcijas un godīgumu pret sevi.
Kāpēc tas bieži šķiet tik grūti?
Tāpēc, ka daudzi no mums dzīvo pēc sabiedrības un kultūras radīta režīma: darīt, skriet, turēt līdzi, būt produktīviem, visu paspēt. Un tas ir tik normalizēts, ka mēs pat nepamanām, cik daudz tas prasa no mūsu iekšējās pasaules.
Līdz brīdim, kad sākas jautājumi. Pretestība. Nogurums. Tukšuma sajūta. Vai arī vienkārši doma: “Vai tā tiešām jāizskatās manai dzīvei?”
Un es teiktu: ja tev rodas šis jautājums, tas ir signāls. Nevis, ka tu kaut ko dari nepareizi, bet ka ir pienācis laiks pārskatīt prioritātes.
Iespējams, mūsdienu “ātrvilciens” nemaz nav tas vilciens, kurā tev jābūt. Dažreiz mēs skrienam līdzi nevis tāpēc, ka tas ir mūsu ceļš, bet tāpēc, ka tā dara visi. Un tad integrāls skatījums kļūst par mazu, klusu jautājumu: vai es vispār esmu iekāpis savā vilcienā?
Dažreiz problēma nav tajā, ka tu nemāki labāk organizēt laiku. Problēma ir tajā, ka tu dzīvo pēc grafika, kas nav domāts dzīviem cilvēkiem. Integrāls skatījums ir atļauja to pārskatīt.
Un integrāla dzīve nav “visu uzreiz”. Tā ir izvēle neatstāt sevi novārtā, pat ja dzīve ir aizņemta.
Reizēm integrāls solis izskatās pavisam mazs:
-
10 minūtes ķermenim, nevis tikai galvai;
-
viena īsta saruna, nevis vēl viens “viss ok”;
-
viena robeža, kas pasargā enerģiju;
-
viens pieturpunkts dienā, kur tu atceries: “es arī esmu daļa no šīs dzīves, ne tikai pienākumi.”
Jo integrāla dzīve nav par ideālu grafiku. Tā ir par to, lai tu nepazaudē sevi ātrumā un formātā, kas patiesībā nav tavējais.
Kurā lappusē tu šobrīd esi?
- Kas notiktu, ja mēs vienkārši pieņemtu, ka mēs nelasām vienādi, bet grāmata ir viena?
- Vai lielākā daļa strīdu patiesībā nav par saturu, bet par to, kurā lappusē katrs esam?
- Kā būtu, ja atšķirība nenozīmētu “nepareizi”, bet vienkārši — “cits temps”?
Tas, ka mēs neesam vienā lappusē, nenozīmē, ka kāds lasa nepareizi. Tas vienkārši nozīmē, ka šobrīd esam dažādās nodaļās — un katram ir savs lasīšanas ātrums.
Mēs bieži aizmirstam, cik atšķirīgās vietās cilvēki mēdz būt. Vienam ir nodaļa “izturēt”, citam — “atlaist”. Vienam — “sākt no jauna”, citam — “beidzot apstāties”. Un tad mēs strīdamies tā, it kā visiem būtu jālasa vienādi, vienā ātrumā un ar tiem pašiem secinājumiem. Liela daļa nesaprašanās sākas tur, kur es (kaut nemanot) mēģinu otru dabūt savā lappusē.
Tieši šeit man palīdz integrālais skatījums. Ne kā “teorija”, bet kā atgādinājums: mēs neesam “pareizi” vai “nepareizi” cilvēki. Mēs vienkārši bieži esam dažādās pieredzēs un dzīves posmos, dažādā nervu sistēmas slodzē, personības tipos, dažādās vajadzībās un skatpunktos. Un tomēr — mēs dzīvojam vienā realitātē, vienā laikā, vienā trauslā ķermenī. Vienā kopīgā cilvēka stāstā.
Tas, protams, nepadara visas rīcības vienlīdz pieņemamas. Bet tas padara iespējamu līdzjūtību. Arī pret sevi. Ne saldu un sentimentālu, bet praktisku — tādu, kas palīdz dzīvot kopā, nevis nepārtraukti labot un pāraudzināt kā sevi, tā otru.
Kad mēs to aizmirstam, mēs sākam karot par lappusēm: “kāpēc tu vēl esi tur?” “kāpēc tu nesaproti to, ko es jau sapratu?” “kāpēc tu nedari tā, kā būtu pareizi?”
Kad es to atceros, kaut kas "atlaižas" un mazāk gribas nosodīt (sevi vai citus) un vairāk gribas satikt otru tur, kur viņš ir — no tās vietas, kur es esmu.
Varbūt tuvība sākas ar vienu vienkāršu atzīšanu: es nezinu, kurā lappusē tu šobrīd esi, bet es varu uz tevi neskatīties caur aizspriedumu filtru. Es varu pajautāt. Es varu paklusēt. Es varu cienīt tavu tempu.
Nav nepieciešams plēst lapas tikai tāpēc, ka tās (vēl) nav tavējās.
Pajautā sev:
- Kurā lappusē šobrīd esmu es?
- Kurā lappusē viņš/viņa varētu būt?
- Ko es šobrīd gribu: saprast vai uzvarēt?
Un reizēm ar to pietiek, lai saruna kļūtu cilvēcīga.
“Labi, bet ko tas dod ikdienā?” Apzinātība bez mīta un bez pūdera
“Labi, bet ko tas dod ikdienā?” ir viens no godīgākajiem jautājumiem par apzinātību un meditāciju. Un, manuprāt, tas ir jautājums, ko vajag turēt dzīvu — lai mēs no prakses neuztaisām vēl vienu garīgu projektu, kurā jākļūst pareiziem, mierīgiem un “uzlabotiem”.
Mana īsā atbilde ir šāda: apzinātība bieži nedod neko tādu, ko varētu uzreiz lepni parādīt. Tā drīzāk atņem.
Nevis kaut kas jauns tiek sasniegts, bet kaut kas lieks pārstāj traucēt.
Tā nedod garantētu mieru. Tā nedod īpašas sajūtas. Tā nesola, ka tu vairs nekad nebūsi saspringts, skumjš vai aizkaitināts. Drīzāk tā iedod telpu — iekšēju “atstarpi”, kurā emocijas un domas drīkst parādīties, neizjaucot visu dienu.
Praktiski tas nozīmē, ka:
- tu retāk cīnies ar sevi par to, ka nejūties “pareizi”;
- emocijas un domas drīkst būt, nepadarot tevi par to vergu;
- mazāk laika tiek pavadīts, mēģinot sevi salabot;
- vieglāk palikt klātesošam sarunās, darbā, attiecībās.
Ikdienā tas izskatās pavisam vienkārši: tu pamani spriedzi, nevis automātiski tai seko; tu pamani ego kustību, nevis mēģini to uzvarēt; tu biežāk atpūties tajā, kas jau notiek, nevis skrien pēc nākamās “pieredzes”.
Un jā — tas nemaina dzīvi uzreiz. Bet tas padara dzīvi mazāk smagu. Un reizēm ar to pilnīgi pietiek.
Bet te ir vēl viena būtiska lieta
Es zinu un redzu, cik viegli ir palikt “pareizās domāšanas” līmenī: saprast ideju, lasīt, analizēt, prātā salikt visu pa plauktiņiem. Tas viss var būt vērtīgi, bet reizēm tas paliek tikai kā skaists apraksts par to, ko mēs patiesībā nedarām. Mēs neizejam cauri dziļākai pieredzei.
Tāpēc man ļoti rezonē tas, ko Vilbers atkārto dažādos veidos: galvenais ir prakse. Nevis tikai interpretācija. Saprašana nav tas pats, kas prakse.
Viņš to mēdz aprakstīt ar apziņas stāvokļu (un arī smadzeņu viļņu) valodu:
- ikdienas domāšana un lasīšana pārsvarā kustas alfa/beta joslās (ikdienišķais, “rupjākais” nomoda līmenis);
- dziļāka apziņa un meditācija var atvērt teta (smalkāks slānis) un delta (ļoti kluss, plašs slānis) pieredzes — kur “pamats” kļūst acīmredzams nevis kā ideja, bet kā tiešs fakts;
- un nobriedušā praksē šie slāņi var kļūt “caurspīdīgi” un līdzās pastāvoši, atklājot pamatu, ko Vilbers sauc par Vienu Garšu jeb neduālo Garu.
Te ir svarīga piezīme: smadzeņu viļņi nav “maģiska poga”, un nav vienkārša vienādojuma “teta = apgaismība”. Bet kā karte un metafora tie labi noķer domu: ar prātu vien mēs parasti tikai sakārtojam prātu, bet prakse pārkārto attiecības ar prātu un iepazīstina ar klusuma dziļumu.
Un te parādās atšķirība starp to, ko Vilbers sauc par “tulkojošu” garīgumu (kas palīdz labāk izturēt dzīvi ar jauniem stāstiem un nozīmēm) un transformējošu praksi (kas reāli maina to, kā mēs reaģējam, kā mēs turam spriedzi, kā mēs dzīvojam attiecībās).
Lasīšana var palīdzēt orientēties un nomierināt prātu. Bet prakse maina attiecības ar prātu. Un tieši tur sākas transformācija: nevis “domāju pareizi”, bet “dzīvoju citādi”.
Ja apzinātība ikdienā atņem lieko spriedzi, tad dziļāka prakse bieži atņem vēl ko: mazāku atkarību no tā, kā tu jūties, lai tu drīkstētu pilnvērtīgi dzīvot.
Kāpēc tas viss ir tik būtiski? Jo tas mūs atgriež pie tā, ka galvenais ir prakse — nevis “vēl viena pareizā teorija”, bet regulāra, maza, reāla ierašanās sevī.
Mazais, reālais sākums
Ja tu gribi pamēģināt, nesāc ar ideālu disciplīnu.
Sāc ar vienu mikromirkli dienā: 60 sekundes. Izelpa. Pleci. Seja. Un tikai pamanīt: “Ā, spriedze ir te.” Nevis uzreiz to labot. Nevis uzreiz sevi uzvarēt. Vienkārši ieraudzīt. Un neiet prom.
Jo apzinātība nav vēl viens projekts. Tā ir atgriešanās. Un reizēm — tieši ar to pilnīgi pietiek.
